Pirmspandēmijas laikos man katru pavasari bija jādodas uz "Mobile World Congress" izstādi. Tur izrāda jaunos telefonus, tehnoloģijas, dažādas iniciatīvas utt. Katru gadu organizatori cenšas izstādei piesaistīt kādu globālu jautājumu. Vienreiz, šķiet, tas bija 2015. gadā, tika organizēta sadarbība ar jauno ANO iniciatīvu "Global Goals" (globālie mērķi). Mums bija vienkārši jāpiedalās balsojumā, norādot, kādas vērtības un problēmas, mūsuprāt, ir aktuālākās un kam primāri jāpievērš uzmanība. Bads. Nabadzība. Klimats. Sociālā vienlīdzība utt. Un izglītība. Protams, ka izglītība ir augstākā prioritāte, un tā es arī atzīmēju. Tas taču ir pašsaprotami, jo izglītība ir visa pamatā.
Liels bija mans pārsteigums, ka balsojuma rezultātā izglītība nebija pirmajā vietā. Tā palika ceturtajā vietā. Priekšā bija nabadzība, bads un veselība. Tas izklausās loģiski, ja tas būtu rīcības plāns tagad un tūlīt. Bet tā ir globāla vīzija par kopējo cilvēces attīstību. Un tad tas vairs nav loģiski. Jo pilnīgi visas uzskaitītās problēmas atrisināsies pašas, ja būs vairāk labi izglītotu cilvēku.
Nav runa par to, ka mums visiem jāiet studēt ekonomiku, lauksaimniecību, loģistiku un medicīnu. Runa ir par ko citu – jo vairāk būs labāk izglītotu cilvēku, jo mazāk būs lielo problēmu pasaulē.
Šobrīd nav tālu jāmeklē problēma un ne-izglītības sekas. Mēs visi zinām pandēmiju. Un mēs visi zinām, ka tā jau sen varēja beigties, ja vien pietiekami daudz cilvēku attaptu sapotēties un konkrētos brīžos ievērotu zināmu piesardzību. Tā vietā mums ir uzsprāgusi stulbuma pandēmija ar šķietami bezgalīgu apjomu "alternatīvo viedokļu", kas nozīmē, ka ar kovidu mēs cīnīsimies visu atlikušo mūžu. Mēs, mūsu bērni, visi turpmākie pēcnācēji.
Starp citu, tieši šobrīd mums ir zelta iespēja vēlreiz mēģināt apturēt kovidu, jo ir pieejamas pielāgotās vakcīnas. Iedomājieties, ja pietiekami daudz cilvēku sapotētos, jau pēc kāda pusgada kovids beigtos. Kļūst neizsakāmi skumji, apzinoties, ka tas nekad nenotiks...
Tieši tāpat ir visās pārējās jomās. Jo labāk izglītoti būsim mēs visi, jo prātīgākus lēmumus spēsim pieņemt. Protams, no tā vien, ka mēs aiziesim uz augstskolu, pasaulē nepazudīs bads vai nabadzība. Bet, ja jau no agras bērnības mums būtu pieejama kvalitatīva izglītība, kas iemāca mācīties, ar laiku mums visiem dzīve kļūtu būtiski labāka. Mēs vairāk saprastu, kas notiek pasaulē, mēs vairāk saprastu viens otru, mēs pieņemtu jēdzīgākus lēmumus.
Kad es mācījos skolā, man un daudziem klasesbiedriem bija neizbēgami jautājumi: "Nu priekš kam mums tā Pitagora teorēma? Kad mums dzīvē noderēs Pitagora teorēma?!" Tas arī bija laiks, kad mums pārmeta, ka "jums taču nebūs vienmēr līdzi kalkulatora". Šodien es skatos "TikTok", un joprojām skolēni uzdod šo jautājumu. Priekš kam mums dzīvē Pitagora teorēma?!
Atbilde ir vienkārša – visticamāk, lielākajai daļai no mums nekad nebūs vajadzīga Pitagora teorēma. Mums tā pati par sevi nav jāzina. Bet mums ir jāzina, ka tāda ir. Mums ir jāzina, ka problēmām ir risinājumi. Un mums ir jāzina, ka mēs vienmēr varam mācīties jaunas lietas un jaunus problēmu risinājumus. Tas, ko mums skolā māca, ir spēja mācīties. Vismaz tā vajadzētu būt, lai, pabeidzot skolu, tev ir sajūta, ka nevis tagad tu zini, ar ko pārnadži atšķiras no kvadrātsaknes, bet tu proti meklēt atbildes uz jautājumiem, kurus nepārzini.
Tas nenozīmē, ka mēs visi pēkšņi būsim mūžīgie studenti un akadēmiķi. Bet mēs visās dzīves jomās spēsim pieņemt labākus lēmumus un prasmīgāk risināt problēmas. Skolā, mājās, darbā. Valdībā. Un tad mazpamazām sāks risināties visas pārējās problēmas. Nabadzība, bads, klimats, veselība, sociālā vienlīdzība. Pilnīgi viss. Pilnīgi viss izriet no labākas sākotnējās izglītības. Arī personīgās attiecības būs labākas, ja mēs sapratīsim, ka cilvēki ir dažādi. Bet mēs to nevaram saprast, ja dzīvojam tikai savā "burbulī" un neapzināmies to, ko mēs nezinām.
Ir tas klasiskais teiciens – muļķis nezina, ka ir muļķis. Muļķis uzskata, ka zina visu, kas ir nepieciešams, un sagaida, ka pārējie dzīvos tieši tāpat – pēc viņa standartiem. Un tad mēs esam pandēmijā. Un, kad šāds cilvēks nonāk pie varas, tad mēs esam nabadzībā, badā un neatgriezeniski sabeigtā klimatā.
Bet, ja šim cilvēkam skolā būtu iemācīts mācīties un apzināties nepieciešamību mācīties, viss būtu daudz skaistāk.
Es esmu no tiem muļķiem, kas apzinās, ka ir muļķis. Man ir ārkārtīgi laimējies, ka mācības skolā un ģimenē man ir iemācījušas tikt pāri šim slieksnim. Es zinu, cik ļoti, ļoti daudz es nezinu. Tas nenozīmē, ka katru nezināmo jautājumu es cenšos atrisināt, ka dodos bezgalīgos kursos un apmācībās par katru tēmu. Bet es zinu: ja es nezinu, tad es varu uzticēties kādam citam, kurš to ir mācījies un apguvis.
Man nav atbildes, kādai ir jābūt pareizai izglītības sistēmai, kurā brīdī bērniem ir jāmācas kādas prasmes, lai viņi izaugtu par attapīgiem cilvēkiem. Es tikai zinu, ka šobrīd šī sistēma nestrādā. Ne pie mums, ne citur pasaulē. Mēs kaut kā kuļamies uz priekšu, mūs aiz ausīm stiepj līdzi augsti izglītoti cilvēki, bet viņi drīz pagurs un salūzīs, jo muļķu nasta paliek arvien smagāka. To rūpnieciski ražo kretīniski politiķi un neētiski biznesmeņi.
Ar nepietiekami izglītotu cilvēku var viegli manipulēt, izmantojot bailes, – primāri bailes no nezināmā un atšķirīgā. Citas krāsas cilvēki – bieds! Kaimiņi – ienaidnieki! Un tie varavīksnes cilvēki vispār taču nav cilvēki, jo ir... citādi, bet viss citādais – slikti!
Labā ziņa – izglītība ir atbilde visam. Visām pasaules problēmām. Sliktā ziņa – tas nav viegli un pavisam noteikti nav ātri. Būtu vajadzīgas vismaz divas paaudzes labāk izglītotu cilvēku, lai pasaule sāktu mainīties. Toties tad viss varētu kļūt labāk. Vienīgā nelaime – mums šobrīd vajag pietiekami daudz gudru cilvēku, kas spēj ne tikai izdomāt, kādai jābūt šai labākai izglītības sistēmai, bet spēj arī par to pārliecināt pie varas esošos un panākt tās ieviešanu. Turklāt visur pasaulē.
Vēl vienu piemēru? Riteņbraucēji pilsētā. Zināt, kāpēc ir tik daudz nesaskaņu braucēju vidū? Tik daudz neapmierinātības ar infrastruktūru? Tik daudz aplamību infrastruktūrā? Jo mēs neesam pietiekami labi izglītoti. Ja mēs būtu mazliet gudrāki, mēs, pirmkārt, būtu iecietīgāki pret citiem cilvēkiem. Mēs, iespējams, labāk dzīvotu, un mums būtu mazāk stresa, mazāk steigas. Mums būtu labāk plānota satiksme, un mēs visi dzīvotu labāk. Tas viss būtu tikai tāpēc, ka mums bērnībā iemācīja domāt un mācīties.