Kārlis Krēsliņš
Foto: LETA

Jau priekšvēlēšanu laikā sešas partijas, kas ir ievēlētas Saeimā, solīja neiet koalīcijā ar "Saskaņu". Pagājušajā nedēļā (14.11.2018.) raidījumā "Tieša runa" izskanēja viedoklis, ka JKP un KPV.LV neies valdībā ar ZZS un tagad vēl papildus ar A. Pabriku ("Attīstībai/Par!"). Kā tad ir? No nosacītām latviešu partijām KPV.LV, JKP, NA un "Jaunā Vienotība" var kopā izveidot valdību un Ministru kabinetā (MK) apstiprināt, bet vai Saeima nodarbojas ar savu darbu? Vai ir saprastas valsts pārvaldes problēmas, par kurām es rakstīju pēc 11. Saeimas vēlēšanām?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Valsts pārvaldes problēmas

Mans viedoklis ir, ka Latvijā izpildvara nav pietiekami atdalīta no likumdošanas varas. ASV, Lielbritānijas, Francijas u. c. valstu piemēri, kad vēlēšanu rezultātā pie varas nonāk kāds politiskais spēks un veido valdību, nav tiešā veidā attiecināmi uz Latviju, jo tur, pirmkārt, reāli ir (vismaz parasti bija līdz 2013. g.) divi politiski spēki vai prezidentālā vara, otrkārt, izpildvarai ir balanss starp tiesībām un atbildību.

Līdz 13. Saeimai bija tā, ka koalīcijas padomi vadīja premjerministrs, tās darbā bieži piedalījās ministri, bet atbildību par atsevišķu ministriju darbu viņš centās deleģēt atsevišķām partijām. Tas dažreiz tika izmantots, lai diskreditētu kādu partiju.

Padomē tika pieņemti lēmumi, kā balsot par "atslēgas" jautājumiem Saeimā, un bieži koalīcijas deputātiem tas bija obligāts balsojums. Parasti jau koalīcijas padomē tika lemts arī par dotajiem uzdevumiem MK un par uzdevumu izpildes kontroli. Vai tad tā ir izpildvaras atdalīšana no likumdošanas varas, ja MK pārstāvji ar premjerministru priekšgalā dod sev uzdevumus un paši ar Saeimas pozīcijas deputātu atbalstu to izpildi kontrolē?

Latvijā premjerministram vajadzētu dot iespēju veidot profesionālu MK, kur primārā prasība ministram būtu spēja vadīt ministriju, būt vienam no labākajiem konkrētās ministrijas vadītājiem. Ministrs attiecīgi veidotu komandu uzdevumu izpildei. Tad attiecības starp ministru un pārējiem ministrijas ierēdņiem būtu balstītas galvenokārt uz spējām strādāt komandā, bet ne uz politisko piederību vai simpātijām.

MK sagatavo valsts ilgtermiņa, vidēja termiņa plānu un gada budžeta projektus, kurus detalizēti apspriež un pieņem Saeima, tad MK pilda šajos dokumentos noteikto, pirmkārt jau gada budžetā. Par izpildi premjerministrs regulāri sniedz pārskatu Saeimā, bet premjerministrs un atsevišķi ministri pilnībā atbild par visu ministriju darbu. Premjerministrs varētu optimizēt MK struktūru: gan ministriju skaitu, gan ministriju atbildības jomu sadali.

Koalīcijai jāveidojas Saeimā, kur diskutē pozīcijas un opozīcijas partijas, rādot vēlētājiem savu nostāju konkrētā jautājumā.

Paredzu, ka daudzi Saeimas deputāti, kolēģi un lasītāji teiks, ka tas nav nopietni, jo politiskās partijas sola realizēt savas programmas un to var izdarīt tikai ar izpildvaras starpniecību. Domāju, nebūtu nekādu pretrunu, ja valstij svarīgi lēmumi tiktu pieņemti Saeimā, kā tas notiek parlamentārās valstīs, bet ne MK vai atsevišķās ministrijās, kā tas ir tagad. Valsts zaudē simtiem miljonu eiro, un nav neviena atbildīgā.

Par pašreizējo situāciju. Padomāsim un atbildēsim uz dažiem jautājumiem:

  1. Vai politiskās partijas neveido programmu un nesola pilnu izpildvaras atbildības spektru? Kā tad tiks skaidrota programmas neizpilde ministrijās, kas nav partijas atbildībā?

  2. Vai dažreiz vienas vai otras partijas prestiža graušanai neizmanto tās atbildībā esošo ministru kritiku? Katras ministrijas darbā ir pozitīvie un negatīvie momenti, un bieži uzsvari tiek izvēlēti tendenciozi.

  3. Vai nav sasaistes starp ministriju aktivitātēm dažādos reģionos ar pašvaldību vadītāju tajos politisko piederību?

  4. Vai netiek izmantots ministriju administratīvais resurss – un dažreiz ne tikai tas – savas partijas interesēs?

  5. Vai ministriju darbs tiek objektīvi vērtēts? Kādi ir kritēriji? Tagad redzam, ka premjerministrs un daudzi politiķi vispār negrib šo jautājumu skatīt.

  6. Vai bieži partijas pamet valdību, ja nespēj nodrošināt kādas ministrijas darbu?

Domāju, sarakstu var turpināt, bet aicinu lasītāju pašam padomāt un tad izteikt savus priekšlikumus gan pozitīvajiem, gan negatīvajiem momentiem profesionālā MK veidošanā un reālai izpildvaras atdalīšanai no likumdošanas varas. Viena piebilde. Pirmskara Latvijā Saeimas priekšsēdētājs apturēja savu darbību politiskajā partijā, no kuras tas tika ievēlēts Saeimā.

Daži biežāk uzdotie jautājumi

  1. Vai biežā valdības maiņa rada iespēju ierēdniecības varai pār politiskajiem procesiem?

Daži varianti. Pirmkārt, ja ministrs nav pietiekami kompetents un viņam nav pieredzes lielu kolektīvu vadībā, ir liela varbūtība, ka ministrs pakļaujas ierēdniecības varai.

Otrkārt, ja ministrs ir spēcīgs un pieredzējis vadītājs vai politiskajam spēkam, kas virzījis cilvēku ministra amatam, ir savi plāni, bieži – slēpti sabiedrībai, tad var notikt konflikts starp ministru un augstāko ierēdniecību.

Risinājums. Ja būtu profesionāls MK, šo problēmu būtu mazāk un lielāka varbūtība – laba ministra un ministrijas ierēdniecības sadarbība.

  1. Vai birokrātijai ir liela nozīme valsts pārvaldē? Kādas ir valsts varas attiecības ar to?

Pārlieku liela. Latvijā tagad runā par ministriju skaita optimizēšanu, bet to nevar izdarīt, jo pozīcijas partijas savās interesēs grib paturēt vai iegūt kādas noteiktas ministrijas ministra amatu un administratīvo resursu.

Risinājums. Ja būtu profesionāls MK, tad premjerministrs varētu optimizēt tā struktūru, par mērķi izvirzot Saeimas apstiprinātā budžeta izpildi Latvijā.

Daži skaitļi, kas raksturo tagadējās valsts pārvaldes efektivitāti. Kādēļ daudzās pozīcijās mēs atpaliekam no citām valstīm, bet esam vadošā valsts vispārējo valdības dienestu tēriņos uz vienu iedzīvotāju ap 600 $, ja vispārējie valdības izdevumi 2012. gadā bija ap 605 miljoniem latu, bet katru gadu pieaug un 2015.gadā ir plānoti jau ap 775 miljoniem latu, bet, piemēram, aizsardzībai plānotie izdevumi tiek samazināti? Tas ir tabulā1, kuru iesniedza FM Saeimai. (To es rakstīju 2013. gadā.)

Varbūt informācija, kas atrodama internetā, nav precīza, tad premjerministram tas jāpaskaidro. Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgi saprast, kādēļ veselībai Latvijā tiek atvēlēti 3,1% no IKP, izglītībai 3,2%, bet aizsardzībai tikai 0,9% no IKP, kad NATO ĢS rekomendācija ir iedalīt aizsardzības budžetam 2% no IKP, un, galvenais, tas ir noteikts Latvijas likumos. Likumi ir jāpilda vai arī jāmaina, ja nevar izpildīt.

Es akcentēju aizsardzību, jo 2% aizsardzībai ir oficiāli rekomendēts NATO valstīm, to uzsvēra premjerministrs savā ziņojumā Saeimai, un tas ir ierakstīts mūsu normatīvajos aktos, līdzīgi kā Latvija cenšas pildīt un pilda Māstrihtas kritērijus.

Pieļauju, ka visam ir pamatojums, bet sliktākais jau ir tas, ka mēs nevaram pat vienoties par vienādu vārdu "drošība" un "aizsardzība" un jēdzienu "pašaizsardzība" un "kolektīvā aizsardzība" izpratni. Tādi jautājumi tika uzdoti AM, un var iepazīties gan ar jautājumiem, gan atbildes vēstuli no AM un maniem komentāriem (skat. http://www.kreslins.lv/). Vārds "aizsardzība" NATO kontekstā2 ļauj, pat tikai pareizi saliekot naudu pa kontiem, palielināt aizsardzības budžetu. Piemēram, visus valsts tēriņus kiberaizsardzībai un IeM, pirmkārt, policistu apmācībai un izglītībai plānoto naudu, pārvietot uz aizsardzības budžetu, bet tērēt šiem mērķiem.

Tagad Baltijas debesis kontrolē NATO valstu iznīcinātāji. Tas ir labs viedas – gudras – aizsardzības piemērs. Tikai, pirmkārt, jāatceras:

  1. NATO ĢS teiktais, ka neviena valsts nevar vienatnē sevi aizsargāt;

  2. ASV vēstnieces Saeimā teiktais, ka NATO valstu kolektīvā aizsardzība ir šo valstu pašaizsardzība;

  3. Gruzijas piemērs, ka, iztērējot ap 10 miljardiem dolāru aizsardzībai 5 dienās, tā zaudēja militārajā konfliktā.

Otrkārt, izdarīt pareizus secinājumus: labi, ka Latvija ir NATO un ES un ka mūsu pašaizsardzība militāra konflikta gadījumā ir kolektīvā aizsardzība. Latvijas aizsardzības politika var balstīties tikai uz kolektīvo aizsardzību.

  1. Vai sabiedrības neuzticība valsts pārvaldei ir pamatota?

Ir dažādi cilvēki, un ir dažāda viņu attieksme pret morāles un ētikas jautājumiem. Slikti ir tas, ka, neatdalot izpildvaru no likumdošanas varas, izpildvarai rodas iespēja manipulēt ar atbildību par sliktu darbu.

Tagad ir ievēlēta 13. Saeima, bet uzticība tai ir ļoti zema. Vai tas ir objektīvi? Domāju, ka nē. Latvijā nav labi izstrādātas sistēmas, kurā būtu ievērots tiesību un atbildības balanss.

Saeimā deputāti strādā dažādi – gan labi, gan slikti, gan vidēji. Jautājums ir par kritērijiem un objektīvu vērtējumu. Plašsaziņas līdzekļi, NVO finansējumu parasti saņem no izpildvaras, un bieži neoficiāli tiek noteikts, kas ir labi un kas ir slikti, ieskaitot atsevišķus cilvēkus. Tas tiek pasniegts Latvijas iedzīvotājiem, un tādējādi tiek veidota atbilstoša viņu uztvere un izpildvaras, likumdošanas, kā arī tiesu varas vērtējums.

Viens piemērs par pareizas vai nepareizas vadības principu ievērošanu, izstrādājot, izvērtējot un apstiprinot Valsts aizsardzības koncepciju. Tā bija situācija, kad izpildvara caur koalīcijas padomi lēma par obligāto pozīcijas deputātu balsojumu. Tika sajaukta loģika, un Saeima pildīja izpildvaras lemto.

Cienījamie lasītāji, mēģināsim izvērtēt informāciju3, kas ir pieejama, un tad veidot savu viedokli ar loģisku pamatojumu.

Saeimā 2012. gada maija sākumā tika iesniegta apstiprināšanai Valsts aizsardzības koncepcija (VAK) – un deputātiem tika piedāvāts bez iespējām diskutēt un ieviest grozījumus VAK saturā apstiprināt to.

Francijā, pirms apstiprināja tāda līmeņa dokumentu – drošības un militāro stratēģiju jeb "Balto grāmatu", organizēja 40 konferences un seminārus ar savu un ārvalstu ekspertu iesaisti šajā darbā, Francijas prezidents uzmanīgi sekoja dokumenta apspriešanas gaitai. Cits ir KF piemērs, kad bijušais KF parlamenta vadītājs pateica tagad par spārnotu kļuvušo frāzi "parlaments nav vieta diskusijām".

Var jau atcerēties dokumentu izstrādes secību un loģiku – ka VAK izstrādi vajadzētu balstīt uz Nacionālo drošības koncepciju (NDK), kuru vajadzēja MK izstrādāt un Saeimai pieņemt līdz 2012. gada 1. oktobrim, bet tas līdz pat šai dienai nav izdarīts. Kas par to atbildēs? Šā gada 31. janvāra Saeimas plenārsēdē premjerministrs uz šo jautājumu neatbildēja.

Gan uzsākot diskusijas par ministru darba izvērtējumu, gan atbildot uz vēlētāju biežāk uzdotajiem jautājumiem, es nāku pie atziņas, ka nepieciešams izvērtēt valsts pārvaldes problēmas. Es piedāvāju dažus jautājumus un priekšlikumus pārdomām. Būtu pateicīgs, ja to pareizi uztvertu lasītājs un piedāvātu savu redzējumu šo problēmu risināšanai, vai saņemt konstruktīvu kritiku rakstā izteiktajiem priekšlikumiem.

1 http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/95BC2CFABAE723F1C2257A87002D71F5?OpenDocument

2 https://www.delfi.lv/news/comment/comment/karlis-kreslins-komentari-premjerministra-zinojumam-par-latvijas-nacionalo-drosibu.d?id=43023922

3 http://www.kreslins.lv/358-421-1.pdf

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form