Foto: DELFI
Jau vairākkārt izskanējis, ka šogad Valsts ieņēmumu dienests ir pievērsis lielu uzmanību tā dēvēto aplokšņu algu problemātikai, to attiecinot arī uz sporta saimniecību, kā arī vērsis uzmanību uz iedzīvotāju atšķirīgo sociālo nodrošinātību, izvēloties vienu vai otru nodokļu režīmu. Šeit jāņem vērā dažādi būtiski aspekti.

Latvijā spēkā esošie normatīvie akti šobrīd paredz trīs legālus virzienus, kā sporta klubs spēlētājiem samaksā algu par padarīto. Viens no tiem ir mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) režīms, otrs – pašnodarbinātā režīms, bet trešais – vispārējais nodokļu režīms. Jautājums ir par to, kuru no šiem variantiem izvēlas katrs konkrētais sportists, un par kuru no tiem labāk izdodas vienoties ar konkrēto klubu. Protams, sportisti rēķina, cik daudz naudas katrā konkrētā gadījumā viņiem jāsamaksā nodokļos un attiecīgi, cik daudz viņiem paliek "uz rokas".

Ja spēlētāja alga ir, piemēram, 5 tūkstoši eiro mēnesī, izvēloties MUN režīmu, nodokļos jāsamaksā 15% no šīs summas –750 eiro, bet makā paliek 4250 eiro. Pārējos divos gadījumos nodokļos jāsamaksā attiecīgi 33% vai 57%, un tad jau katrs pats var rēķināt, cik sanāk "uz rokas".

Basketbola klubos Latvijā netiek praktizēta tā dēvēto aplokšņu algu izmaksa, un mūsu valstī nav klubi, kas varētu lepoties ar ļoti lieliem budžetiem. Jā, 5 tūkstoši eiro Latvijas gadījumā izklausās ļoti liela mēnešalga, taču jāņem vērā, ka mēs runājam par jomu, kurā konkurence notiek faktiski visas pasaules līmenī un algas spēlētājiem, neatkarīgi no tautības un valstiskās piederības, regulē starptautiskais tirgus. Samazinot algas, klubi var piesaistīt zemākas kvalitātes spēlētājus, būtiski krītas sportiskais līmenis, un aktualizējas jautājums, vai Latvijā vispār attīstās komandu sporta spēles un konkrētā gadījumā - basketbols.

Atkāpei – jāņem arī vērā, ka algu fonds basketbola klubos veido lielāko daļu no visa gada budžeta, bet ienākumi nāk no privātajiem sponsoriem, reklāmdevējiem un pašvaldībām. Savukārt individuālo sporta veidu pārstāvji, kuri izcīnījuši vietu Latvijas izlasē un sasnieguši noteiktu līmeni starptautiskajā apritē, savus ikmēneša ienākumus saņem no Latvijas Olimpiskās vienības, kas faktiski ir valsts budžeta līdzekļi. Tātad šeit faktiski ir ieprogrammēta zināma nevienlīdzība – vieni sportisti saņem garantētas naudas summas no valsts, kā arī saņem treniņu un sacensību procesam nepieciešamo finansiālo, metodisko un medicīnisko atbalstu no Latvijas Olimpiskās vienības, kamēr citiem jācer uz sponsoru un ziedotāju labvēlību. Šeit mēs nonākam pie nepieciešamības Latvijā beidzot noteikt prioritāri atbalstāmos sporta veidus, kas tad arī tiktu atbalstīti no valsts budžeta.

Atgriežoties pie sporta spēļu komandu pārstāvju sociālās nodrošinātības, nav noslēpums, ka vairums spēlētāju dod priekšroku MUN režīmam. Tādējādi naudas pašiem paliek vairāk, turklāt, ieguldot līdzekļus banku depozītos, pensiju fondos un citos finanšu instrumentos, laika gaitā ir iespējams sevi nodrošināt vairāk, nekā veicot salīdzinoši lielākas sociālās iemaksas. Tāpat šādā veidā sportisti var atļauties samaksāt, piemēram, par sev nepieciešamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, tos saņemot operatīvi, nevis gaidot garās rindās. Tas attiecas ne tikai uz basketbolistiem, bet arī citās jomās, nozarēs strādājošajiem.

Te gan jāņem vērā daži "bet"... Pirmkārt, ir svarīgi, lai šādi noguldījumi tiešām tiktu veikti, nevis visa nauda iztērēta tūlīt pēc tās saņemšanas. Runājot par basketbolu, man nav pārliecības, ka visi spēlētāji to tiešām apzinās. Otrkārt, nav pareizi, ka MUN režīma izmantotāji, nonākot bezdarbnieka statusā vai arī sasniedzot pensijas vecumu, sāk čīkstēt, ka ir bez iztikas līdzekļiem, ka valsts viņus atstājusi novārtā. To labi atspoguļoja Covid-19 krīze, kad vismazāko valsts atbalstu saņēma tieši atvieglotajos nodokļu režīmos strādājošie, un tas izraisīja publiski paustu neapmierinātību.

Katram no mums ir jāmaksā nodokļi, jo esam savas valsts patrioti, un katram ir jāpiedalās skolu, ārstniecības iestāžu uzturēšanā, drošības nodrošināšanas finansēšanā un tamlīdzīgi. Savukārt attiecībā uz sociālajām iemaksām katram ir izvēle – strādāt vispārējā nodokļu režīmā un paļauties uz valsts atbalstu, vai arī veikt ļoti mazas iemaksas, strādājot MUN režīmā un tad dažādu problēmu gadījumā, kā arī sasniedzot vecuma pensijas gadus, paļauties pašiem uz sevi. Citādi nedrīkst būt!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!