Barikāžu laikā es biju padsmitgadīgs tīnis, kurš no notiekošā saprata tikai to, ka ir beigusi pastāvēt ikdienā ierastā kārtība un sācies kaut kas jauns, nesaprotams, taču nevis biedējošs, bet gan tautu tik ļoti pacilājošs, ka pat daļa no pašiem lielākajiem ciniķiem varēja apraudāties, izdzirdot Ievas Akurāteres dziedāto "Palīdzi, Dievs...".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tie gadi bija laiks, kad tauta tiešām ticēja, ka notiek kas īpašs un nākotne var būt tikai un vienīgi gaišāka, labāka un drošāka... Ticēja pietiekami ilgi un klusi, kā jau latviešiem ir tik pierasts, cieta dažādas netaisnības, dīvainus likumus, nesaprotamus lēmumus un darbības.

Diemžēl šodien šī ticība ir nopietni iedragāta. Un tā vietā, lai mēģinātu cīnīties un kaut ko mainīt, mūsu tauta ir kļuvusi par indivīdu kopienu, kuri ir ierāvušies sevī, tic tikai tam, ko paši var aptaustīt, vai uzlikt uz zoba. Tas ir- tā tautas daļa, kas vēl dzīvo Latvijā, nevis ir atmetusi ar roku jebkādām cerībām par dzīves apstākļu uzlabošanos tepat, Dzimtenē un devušies projām uz Īriju, Angliju, ASV un kur tik vēl ne... Bet man kaut kā vienalga neiziet no prāta vēsturiskie fakti, ka latviešiem ir visa tipisks kluss un bailīgs patriotisms – viņi ir gatavi ciest un samierināties ar daudz ko.

Bet – līdz noteiktam laikam. Ne vienreiz vien latviešu kungi ir dabūjuši pārliecināties, ka zem klusā un biklā latvieša ārienes var slēpties ugunīgs temperaments, savas taisnības un spēka apziņa un vēlme un varēšana ķerties pie rungas, lai sāktu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Esmu pārliecinājies, ka manas domas sakrīt ar ļoti lielas tautas daļas pārliecību – latviešu tauta atkal klusām sēž un cieš netaisnīgu attieksmi. Tikai šoreiz nevis no svešiem kungiem, bet no pašu ievēlētiem un iebalsotiem "tautas kalpiem". Nezinu, nesaprotu un arī nevēlos pat saprast – kāpēc savas valsts un tautas apzagšana ir tik plaši izplatīta sērga. Agrāk es uzskatīju, ka tā ir Padomju laika palieka, kad bija ierasts stiept mājās visu, kas nav piesiets un kas ir piesiets – tam pārkost striķi un tāpat stiept prom... Diemžēl gadi ir nākuši un gājuši, paaudzes it kā ir mainījušās, bet attieksme pret saimniekošanu valstī – izskatās, ka praktiski nemaz... Vai man vajag kādam atgādināt par izsaimniekotajiem kredītiem, vidusmēra cilvēkam nesaprotami dārgajām valsts pasūtījumu izpildēm, valsts ierēdņu komandējumiem uz tālām un eksotiskām valstīm (līdz šai dienai nesaprotu, ko Ūdres kundze ar savu stilisti darīja Meksikā?! Esot bijušas uz semināru. Nez kādu milzīgu labumu Latvija ieguva no šī brauciena, samaksājot ~ 10 000 LVL par šo divu kundžu ceļojumu...). Mēs maksājam nodokļus ik uz soļa – un, cik es zinu, nebūt ne tos mazākos uz citu Eiropas valstu fona. Bet lai piedod man šo nodokļu sadalītāji un apsaimniekotāji (respektīvi, mūsu valdība) – nu neredzu es TIK lielu labumu no mūsu "tik strauji augošās ekonomikas" un IKP pieauguma 10% gadā...

Bet pietiks laikam sludināt visiem zināmas un banālas lietas. Ne tāpēc es apsēdos pie datora un sāku drukāt šo rakstu, lai arī sevi ierindotu starp "klusajiem un biklajiem patriotiem". Bet jā – es esmu Latvijas patriots. Neskatoties uz visu minēto, neskatoties uz to, ka notiek tik daudz lietu, kas uzsit tik lielas dusmas, ka brīžiem gribas atmest visam ar roku un aizbraukt... Bet es nebraukšu. Lai gan man ir tādas iespējas. Gan man, gan manai sievai ir augstākā izglītība, mēs tīri ciešami runājam angliski, esam pietiekami čakli un gudri, lai mēģinātu "izsisties uz augšu" arī kādā attīstītākā un kaut mazliet godīgākā valstī.

Un tāpēc, ka es vēlos dzīvot šajā valstī, vēlos, lai mani trīs bērni uzaugtu ar drošāku sajūtu par savu nākotni, nekā ir iespējams pašlaik, vēlos, lai nauda mums visiem būtu normāls iztikas līdzeklis, nevis dzīves pamatvērtību, par kuru tik daudziem Latvijā ir jācīnās no agra rīta līdz vēlam vakaram, ar zobiem un nagiem... Es gribu savas vecumdienas sagaidīt savādākā Latvijā. Kaut mazliet godīgākā. Kaut mazliet drošākā. Kaut mazliet smaidīgākā.

Es piedāvāju visiem tiem, kas piekrīt manis teiktajam, tiem, kas neuzskata, ka valsts ir domāta tikai tam, lai uz tās rēķina maksimāli iedzīvotos, tiem, kas tic, ka Latvijā ir iespējams arī kaut ko mainīt – DARĀM KAUT KO. Nevis tikai runājam, bet darām! Es neaicinu uz valdības gāšanu, nepārprotiet, lūdzu. Cik gadi un kādā iestādē par to draud, es tīri labi zinu... Es aicinu – dibinām jaunu partiju!

Lai uzreiz izslēgtu dažus jautājumus – es nevēlos vienkārši tikt klāt pīrāga sadalei. Mani tas neinteresē. Mana ģimene nav trūcīga un manās ambīcijās neietilpst tikšana pie vēl vienas mājas, vēl viena smalka auto, vēl viena dārga uzvalka. Ticiet, vai nē – es tikai gribu, lai kaut kādā kopībā apvienojas Latvijas patrioti, kuri negrib lai valsts kādam būtu viņa privātā cūciņa-krājkasīte. Es esmu ideālists un optimists. Es vēl ticu labajam cilvēkos. Un tāpat es ticu, ka neesmu tāds vienīgais.

Es nepretendēju uz jaundibinātas partijas vadību. Vara mani arī neinteresē. Ja manas, varbūt naivās un absurdās, idejas gūtu kaut kādu piepildījumu – ar to man arī pietiktu. Ja būtu cilvēks, kurš ir pietiekami harizmātisks un citi ir gatavi viņam sekot – lūdzu, vadiet to visu. Es esmu gatavs vienkārši nostrādāt par katalizatoru... Manas intereses ir tikai sekojošas – lai beidzot savācas pietiekams daudzums godīgu, izglītotu, pašapziņas problēmu nemāktu cilvēku, kuri spētu likt ierunāties saprāta balsij mūsu valstī. Lai nenāk tie, kuri ir gatavi tikai klaigāt un apspriest citu kļūdas, lai nenāk tie, kas tādējādi grib atrisināt savas un tikai savas materiālās problēmas, lai nenāk tie, kuriem tam visam vienkārši nepietiek prāta un mugurkaula...

Lai atsaucās juristi, finansisti, ekonomisti, savu nozaru speciālisti – cilvēki, kuri spēj uz problēmu paskatīties ar pamatotu un loģisku skatījumu, nevis mēģināt koordinēt darbības, par kurām pašiem nav ne mazākās saprašanas. Lai atsaucās esošie valsts ierēdņi, kuri pārzina struktūru, bet nav ar to apmierināti. Lai atsaucās tie, kuri spēj un prot piesaistīt resursus – nekas mums bez naudas neiznāks, būsim reāli. Lai atsaucās tie, kas var tikt cauri birokrātijai un nesaprašanai un nest šo viedokli arī tiem, kas Delfus nelasa un nelasīs – avīžu un žurnālu lasītājiem. Lai atsaucās visi, kuri VAR un GRIB.

Absurdi un traki aicinājumi? Varbūt. Bet viens gan ir pilnīgi noteikti – jebkuru lietu iesāk KĀDS. Ne no kā nekas arī nerodas. Man nav ne mazākās pārliecības, ka es neesmu kārtējā "saucēja balss tuksnesī", taču es DARU. Un to, kā to vērtēt un kā uz to reaģēt- tā jau ir jūsu izvēle.

E-pasts tiem, kam ir ko teikt šajā sakarā – kaspars.apinis@inbox.lv.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form