Fizisko personu datu aizsardzības likums ļauj videonovērošanas kameras izlikt jebkuram privātīpašniekam, uzņēmumam vai iestādei. Likums attiecas uz visām datu bāzēm, neatkarīgi no tā vai ieraksts tiek veikts. Videokameras drīkst izlikt, ievērojot vairākus nosacījumus. Sabiedriskā vietā to uzstādīšanai vajag būt “tiesiskam pamatam”, uzsver Datu Valsts Inspekcijas informācijas daļas vadītājs Egons Ālers. Par to var kalpot zādzību kontroles, drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi. Šos argumentus minēja arī aptaujātie apsardzes dienestu pārstāvji.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Privātā teritorijā kameras var izlikt neierobežotā daudzumā, ja vien tās nav pavērstas uz citiem piederošu teritoriju vai ielas daļu, saka E.Ālers - “datus nedrīkst savākt pārmērīgi, tiem jābūt adekvāti un proporcionāli mērķiem”. Viņaprāt, formulējums “proporcionāli” ir precīzs, jo reģistrācijas procesā to konkretizē. Tas nozīmē, sistēmas pārzinis (uzņēmums, iestāde u.t.t., kuru rīcībā ir novērošanas sistēmas) reģistrē savu videonovērošanas sistēmu, kas arīdzan tiek raksturota. Tiesa, daudzi sistēmu pārziņi nav reģistrējušies un līdz ar to nav pārliecības, piemēram par to, vai dati netiek nodoti kādai trešajai personai par to neinformējot pašu nofilmēto (tā rīkoties var tikai tiesībsargājošās iestādes lietas izmeklēšanas laikā).

Jēdziens “proporcionāli” attiecas arī uz videokameru pārziņiem publiskā telpā. Kā piemēru var minēt pielaikošanas kabīnes, ko parasti uzskata par privātu telpu. Apsardzes dienestu darbinieki stāsta, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta lielveikalu ieejām, kasēm, kā arī preču – alkohola, parfimērijas un citu sīku izstrādājumu, kur visbiežāk notiek zādzības, plauktiem. Parasti lielveikalos ir 15 – 20 kameras, kuras cita pēc citas automātiski pārslēdzas un aptver visu veikala teritoriju, pat dziļākos nostūrus, kur nereti cilvēki domājot, ka viņus neredz, stāsta kāds apsargs. Tomēr kabīnēs notiekošais neesot redzams.

Savukārt E.Ālers atminas, ka lielveikalā “Maxima”, kurā apmeklētāji uzskatīja, ka viņus pārģērbjoties novēro “attiecīgais segments bija kodēts. Tas nozīmē, ka var redzēt, ka kāds attiecīgajā kabīnē atrodas”. To neklasificēja kā pārkāpumu. Neanalizēdama gan konkrēti šo gadījumu, G.Feldhūne akcentē, ka brīdinājumam pie pielaikošanas kabīnēm ir jābūt, jo atšķirībā no pārējās telpas veikalā, tā nav publiska. Tikmēr uz ielām norāde uz kamerām “būtu vēlama”.

Lai arī DVI, Valsts Cilvēktiesību Birojs (VCB) un G.Feldhūne uzskata, ka ir nepieciešams izlikt norādes pie videonovērošanas zonām, viņi apstiprina, ka reti kurš to ir veicis. “Tiklīdz tādas prasības būs, mēs to izdarīsim”, saka Tirdzniecības parka “Alfa” direktore Iveta Feldmane. Vienlaikus viņa atzīmē, ka no apmeklētājiem nav saņemtas sūdzības. Cilvēki par kamerām zina, taču nepievērš tām būtisku uzmanību, piemetina apsargi. Savukārt AS “Hansabanka” preses sekretārs Artūrs Eglītis tikai norāda, ka ““Hansabanka” videonovērošanu veic, ievērojot pastāvošo likumdošanu”.

Likumi neprasa izlikt norādes par videonovērošanu, saka VCB pārstāve Līga Biksiniece. Viņa gan domā, ka “tas būtu korekti”. Informējot par kameru klātesamību, būtu nepieciešams skaidri norādīt publiskas un privātas telpas robežas un brīdi, kad šīs robežas pārkāpj. VCB ir bijusi sūdzība par kaimiņu, kas caur videokamerām novērojot blakusdzīvojošo. No vienas puses, šāda rīcība nebūtu pieļaujama, jo tā ir iejaukšanās citu personīgajā dzīvē, tomēr no otras – efekts ir līdzīgs tam, ko redz skatoties caur žogu.

L.Biksiniece atzīmē, ka cits svarīgs publiskās un privātās telpas nodalīšanas aspekts ir mērķa un līdzekļu samērīgums. Kā piemēru viņa min skolu, kurā bija nolemts tualetēs ieviest videonovērošanu, lai uzturētu skolas iekšējos kārtības noteikumos. VCB uzskatīja, ka skolās videoiekārtām tomēr nevajadzētu būt, jo mērķis neattaisno videonovērošanas ieviešanu.

“Es kā datu subjekts esmu informēts, ka šobrīd notiek mana datu apstrāde. Es varu neiet tuvāk novērošanas zonai, ja to nevēlos”, skaidrodams brīdinājumu par videonovērošanu nepieciešamību, saka E.Ālers. Turklāt šādām norādēm jāatrodas ne tikai pie slēgtām telpām (veikalos, bankās u.c.), bet arī uz ielas. Vienīgais izņēmums ir operatīvās lietas izmeklēšanas gadījums. Patlaban tiek domāts par norāžu sistēmas ieviešanu – līdzīgu kā Londonā. Proti, pie videonovērošanas zonām ir speciālas plāksnītes, kur ir videonovērošanas simbols, brīdinājums par videonovērošanu un norāde uz sistēmas pārzini, kuram pašam būtu jārūpējas par norāžu uzlikšanu.

DVI pusotra gada pastāvēšanas laikā ir četri iesniegumi, bet L.Biksiniece VCB to skaitu raksturo ar vārdiem “ne pārāk daudz”. E.Ālers stāsta, ka tieši tie, kas sūdzas vislabāk arī apzinās savas tiesības un piemetina, ka sūdzībām iemeslu būtu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form