Kārlis Vērdiņš, ‘Rīgas Laiks’: Caur sudraba birzi
Foto: Ģ. Raģelis

Nonākot ASV, nevar nepamanīt, ka sabiedrība savos uzskatos un politiskajās simpātijās ir visai polarizēta. Tu parasti atbalsti vai nu demokrātu, vai arī republikāņu partiju (šobrīd nerunāsim ne par tendencēm Demokrātiskajā partijā, kas noveda pie saukļa “Occupy Democrats”, ne arī par tiem ētiskajiem pārbaudījumiem, ko daļai Republikāniskās partijas biedru uzkrauj pašreizējais valsts prezidents), uzturies savā draugu lokā un sociālo tīklu burbulī, tādēļ nejaušu satikšanos ar kaismīgiem otras nometnes viedokļa atbalstītājiem uztver kā kopābūšanu ar citplanētiešiem, kas notikumus uz mūsu planētas skata no bezcerīgi deformēta skatpunkta.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Manu Facebook draugu vidū jau piekto gadu ir viena kvēla republikāniete, vecākās paaudzes diasporas latviešu kundze, kuras burbulī parādās pavisam citas ziņas no pavisam citiem ziņu avotiem, sākot no Fox News un beidzot ar visvisādiem margināliem portāliem, kuri producē informāciju, kas manā skatījumā ir ļoti tendenciozas viltus ziņas, bet pēc viņas un viņas draugu domām – vistīrākā patiesība par pašreizējā prezidenta varoņdarbiem, kā arī demrats (demokrātu žurku) pastrādātajiem noziegumiem pret amerikāņu sabiedrību.

Amerikāņi labi zina, ka, citējot Depeche Mode, "Everything counts in large amounts" (viss tiek skaitīts lielos daudzumos). Amerikāņu politiskajā sistēmā cilvēki parasti pieslejas vienai no divām lielajām partijām, nevis pa latviešu modei pirms katrām vēlēšanām izgudro mazu, jaunu divriteni jeb kārtējo partiju, kura solīs visus iepriecināt, apmierināt un nodrošināt. Ja tev patīk demokrāti, tad tu, domājams, atbalsti sociālo garantiju saglabāšanu un palīdzību trūcīgajām sabiedrības grupām, tu sapņo humanizēt velnišķīgi dārgo veselības aprūpes sistēmu, tu mierīgāk uztver faktu, ka valstī regulāri ieplūst gan legāli, gan nelegāli imigranti, kā arī aizstāvi LGBT+ kopienas tiesības un iebilsti pret policejisku, militarizētu valsti, kura pastāvīgi karo un arī attiecības ar saviem pilsoņiem labprāt risina no spēka pozīcijām.

Ja tev patīk republikāņi, tad tu, domājams, uzskati, ka katrs ir savas laimes kalējs, ka spēcīgi, lieli uzņēmumi ir valsts ekonomiskās izaugsmes garants un tāpēc to īpašnieki ir pelnījuši lielas nodokļu atlaides, ka cilvēkam smagi jāstrādā, lai nopelnītu iztiku, nevis jālūdz palīdzība no valsts, ka imigranti ir drauds amerikāņu nācijai, tāpat drauds ir ikviena sabiedrības grupa, kas atšķiras no vairākuma, un ka valstij ir minimālas tiesības iejaukties pilsoņu dzīvē (nu, piemēram, aizliegt katram mājās turēt tik daudz ieroču, cik sirds kāro, vai arī likt obligāti valkāt sejas maskas Covid pandēmijas laikā).

Šajās ideoloģiskajās pretrunās iekļaujas arī rasisma problēma, kas ASV pastāv jau gadsimtiem ilgi un par spīti tam, ka oficiāli segregācija izbeigta jau pirms vairākiem gadu desmitiem un ka publiskajā telpā labi dzirdamas prasības pēc politkorektuma, šī problēma nebūt nav atrisināta: tavu nākotni joprojām nosaka tas, kurā rajonā tu esi piedzimis. Ja tev palaimējies piedzimt baltās vidusšķiras rajonā, kurā amerikāņu sapnis tiek vairāk vai mazāk sekmīgi īstenots, tad tevi gaida laba skola, cerības iestāties labā universitātē un iegūt tajā grādu. Ja arī šis grāds automātiski nenodrošinās labi atalgotu darbu un komfortablu dzīvi, kā tas bija ierasts agrākajās desmitgadēs, tad visa iepriekšminētā dzīves pieredze tevi nodrošinās ar prasmēm, iemaņām un kontaktiem, kas palīdz dzīvē tikt uz priekšu. Savukārt, ja esi dzimis melnādaino geto, kas aizvadīto desmitgažu laikā mainīgā darba tirgus un ekonomikas svārstību iespaidā ir pārvērties par posta vietu, kurā dzīvo galvenokārt ģimenes, kas iztiek no sociālajiem pabalstiem, vai personas, kas nodarbojas ar krimināli sodāmiem rūpaliem, tad vari būt drošs, ka pēc savas slikti finansētās un vāju izglītību sniedzošās skolas absolvēšanas tev labākajā gadījumā pavērsies visai pieticīgas nākotnes iespējas.

Mēs, protams, varam teikt, ka katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu labklājību un ģimenes nākotni. Mums Latvijā, kur aizvadītajos simt gados valdījušas nacionālisma un sociālisma idejas, kas sabiedrību uztver kā principiāli radniecīgu, līdzvērtīgu indivīdu summu, nav nemaz tik viegli aptvert angliski runājošajās zemēs pašsaprotamo priekšstatu, ka dažādās sabiedrības šķiras līdzinās gluži vai dažādām dzīvnieku sugām. Tādēļ apgalvojumi "Black Lives Matter" un "All Lives Matter" mums var šķist kā divi vienlīdz patiesi spriedumi, no kuriem otrais pašsaprotami ietver arī pirmo. Četri Amerikā pavadīti gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ka otrais spriedums patiesībā ir pretrunā ar pirmo: tā ir republikāņu atbilde demokrātu aicinājumiem pēc humānākas rasu politikas, kas risinātu samilzušās problēmas ne tikai ar policijas vardarbības un cietumu palīdzību, bet pēc būtības mēģinātu izskaust cēloņus, kas melnādaino sabiedrības grupu padara sociāli ievainojamu, nabadzīgu, atvērtu noziedzībai.

Kamēr ASV nenotiks nozīmīgas sociālas pārmaiņas, politkorektumam arvien vēl būs zināma liekulības un melu pieskaņa. Ir viegli publiski nesaukt apdraudētas sabiedrības grupas sliktos vārdos un deklarēt vienlīdzīgas iespējas visiem, taču grūti panākt, lai melnādaino ikdienas dzīves pieredze nebūtu krasā pretrunā ar politkorektuma ideāliem.

Šķiet, ka mūsdienu globalizētajā pasaulē arvien vairāk saskaramies ar situāciju, kad nozīmīgas sabiedriskas pārmaiņas notiek kaut kur citur, taču masu mediji un sociālie tīkli mums pieprasa uz tām reaģēt te un tagad. Kaut kādu iemeslu dēļ grautiņi ASV skaļi atbalsojās arī Latvijas publiskajā telpā, likdami pārvērtēt mūsu attieksmi pret rasismu, demokrātiju, pilsonisko sabiedrību un citām parādībām, par kurām mums iepriekš viss it kā bijis puslīdz skaidrs. Manuprāt, būtu produktīvi notikumus ASV uztvert kā mācībstundu Latvijai un padomāt, kā izvairīties no agresīva, demagoģiska populisma dominēšanas publiskajā telpā un politikā vai arī kā sekmēt individuālo iniciatīvu un ekonomisko izaugsmi, vienlaikus nedarot to uz mazāk aizsargāto sabiedrības slāņu rēķina un neatsvešinot no valsts daļu tās iedzīvotāju.

Kā samierināties ar domu, ka Latvijas sabiedrība nākotnē būs daudzveidīga, un kā šo daudzveidību padarīt par ieguvumu, nevis problēmu. Un, iespējams, saprast, ka pilsoniskā sabiedrība liek ikvienam būt par mazu, vērīgu sabiedrības sargsuni, kuram ir sava pamatota pozīcija un kurš savu eksistenci neuztver kā nevainīgu iešanu caur sudraba birzi, ne zariņa nenolaužot, kas reizēm tiek varmācīgi pārtraukta, vēlēšanu kabīnē krītot grēkā ar kādu no netīrajām, noziedzīgajām partijām. Jā, vismaz daļa jaunākās paaudzes Latvijā kļūst kreisāka, taču tas nav ne boļševiku kreisums, ne arī Saskaņas kreisums. Un šāds kreisums politiskajā vidē ir ļoti vajadzīgs. Jo ASV, kur jebkāds kreisums gadu desmitiem ilgi un rūpīgi skausts no publiskās telpas, pat niecīgākie sabiedriskās labiekārtošanas ierosinājumi tiek uztverti kā bīstams boļševisms. Bet bailes, ai, nāves bailes no nezināmās nākotnes un tās nestās politiskās nestabilitātes pamazām grauž manu paaudzi. Viens klusi čukst: "Tā tiem melnajiem arī vajag!" Cits: "Tā tiem baltkrieviem arī vajag!" Un vēl cits: "Galvenais, lai nebūtu kara."

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Depeche Mode Kārlis Vērdiņš Rīgas Laiks (žurnāls)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form