Kārtējais cenu lēciena antirekords tomēr atkal ir sasniegts – inflācija 10,1% apmērā Latvijas valstī nav bijusi kopš 1997.gada un pa šiem desmit gadiem mēs jau bijām sākuši domāt, ka nosacītais "mežonīgā kapitālisma" periods ir izslimots un pārdzīvots, un Latvijas izaugsme uzņēmusi stabilu, prognozējamu un drošu izaugsmes kursu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Mēs taču vienmēr esam bijuši pārliecināti, ka spējam konkurēt ar jebkuru pasaules valsti ar saviem lauksaimniecības, tekstilrūpniecības, vai medikamentu rūpniecības ražojumiem. Bet ja tas tā arī būtu, tad diez vai mēs šodien censtos dzīvot tik ātri, neapdomīgi un izšķērdīgi, pērkot kredītā jebko, kā argumentu izmantojot vienkāršu teikumu – rītdien tāpat viss būs dārgāks.

Realitātē mēs redzam, ka no Latvijas nacionālās ražošanas ir palikusi vien vāja atblāzma un mūsu valstī nozares, kuras audzē IKP par 10 un vairāk procentiem gadā, ar ko tā lepojās ekonomikas teorētiķi, ir iekšējais patēriņš, banku sektors un būvniecība. Protams, ka naudu cilvēki un valstis pelna ne tikai ražojot un tirgojot preces, bet arī ar pakalpojumiem, bet mūsu ekonomiskā izaugsme tomēr vairāk velk uz skaistu statistiku un virtuālu, nevis reāli taustāmu ekonomisko izaugsmi.

Turpinājumā es gari nefilozofēšu par jautājumiem no sērijas "kas vainīgs?", bet gan mēģināšu ieteikt dažas reālas lietas, ko ieviešot varētu cerēt, ka inflācijas kāpums tomēr sāks bremzēties. Tikai konstatēšu, ka gan Dombura kunga raidījums 12.septembrī, gan vairākas publikācijas dažādos medijos un TV izsaka precīzi manu viedokli – valdība ir gļēva, mantrausīga un tuvredzīga ļaužu kopība, kuras bezdarbība un nesēja pildīt pat pašu pieņemto "inflācijas apkarošanas plānu" IR galvenais vaininieks un atbildīgais esošajā situācijā.

Pārejot pie priekšlikumiem – 1) budžeta izdevumu samazināšana valsts birokrātiskā aparāta uzturēšanai. Ir jāizstrādā budžets, kurš būtu ne vien bez deficīta, bet pat ar pārpalikumu ap 2%. Viena no pozīcijām, kur valsts var ietaupīt – tas ir tieši ierēdņu aparāts. Esmu pārliecināts, ka ministriju un citu valsts iestāžu darbība ir nodrošināma ar mazāku skaitu cilvēku, optimizējot un precīzāk sadalot to funkcijas, atbildības un pienākumus. Vienkāršiem vārdiem runājot – atlaist veselu baru ar ierēdņiem. Ieguvums būs dubults – samazināsies izdevumi birokrātiskajā aparātā, tiks optimizēta to darbība, netiks dublētas funkcijas un atbildības un tai pat laikā darba tirgū būs ieplūdušas "svaigas asinis", kuras mūsu biznesmeņi, kuri jau sen sūdzas par darbaspēka trūkumu, ar prieku asimilēs. Zaudētāji šai gadījumā var būt tikai tie, kas vienkārši negrib strādāt – kā nekā privātstruktūrās pārsvarā ir stipri augstākas prasības pret darbinieku efektivitāti, nekā vidusmēra valsts iestādē,

2) KATEGORISKI pārtraukt valsts pamatbudžeta lāpīšanu ar sociālā budžeta līdzekļu palīdzību, tādējādi atkal pārliekot visu grūtību smagumu uz sociāli visneaizsargātāko cilvēku pleciem,

3) apturēt jebkādus lielus projektus, kuri tiešā veidā nesekmē vai neatvieglo valsts izaugsmi un funkcionālo darbību uz laiku vismaz 3 gadi. Nebūvēt nekādu Akustisko koncertzāli un pat nepētīt nez kādus tās projektus, nesākt darbus pie VID jaunās ēkas celtniecības sagatavošanas Mežaparkā, necelt nez kādas strūklakas un skatuves par simtiem tūkstošu latu, neremontēt celtnes un objektus, kuru stāvoklis ir apmierinošs no funkcionālā viedokļa, bet vienkārši ir vai nu cietis nedaudz vizuāli, jeb vienkārši ir kārtējais "rindā uz renovāciju". Celt un attīstīt tikai tos projektus, kas ir argumentēti ar akūtu nepieciešamību, vai arī nodrošinās valsts attīstību kādā netiešā veidā – ir jābūvē ceļi, jāuzlabo infrastruktūra u.c.

4) visās valsts iestādēs jaunos iepirkumus, kuri nav steidzami nepieciešami – mēbeles, jaunāks autoparks, kādi interjera un luksusa priekšmeti, pagaidām neveikt. Ja kāda iestāde nevar pierādīt, ka tās inventārs ir katastrofālā stāvoklī- lai paciešas pāris gadu un iztiek ar mēbelēm, kuras savas funkcijas vēl pilda.

5) sakārtot nodokļu iekasēšanu. Koncentrēties nevis uz formālo pusi – privātpersonu un mazo uzņēmumu "dzenāšanu" par pāris latiem, bet visas valsts mērogā izskaust kaut vai tādu nozari, kā nelegālā būvniecība – braukāt pa objektiem, inspirēt privātmāju celtniekus un piespiest vismaz lielāko daļu "melno" brigāžu legalizēties. Nopietni strādāt ar lielajiem nodokļu parādniekiem un veicināt to spēju atmaksāt valstij parādu, vai arī piespiest pašu uzņēmēju kompensēt radītos zaudējumus, nevis klusām iztirgot kārtējo uzņēmumu, vai norakstīt to kādam radagabalam un izsludināt bankrotu,

6) ierobežot monopoluzņēmumu peļņu, neļaujot celt tarifus un prasot subsīdijas, ja ir skaidri redzams, ka uzņēmuma gada peļņa ir mērāma miljonos latu un to vadītāju algas – simtos tūkstošu,

7) vienkāršot kredītu ņemšanas procedūras komercdarbības uzsākšanai Latvijas rezidentiem – nodrošināt valsts garantijas attīstīties un dzīvot spējīgiem projektiem,

8) samazināt nodokļus jaunajiem uzņēmumiem, tādējādi paaugstinot konkurences līmeni kopumā, jo šī joma ir gana sāpīga tēma jau ne pirmo gadu,

9) celt neapliekamo minimumu vismaz līdz iztikas minimuma līmenim, tādējādi nodrošinot gan lielāku naudas līdzekļu ienākšanu valsts budžetā un vienmērīgāku līdzekļu sadali starp uzņēmumu īpašniekiem un darbiniekiem, gan nodrošinot stabilu ienākumu bāzi Latvijas iedzīvotājiem, tādējādi pārtraucot to izbraukšanu no valsts tikai viena iemesla pēc – lielākas algas meklējumos.

Es minēju tikai deviņus punktus, lai gan galvā man ir vēl vismaz pāris desmitu, kuru lietderību būtu vērts vismaz izskatīt. Un es nebaidīšos apgalvot, ka spēju piedāvāt vismaz analizēšanai un apsvēršanai stipri efektīvāku plānu, nekā mūsu bezzobainā valdība. Daļa no ieteikumiem gan jau izrādītos nerealizējami, vai pārāk radikāli, bet daļa pilnīgi noteikti ir ieviešami dzīvē pietiekami viegli, ātri un mazsāpīgi. Un ja mūsu spītīgajā trulumā ieslīgušie valstsvīri nolaistos no saviem retinātā gaisa augstumiem un atzītu, ka viss nav tik spoži, kā viņi mums apgalvo, tad es patiesi ticu, ka pāris gadu laikā mēs spētu inflāciju apturēt nevis uz kādas šauras nozares ierobežošanas rēķina (kā tagad- nabaga hipotekārā kreditēšana izrādās vienīgais vaininieks visā esošajā situācijā), bet gan balstoties uz ekonomiski pamatotiem apsvērumiem, kas ļautu šo smagumu iznest vismaz lielākajai daļai valsts ekonomikas.

Jo visiem jau ir skaidrs, ka neviena no inflācijas ārstēšanas zālēm nebūs garšīga. Es tikai uzskatu, ka sadalīt šo atbildīgo nastu un darbu uz visām procesā iesaistītajām pusēm būtu ja ne godīgi, tad saprātīgi jau nu noteikti... Mūsu valstī vēl pietiek gudru cilvēku, kuri uz pirmo PUBLISKO valdības aicinājumu ierastos un izstrādātu gudru, profesionālu un zinātniski pamatotu plānu, kā Latviju glābt no tai reāli draudošā bankrota un baisā bieda – lata devalvācijas, kura, lai gan valdība spītīgi apgalvo pretējo, pēc dažu uzņēmēju teiktā jau esot izlemts jautājums un esot pat viena otra liela finansu iestāde, kura savos aktīvos no latu rezervēm ir paspējusi atbrīvoties.

Atliek tikai cerēt, ka tās ir tikai baumas...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form