Komjaunatnes funkcionāri pēc Latvijas neatkarības atgūšanas zobus vadzī parasti nekāra, bet aktīvi apguva gan uzņēmējdarbību, gan iesaistījās politikā. Ziedonis Čevers, Andris Ameriks, Jānis Urbanovičs, Baiba Brigmane un citi zemāka ranga ekskomjaunieši bija un joprojām ir stipri atšķirīgās partijās. Pie tam darbojās samērā veiksmīgi, jo šādas tādas iemaņas atšķirībā no galīgiem iesācējiem politikā jau bija apguvuši.
Arī mūsdienās komjaunieša - aktīvista tips nekur nav pazudis. Taču politikā gan tādi reti tiek uz priekšu. Ja atceramies neatkarības gadu pieredzi, tad bija tur pietiekoši spilgti šā tipa pārstāvji. Eksministrs Māris Vītols un viņa Tautas partijas biedri - jaunie deputāti Arnis Razminovičs un Mihails Pietkevičs, Jaunā laika ģenerālsekretārs Edgars Jaunups un daži citi. Jāsaka, ka agrākais pretkara aktīvists, tagad eiroskeptiķis Normunds Grostiņš šajā kompānijā jau no sākta gala izskatījās pēc nejēgas un mūžīga neveiksminieka.
Taču visi viņi no politikas jau ir prom, turklāt parasti ne pēc savas vēlēšanās. Vītola darbība Izglītības un zinātnes ministrijā izrādījās katastrofa, Pietkeviču pieķēra kā "Mākoņu pastnieku". Kas viņus iegāza? Iespējams, ka pārāk skaidri redzama tieksme ātri kāpt pa karjeras kāpnēm, iespējams, ka kāre pēc materiāliem labumiem, iespējams, ka priekštečiem - komjauniešiem raksturīgā ierobežotā zināšanu bagāža, kas netraucēja sākumā, bet vēlāk izrādījās nepietiekama. Tagad gandrīz katram no viņiem ir savs "skelets skapī" un atgriešanās politikā grūti iedomājama.
Tā nu sanācis, ka pašlaik politika rekrutējas no citām sfērām - uzņēmējiem, kultūras un zinātnes darbiniekiem, ārstiem, kas dzīvē kaut ko jau sasnieguši savā profesijā un tagad vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas startēt politikā. Aktīvo jauniešu tikpat kā nav. Rūpīgi pārskatot vadošo partiju institūciju sarakstus, redzam dažus "mūžīgi jaunos un perspektīvos" kā sociāldemokrātus Ansi Dobeli un Ervīnu Labanovski, dažus gados jaunus cilvēkus "Jaunajā laikā", kuri plašākai sabiedrībai gan ir tik nepazīstami, ka neiespējami viņiem prognozēt jelkādus panākumus nākotnē.
Gandrīz vai vienīgais plašāk pamanītais ir advokāts Aldis Gobzems no "Citas politikas", kurš ar kādreizējiem komjaunatnes funkcionāriem raksturīgu aktivitāti mērķtiecīgi cenšas kļūt zināms un pazīstams. Viņš ir partijas valdē, publicē savu blogu "Dienā", viņam ir sava mājas lapa, labprāt iesaistās skandālos kā "gaišais spēks", nevairoties arī no ķildām advokātu vidē, tā riskēdams ar savu profesionālo jurista karjeru. Vārdu sakot, viņš savu nākotni ir licis uz politikas kārts.
Taču - ak, vai! Atliek ieskatīties lasītāju komentāros par blogu, lai redzētu visai nepatīkamu ainu - arī par viņu cilvēki pārsvarā izsakās nievājoši. Daļu negatīvo komentāru varētu norakstīt uz konkurentu pretdarbības rēķina, taču vai visus? Bet zīmīgākais, ka reizi pa reizei tiek atgādināts - atzīsties, par ko tevi patiesībā palūdza aiziet no Maksātnespējas aģentūras! Šo iestādi Gobzems kādu gadu ir vadījis.
Šajā kontekstā visai zīmīgs bija ekspremjera Aigara Kalvīša "uzbrauciens" Gobzemam Dombura raidījumā "Kas notiek Latvijā?" Saņēmis tiešu "mājienu ar mietu" par to, ka ir bijis patiešām nopietns un, iespējams, nepatīkams iemesls viņa aiziešanai, jaunais censonis saplaka un apklusa. Mājiens bija sasniedzis mērķi - daudz runāsi, arī citi par tavu skeletu skapī uzzinās sīkāk! Opozīcija Gobzemu neaizstāvēja. Šoreiz tas nav brīnums, jo viņu atbrīvoja tieši "Jaunā laika" tieslietu ministre Solvita Āboltiņa un ministrijas parlamentārais sekretārs Jaunups...
Godīgi jāatzīstas, ka man nav žēl komjauniešu neveiksmīgo mantinieku. Diemžēl pavisam slikti, ka politikā vispār ir izbeidzies jaunu cilvēku pieplūdums. Iespējams, tieši šo neveiksmīgo piemēru iespaidā. Jaunieši izvēlas karjeru citās nozarēs, negribot iegūt "skeletu skapī". Tikai mēs joprojām visu laiku gaidām jaunās paaudzes ienākšanu politikā...