Kārlis Purmalis: Neradīt 'liekos' cilvēkus darba tirgū
Foto: DELFI

Jaunu darbvietu radīšana var izrādīties daudz vienkāršāka par cilvēku pārkvalificēšanu. Šis visā pasaulē plaši pazīstamā ebreju zinātnieka un filozofa Juvāla Noa Harari (Yuval Noah Harari) teiktais attiecībā uz nākotnē paredzamo robotizāciju un automatizāciju daļēji jau ir piepildījies Latvijas darba tirgū.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jau pašlaik Latvijas darba tirgū var novērot strukturālas neatbilstības, jo vienlaikus ir liels skaits brīvu darbvietu un arī bezdarbnieku. Tam iemesls ir pavisam vienkāršs – bezdarbnieku prasmes neatbilst tām prasmēm, kuras ir nepieciešamas, lai aizpildītu brīvās darbvietas.

Var prognozēt, ka nākotnē šādas strukturālās neatbilstības darba tirgū tikai pieaugs. Tas savukārt vairos risku, ka radīsies daudz "lieko" cilvēku, kas, iespējams, pat gribēs strādāt, taču pēc viņu prasmēm darba tirgū vienkārši nebūs pieprasījuma. Primāri tas apdraud un apdraudēs cilvēkus ar pamata un vidējo vispārējo izglītību.

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas 2020. gadā izstrādātajām darba tirgus prognozēm darbaspēka ar pamata un vispārējo vidējo izglītību pārpalikums līdz 2027. gadam varētu pārsniegt 79 tūkstošus (19 tūkstoši ar vidējo vispārējo izglītību un 60 tūkstoši ar pamatizglītību).

Darbaspēka pārpalikumu šajās grupās lielā mērā noteiks atbilstošās kvalifikācijas darbaspēka pieprasījuma samazināšanās – vienkāršas profesijas un roku darbs arvien vairāk tiks aizvietots ar dažādiem tehnoloģiskiem risinājumiem.

Jau pašlaik, kā norāda Ekonomikas ministrija, gandrīz katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam vecumā no 20 līdz 64 gadiem iegūtais izglītības līmenis nav augstāks par pamatizglītību. Aptuveni puse (51% jeb 52 tūkstoši) no tiem ir vecumā no 20 līdz 39 gadiem, kas ir vairāk nekā 11% no iedzīvotāju kopskaita šajā vecumā.

Visām iesaistītajām ministrijām ir pēdējais brīdis rīkoties, ja mēs negribam, lai jau 2027. gadā būtiski pieaugtu darba tirgū nevajadzīgo cilvēku skaits, kas pārsvarā būs gados jauni cilvēki. Tas panākams, vienīgi kardināli samazinot cilvēku tikai ar pamatskolas izglītību un vidējo vispārējo izglītību īpatsvaru.

Nozīmīgs izaicinājums ir kliedēt mītu, ka darba tirgū var veiksmīgi funkcionēt tikai ar vidējo vispārējo izglītību. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, 35% vidusskolnieku neturpina izglītošanās procesu studējot. Vidusskola būtībā ir sagatavošana augstākajai izglītībai, ja vidusskolas absolvents neturpina savu izglītības procesu studējot, tie ir velti iztērēti trīs gadi, kā arī velti tērēti valsts līdzekļi.

Vienlaikus ir nopietni jāstrādā pie tā, lai paaugstinātu arodizglītības prestižu. Šobrīd lielais vidusskolnieku skaits, kuri pēc vidusskolas nestudē, ir saistāms ar arodizglītības zemo prestižu, kas ir sava veida mantojums no padomju laikiem (pamazām gan arodizglītības prestižs paaugstinās, ko lielā mērā nosaka veiktie uzlabojumi infrastruktūrā, aprīkojumā).

Ja atbildīgās valsts institūcijas, primāri Izglītības un zinātnes ministrija, nestrādās pie izglītības sistēmas konkurētspējas paaugstināšanas un tās salāgošanas ar darba tirgus prasībām, mēs no darba tirgū "liekajiem" cilvēkiem izvairīties nevarēsim. Tas, protams, nesīs līdzi sociāli ekonomisko spriedzi, nevienlīdzības un nabadzības, kā arī noziedzības pieaugumu.

Lai gan saistībā ar tehnoloģizāciju un robotizāciju tiek runāts par potenciāli jaunu darbvietu rašanos un optimisti mūs mierina, ka izzūdošās darbvietas aizstās citas, tomēr, atsaucoties uz Harari, ir vērts pārdomāt, vai tie, kas strādāja pazudušajās darbvietās, būs tie paši, kas būs spējīgi strādāt arī jaunradītajās.

Ja laikus netiks strādāts pie reformām izglītībā, tostarp un jo īpaši mūžizglītībā, mēs attapsimies, ka mums ir tehnoloģiski attīstītas un augsti apmaksātas darbvietas, kuras liela daļa ekonomiski aktīvo cilvēku aizpildīt nespēj, jo viņu prasmes ir neatbilstošas, savukārt viņu prasmēm atbilstoša darba tirgus piedāvājuma nav. Diemžēl jau pašlaik ir pazīmes, ka mūsu darba tirgū šādas tendences parādās. Jo dziļāka kļūs plaisa saistībā ar darbaspēka piedāvājuma atbilstību pieprasījumam, jo grūtāk būs to pārvarēt nākotnē.

Darba tirgus automatizācijas un robotizācijas kontekstā ik pa brīdim vairākās valstīs atskan runas par universālā pamatienākuma (UP) ieviešanu. Tas būtu maksājams pilnīgi visiem valsts iedzīvotājiem pamatvajadzību nodrošināšanai. "Swedbank" ekonomistes Lijas Strašunas aprēķini liecina, lai maksātu 250 eiro lielu UP, kas atbilstu nabadzības slieksnim, Latvijas sociālais budžets būtu jādubulto. Lai finansētu šo robu budžetā, nodokļu ieņēmumiem būtu jāpieaug no līdzšinējiem 30% no IKP virs 40%, kas būtu pat virs Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Ja visu šī brīža valsts budžetu atvēlētu UP, tas būtu ap 500 eiro uz cilvēku, bet tad nebūtu naudas ne izglītībai, ne veselībai, ne aizsardzībai.

Visefektīvākais risinājums būtu neradīt darba tirgū "liekos" cilvēkus. Tas iespējams, līdz minimumam samazinot to skolēnu īpatsvaru, kuri darba dzīvē dodas vien ar pamatskolas vai vidējo vispārējo izglītību. Primāri tas ir Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevums, taču neiztikt arī bez Labklājības ministrijas un pašvaldību sociālo dienestu iesaistes. Tāpat tas ir kopējs valdības un Saeimas uzdevums – visiem valsts iedzīvotājiem nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi augstākajai izglītībai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Bezdarbs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form