Atjaunojot neatkarību, Latvijas prezidenta amatā stājās Guntis Ulmanis, kas bija ļoti labi, jo lielākā daļa tautas prezidentu vispār nebija piedzīvojusi. Pēc tam nāca Vaira Vīķe Freiberga, kas arī bija ļoti labi, jo viņa brīvi pārvaldīja vairākas valodas, zināja etiķeti un bija viscaur inteliģenta un respektēta personība.
Zatlers centās, viņam bija sava daļa pēlēju, sava daļa atbalstītāju, īpaši jau pateicoties cīņai pret oligarhiem, kas gan beidzās ar to, ka nākamo prezidentu sagādāja oligarhs no Ventspils. Andra Bērziņa laiks iezīmējas ar to, ka pēkšņi valsts iedzīvotājos izveidojās relatīva vienprātība - Andris Bērziņš ir slikts prezidents.
Sabiedrībā radās diskusija - kādām ir jābūt un kas jādara prezidentam, lai viņš būtu uzskatāms par labu vai pat izcilu? Atbildēt uz šo jautājumu, šķiet, ir tikpat grūti, cik Solvitai Āboltiņai saprast, ka neviens negrib viņu redzēt Saeimā. Tiklīdz par prezidentu ievēlēja Raimondu Vējoni, es pamanīju sabiedrībā to, ko termodinamikā sauc par trīskāršo punktu - kad viela vienlaicīgi pastāv šķidrā, cietā un gāzveida agregātstāvoklī.
Šķita, ka sabiedrībā valda neskaidrība par to kā reaģēt - priecāties, bēdāties, vai izmantot šo notikumu, lai ietu "ieraut" "mazajā piektdienā."
Lai tiktu galā ar āķīgo jautājumu, atbildi meklēju Google bezgalīgajā viedumā, kas mani tālāk aizveda uz Iriririr žurnālu, kur aptaujāti bija vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki. Vissakarīgākais no tā šķiet Jura Rubeņa teiktais, ka prezidentam jābūt līdzsvarotam un jānāk no politiķu vidus, jo tur tomēr visi nav tik slikti. Citi aptaujātie savas atbildes bija mālējuši košākos toņos.
"Manabalss.lv" vadītāja Madara Peipiņa, piemēram, salīdzina prezidentam vajadzīgās īpašības ar Ziemassvētku dāvanām - jo vairāk domā, jo garāks saraksts. Baiba Strautmane diezgan konkrēto jautājumu pārvērš par abstraktu platformu, no kuras paziņot, ka tagad mēs tagad zinām, kādu prezidentu nevajag.
Arī Dombura skepsi spētu nomierināt tikai publiskas debates. Mākslinieku Kristapu Ģelzi šis jautājums vispār kaitinot, tāpēc viņš pilnīgā beztēmā piesauc Godmani. Vēsturnieks Gustavs Strenga savukārt min, ka prezidenta spējām runāt vai domāt vispār nav nekāda sakara ar neko, jo visu nosaka, kā viņu prezentē viņa atbalstītāji Saeimā. Viņš uzskata, ka prezidenta vēlēšanas atkal līdzināsies loterijai vai pudeles griešanai (!) un vispār tā tikpat labi varētu būt izloze, un sliktāk kā Bērziņš jau nebūs.
No tā var secināt tikai vienu - prezidenta vēlēšanās deputāti savā starpā spēlē pudeli un sūcās. Starp citu, nez ko teiktu "tikpat labi jau loterija" viedokļa atbalstītāji, ja tiktu izlozēta, piemēram, Ingūna Sudraba? "Laikam jāierauj" vietā mēs dzirdētu pateicību viņas astrologiem, numerologiem un kafijas biezumiem krūzes dibenā.
Beigu beigās "prezidents" sāk kļūt par tikpat mītisku tēlu kā "ideālais vīrietis". Viņš ir garš, bet ne pārāk, izskatīgs, bet pats to neapzinās, runātīgs, bet labs klausītājs, stingrs, bet taisnīgs, gudrs, bet runā visiem saprotami, patriots, bet ne nacionālists, runā vismaz četrās valodās un var citēt jebkuru literatūras klasiķi.
Bet, ja skatāmies objektīvi, neviens kandidāts neiemiesos visas ideālā prezidenta īpašības un viņa ievēlēšana vienmēr būs atkarīga no politiskā ķēķa kaislībām.
Grūti prognozēt, kāds būs prezidents Raimonds Vējonis. Viņš nāk no ZZS, bet ir kritizējis Lembergu, viņš runā ar Madonas akcentu, bet pat pēc vēlēšanām piedalījās TV diskusijās, kuru laikā nestostījās un prata artikulēti paust viedokli. Ir atradies aizsardzības ministra amatā, Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā, kas ir vērtīgs CV ieraksts Latvijas armijas virspavēlniekam. To, vai Raimonds Vējonis būs labs prezidents parādīs viņa darbi un šai trauksmainajā laikā, darbu ir daudz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
