Kārlis Danēvičs: Ārstu algas nenāk no kosmosa vai ezotērikas
Foto: Privātais arhīvs

Nesen sociālajos medijos izsaucu gan nedaudz redzamu, bet pamatā neredzamu diskusiju vētru, aizstāvot apzinīgāku nodokļu maksāšanu. Uz to mani pamudināja visapkārt esošais negatīvisms, ka viss ir slikti: ārstu algas mazas, finanšu sektors, kuru pārstāvu – policejisks un prasa naudas izcelsmi un ienākumu / izdevumu pamatotību kontos, pie kam nodokļu likmes plānots pārskatīt un palielināt, savukārt atbalsts uzņēmējiem varētu būt vēl lielāks.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

No nekā nekas nerodas. Pārsteidzoši, ka, risinot valstiskā līmenī šo dilemmu, pieauguši cilvēki to pēkšņi vairs nespēj pieņemt un kā mazi bērni pieprasa visu vienlaicīgi – lielas algas ārstiem, mazākus nodokļus un mazāk stingru to administrēšanu, papildus, protams, vēl lielāku atbalstu sabiedrībai no "valsts" COVID laikā. Populisma vadīti cilvēki, kas sola recepti debesīm zemes virsū, cilvēces vēsturē vienmēr ir spējīgi radīt tikai vēl lielāku elli zemes virsū. Vienīgā iespēja ir pieaugušu cilvēku diskusija par to, ko tad mēs īsti gribam – mazāk tērēt (un tad nepaaugstināt algas ārstiem un skolotājiem, braukt pa neremontētiem ceļiem, skaidrību par valsts pārvaldes efektivitāti un uzturēšanu) un tad palikt pie esošās kārtības nodokļu nomaksā, vai tomēr investēt vairāk sabiedrībai svarīgās jomās un būt gataviem nodokļus maksāt apzinīgāk.

Man dzīvo radinieki divās, no Latvijas ļoti atšķirīgās, un diametrāli pretējās valstīs. Zviedrijā, kur esmu arī pats neilgu laiku dzīvojis, nodokļos tiek iekasēti apmēram 50% no iekšzemes kopprodukta un izglītības un veselības pieejamība ir līdzīga kā Latvijā (ticiet vai ne – ja neticiet, tad jāpadzīvo). Kvalitāte, protams, ir labāka un ārstiem algas ir lielākas, jo IKP uz cilvēku ir lielāks, sabiedrība nodokļos iekasē būtiski lielāku daļu, salīdzinot ar Latviju, un valsts nav divas reizes iznīcināta abos pasaules karos vai mocīta pēckara komunistiskās reliģijas murgos.

Amerika ir otrs ekstrēms. Nodokļi vietām ir pat mazāki kā Latvijā, to iekasēšana gan ir stingra. Tomēr tas nenodrošina piekļuvi bezmaksas izglītībai vai veselībai. Stāsti no maniem Amerikā dzīvojošajiem radiniekiem ir neticami ciniski un apliecina, ka veselības aprūpes pieejamība tur ir nesalīdzināmi sliktāka kā Latvijā. Tomēr, ja ir nauda, tad viss ir iespējams, un, pašam visu pa tiešo apmaksājot, tiksiet arī pie Zviedrijas līmeņa un vēl labākas izglītības un veselības aprūpes. Abi modeļi ir pareizi, un katrs ir savā kontekstā aizstāvams un saprotams: zviedriem ir uzsvars uz sabiedrības solidaritāti un rūpēm vienam par otru, amerikāņiem – uz indivīda brīvību un PIENĀKUMU pašam ar sevi tikt galā.

Latvijas sabiedrības kontekstā man piemērotāks liekas Eiropas modelis (kas ir vidusceļš starp Zviedrijas un Amerikas variantu), un tas arī ir atbilstošāks mūsu tradīcijām un mantojumam. Tomēr tas, diemžēl, prasa arī lielāku nodokļu slogu un to godīgu nomaksu.

Trešais modelis vēl būtu no manu draugu dzīves pieredzes Dienvidamerikā – zemi nodokļi, zema to nomaksa, daži bagāti cilvēki, bet apkārt viņu mājām četru metru žogs ar elektrisko strāvu drošībai. Nezinu, vai tāda bagātība veselam cilvēkam, kam rūp citi, var nest laimi un piepildījumu.

Diskusijās, ko izsauca mans ieraksts sociālajā medijā Facebook, piedalījās divas cilvēku grupas. Viena grupiņa, kas bija absolūtā mazākumā, ir tie, kam ir milzīgs pesimisms par visu. Tur man grūti ar racionāliem argumentiem palīdzēt, ja cilvēkam tiešām liekas, ka mazas algas ārstiem ir slikti, nodokļi pamatā ir slikti, mantots vērtīgs īpašums, par kuru tagad jāmaksā arī nodoklis – pat tas ir slikti! Vienīgais, par ko varu ar šo grupu vienoties un kam piekrist, ka nodokļu slogs uz mazu ienākumu gūstošajiem ir par lielu, nodokļu sistēma ir saudzīgāka pret turīgajiem, kā pret mazāk turīgajiem un primāri vēlams, nemainot nodokļu likmes uz augšu, palielināt to iekasēšanu, kā arī maksimāli plašu un godīgu nomaksu. Tur gan jābūt pieaugušiem un jāsaprot, ka tas ietver lielāku stingrību no Valsts ieņēmumu dienesta puses un arī prasības bankām saprast sava klienta naudas izcelsmi un darījumu biznesa loģiku.

Otra un krietni lielāka grupa bija uzņēmēji, kuru konstruktīvie komentāri man ļoti simpatizēja. To kopējais vadmotīvs bija šāds – "jā, mēs saprotam, ka vajag maksāt visiem nodokļus un varbūt pat kāda nodokļu likme būs lielāka, ja sagaidām labas algas ārstiem, skolotājiem un policistiem, kā arī labus ceļus un valsts atbalstu krīzes situācijā, bet....". Un tie "bet" ir ļoti saprotami un izriet no psiholoģijas un biznesa loģikas pamatu pamatiem:


  • "Gribu redzēt, ka valsts izskauž korupciju un manu naudu nenotērē, ar izdomātu nano-ūdeni mazgājot autobusus vai tamlīdzīgi." Uzliekot stingras prasības finanšu sektoram, valsts cenšas daļu risku mazināt šajā jomā, bet es kā Latvijas iedzīvotājs sagaidu vēl aktīvāku rīcību no valdības puses un korupcijas apkarošanas un iztiesāšanās iestādēm, lai Latvijas iedzīvotāji gūtu lielāku pārliecību, ka korupcija Latvijā tiek izskausta.

  • "Gribu redzēt, ka manā nozarē visi maksā nodokļus, nevis tikai es. Es negribu konkurēt ar citiem ar izdomu kā "shēmot" un kā nemaksāt nodokļus, bet gan konkurēt ar preču cenu, kvalitāti un labumu ko sabiedrībai spēju radīt". Ir nozares, kurās šajā ziņā ir vieta izaugsmei.

  • "Gribu arī redzēt, ka mani samaksātie nodokļi (uzprasot čeku vai darījumu partnerim tos pārskaitot kā daļu no rēķina) nonāks pie valsts PVN formātā, nevis mans piegādātājs nopirks kārtējo luksusa automašīnu un uzcels nejēdzīgi lielu māju." Tāpēc nekustamo īpašumu aplikšanu ar augstāku nodokli es redzu kā valsts nelielu izmisuma soli, jo vismaz ar māju neviens nekur nevar aizlaisties. Un, ja esi uzcēlis nesaprotami milzīgu māju par nesaprotamiem ienākumiem un nodokļus dzīvē esi maksājis maz, un mašīnu reģistrējis Igaunijā – tad vismaz ar māju kaut ko katru gadu samaksāsi ārstiem, skolotājiem, policistiem un ceļiem, ko arī izmanto.

Šie argumenti ir ļoti konstruktīvi un saprotami no uzņēmēju puses. Tikai kurš pirmais? Valsts savu pusi izpilda? Uzņēmēji visi reizē savu un par visiem 100%? Realitāte ir nākamo vairāku gadu laikā spītīga virzība abās pusēs pa solītim uz priekšu, valstij cenšoties vēl stingrāk pildīt uzņēmēju prasīto un uzņēmējiem esot gataviem mainīties vēl vairāk, konkurējot tikai ar savu uzņēmēja garu un liekot pie malas shēmotāja garu, ja tāds vēl tiek izmantots.

Un visbeidzot divas lietas – diemžēl jebkuri pētījumi pasaulē pierāda, ka pie iespējas līdz pat 10% no sabiedrības būs negodīgi un egoistiski – svarīgi, ka viņi neveido sabiedrības normas, nevalda pār pārējo sabiedrību. Zviedrijā šie 10% ir stūrī iedzīti margināli spēki un tos ir viegli "savaldīt". Visskumjāk ir tad, ja šādi cilvēki ieņem noteicošo lomu sabiedrībā. To nevajadzētu pieļaut.

Un otra lieta – nebūsim skaudīgi, ja kādam uzņēmējam iet labi un ir godīgi nopelnīta labāka dzīve kā man pašam, vai nu IT biznesā, vai kokapstrādē un eksportā (kur visticamāk ar kukuļiem vai shēmošanu bagāts nekļūsi, ja vien neesi PVN "karuselī"), tad priecāsimies un neprasīsim maksāt vēl lielākus nodokļus, bet atbalstīsim tos uzņēmējus, ļausim tieši tiem nodarbināt darbiniekus, kas maksā godīgas algas.

Tāpēc priecāsimies par mūsu uzņēmēju panākumiem, kas gūti godīgā veidā, samaksājot visus nodokļus un spējot nodrošināt ārstiem, skolotājiem un policistiem labākus dzīves apstākļus. Un nebūsim iecietīgi pret tiem, kas apzog mūsu bērnu nākotni.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form