Šie un vēl daži mūsu valdības gājieni liecina vai nu par attālināšanos no realitātes un jau ar mentālu slimīgumu robežojošos pārliecību par savu absolūto nekļūdību un taisnīgumu (diezgan tipiski viduslaiku karaļiem un valdniekiem), vai arī dziļu un sistēmas iespējās balstītu pārliecību, ka tāpat nav nekā un neviena, kas spētu kontrolēt un ierobežot šādu patvaļu un cilvēku vajadzību ignoranci.
Taču pagājušajā nedēļā izskanējušais Kalvīša teksts, ka tie, kas atļausies nomelnot prezidentu Zatleru, tikšot gana bargi sodīti jau nu pārsniedz gandrīz vai visa līdz šim sastrādātā nekaunības un uzpūtības robežas. Ar ko premjers brīvā valstī, kuras konstitūcija nosaka personas tiesības uz pamatbrīvībām, tai skaitā – vārda brīvību, var pamatot šādus draudus?! Jā, jā – DRAUDUS. Draudus man, jums, mūsu brīvībai un, ja jau ejam pa "augstajām matērijām", visas Eiropas pamatvērtībām!
Es neesmu gatavs spriest par Zatlera ievēlēšanas procesu un tā aizkulisēm, jo tas ir pārāk garš un sarežģīts temats, pie kam man trūkst objektīvas un reālas informācijas par šajā procesā pārkāptajiem nosacījumiem un principiem- ir tikai plaši izskanējis viedoklis, ka ar Zatlera kandidatūru neapmierināti bija pietiekami daudzi sabiedrības locekļi. Es pat īpaši neiedziļināšos tajā, ko tā arī nespēja adekvāti izlemt VID un citas atbildīgās institūcijas- vai Zatlera ņemtās pacientu "pateicības" ir uzskatāmas par nedeklarētiem ienākumiem, kuri apliekās ar nodokli, jeb nē. Es tikai zinu, ka līdzīgā situācijā Āris Auders sēdēja uz apsūdzēto sola. Visi šie fakti ir skanējuši dažādos izpildījumos jau pietiekami ilgi, lai neko jaunu es vairs nepateiktu. Bet – paskatīsimies uz amatu "Valsts prezidents" kā tādu. Mana izpratne saka, ka cilvēkam, kurš starptautiskā līmenī pārstāv valsti un ir uzskatāms par valsts seju ir jāatbilst pašiem augstākajiem morāles un ētikas standartiem. Vai tiešām pa visu Latviju mums neatradās šis VIENS cilvēks, kura morālā stāja būtu pietiekami nevainojama?
Protams, ka svēto starp mums nav. Bet vai tiešām tas mūsu valstī ir uzskatāms par normu, ka nākamajā dienā pēc pozitīva balsojuma Saeimā nākamais valsts prezidents dodas uz VID meklēt atbildi uz jautājumu – kādu summu es valstij neesmu nomaksājis nodokļos?! Un visa valsts turpmāko mēnesī mēģina rast skaidrību jautājumā – vai mūsu jaunais prezidents ir noziedznieks, vai nav? Un arī ārvalstis, protams, uz to visu noskatās ar cinisku smīnu (kaut vai Lietuvas TV uzņemtā parodija par ārstu- kukuļņēmēju, kurš sola turpināt iesākto kukuļņemšanu arī jaunajā amatā, kā prezidents) un reaģē ar neizpratnes pilniem komentāriem savos laikrakstos. Un tā ir NORMA?! Tādam ir jābūt valsts prestižākā, atbildīgākā un nozīmīgākā amata īpašniekam? Nu nezinu, nezinu... Laikam jau manas un Latvijas valdības domas par morāli un ētiku atšķiras tik stipri, ka es sāku justies kā citā kultūrā audzis.
Bet lai vai kā- es, tieši tāpēc, lai jau tā cietušo valsts reputāciju un aptraipīto vārdu nesašmulētu vēl vairāk, pat esmu ar mieru apvaldīt savas emocijas un nekliegt pilnā balsī, ka mūsu valsts prezidents pat attāli nav uzskatāms par augstāko cilvēcisko standartu iemiesojumu. Pat ja man personīgi ir kauns par savas valsts valdības nespēju, vai nevēlēšanos atrast šim atbildīgajam amatam piemērotāku personu, kuras reputāciju neapēno ar korupcijas iespējām saistīti skandāli, es esmu gatavs aprīt šo krupi un klusēt. Es nevēlos vēl lielāku kaunu Latvijai. Bet tas tomēr nenozīmē, ka valsts ierēdnis, pat ja tas ir Ministru prezidents, var atļauties paziņot man kā vērtēt, uztvert, domāt un runāt! Nē, Kalvīt, tādas tiesības Jums neviens nav devis nedz ar likuma, nedz MK noteikumu spēku. Toties manas tiesības brīvi paust savu viedokli garantē Satversme, kuru izlasīt un iegaumēt Jums gan derētu. Un, ja pietiek veselā saprāta, arī ievērot to būtu vēlams.
Es nesākšu aktīvu kampaņu pret likuma ietvaros ievēlēto jauno prezidentu Zatleru (lai gan varbūt es, kā cilvēks bez juridiskās izglītības, kļūdos attiecībā uz šo likumību...). Man valsts prestižs un labais vārds nozīmē stipri vairāk, nekā lielākajai daļai Saeimā sēdošo un es necentīšos veikt darbības, kas Latvijas vārdu aptraipītu vēl vairāk un parādītu mūs visus vēl sliktākā gaismā. Bet es, kā cilvēks un Latvijas pilsonis, arī netaisos klusēt un mierīgi pieņemt to, ka kāds ievēlēts ierēdnītis, kurš nākamajās vēlēšanās ar vismaz 90% garantiju izlidos laukā no sava krēsla, atļautos man paziņot "Turi muti". Manas tiesības, vismaz vārda brīvības ziņā, Satversme aizstāv tieši tik pat lielā mērā, kā jebkuram Latvijas iedzīvotājam, neatkarīgi no tā, cik augstu sabiedrības struktūrā viņš atrodas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
