Tagad varam teikt, ka komanda prata saņemties īstajā brīdī, kaut arī sākotnēji par izšķirošo tika uzskatīta spēle pret Poliju, jo tieši šī mača zaudētājam speciālisti prognozēja pēdējo vietu un izkrišanu uz otro divīziju.
Kā zināms, Latvijas izlase poļiem spēli praktiski bija zaudējusi jau pēc otrā perioda, kurā jaunie pani Rolanda Jaunzema un Ervīna Muštukova sargātajos vārtos “sabēra” piecas ripas, kamēr mūsu uzbrucēji pretinieku vārtsargu apbēdināja tikai vienu reizi, tomēr pēdējās divās spēlēs mazliet negaidīti izcīnītais neizšķirts pret vieniem no turnīra favorītiem norvēģiem, kā arī uzvara pār Dānijas vienaudžiem ļāva Latvijas junioriem saglabāt vietu pirmajā divīzijā vēl uz vienu gadu, bet vai ilgāk …?
Starp citu, neizšķirts pret mūsu vienību Norvēģijas izlasei liedza iespēju cīnīties par uzvaru turnīrā un iekļūšanu augstākajā grupā.
Varam priecāties par “iešķiebšanu” norvēģiem, tāpat varam piebilst, ka uzvaras gadījumā pār skandināviem, Latvijas izlase būtu arī izpildījusi LHF doto uzdevumu – izcīnīt kādu no pirmajām trim vietām, tomēr vai šis ir īstais brīdis, kad spriedelēt – kā būtu, ja būtu? Drīzāk gribas priecāties par pēdējās spēlēs iespēto mazumiņu.
Tāpat aizvien noteiktāk sāk likties, ka LHF vienbalsīgi izvirzītais uzdevums – trešā vieta, bija tikai sapnis, kura realizēšanai dzīvē komanda vēl nebija gatava – galvenokārt psiholoģiski.
Pieņemts teikt - viss labs, kas labi beidzas, tomēr nevilšus gribas uzdot retorisku jautājumu – kas vainīgs pie tā, ka komanda mobilizējas tikai, kad ūdens jau smeļas mutē – spēlētāji, treneri vai funkcionāri?
Hokejisti
Neapšaubāmi, Armands Bērziņš (Ševingenas “Cataractes”, CHL, Kanāda) kārtējo reizi pierādīja, ka Nacionālās Hokeja līgas klubi (Minesotas “Wild”) savā izvēlē kļūdās reti. Tomēr bez palīdzības no komandas biedru puses, hokejā viens nav cīnītājs.
Labā nozīmē pārsteidza aizsargs Aleksandrs Škarstāns (“ASK/Zemgale”), ar diviem gūtajiem vārtiem kļūdams par ceturto rezultatīvāko spēlētāju Latvijas izlasē, pie tam – abus guva svarīgākajā spēlē pret Dāniju.
No laukuma spēlētājiem vēl gribētos atzīmēt Toma Broduža (“Prizma”) un Laura Dārziņa (Raumas “Lukko”, Somija) uz komanda biedru fona salīdzinoši rezultatīvo sniegumu – abiem pa 4 (2+2) punktiem piecās spēlēs.
Visbeidzot – labā līmenī sev atvēlētajā laikā vārtos darbojās Ervīns Muštukovs (“Stalkers/Juniors”), pēdējos mačos pret Norvēģiju un Dāniju kopumā atvairot 91 metienu. Tieši tamdēļ nav izprotama treneru stūrgalvīgā vēlme pēc iespējas ilgāk laukumā turēt nestabili spēlējošo Rolandu Jaunzemu (“ASK/Zemgale”).
Pēc autoru domām, ar mīnusa zīmi šo čempionātu aizvadījuši jau pieminētais vārtsargs Jaunzems, aizsargi Aigars Bērziņš (“ASK/Zemgale”) un Māris Jass (Maskavas “Dinamo”, Krievija), kā arī uzbrucēji Vadims Adoņevs, Artūrs Valdmanis (abi “ASK/Zemgale”), Oļegs Koreškovs un Jurijs Gaļajevs (abi “Stalkers/Juniors”), kuri piecās spēlēs tā arī nespēja gūt kaut vienu rezultativitātes punktu.
Treneri
Protams, vienpersoniski ieceltais treneris Mihails Beskašnovs, mazgā rokas nevainībā, jo viņam palūdza, un viņš piekrita vadīt šo “nekam nederīgo” izlasi. Kā kādā no intervijām izteicās galvenais treneris – ar šo materiālu nav iespējams strādāt, jo daudzi no spēlētājiem nezina pat hokeja ābeci.
Tomēr, kāpēc gan cilvēkam, kurš kopš 1994.gada, kad tika padzīts no tobrīd vienīgās profesionālās hokeja komandas (Pārdaugava) trenera vietas, bija tālu prom no Latvijas hokeja, labprātīgi vajadzētu bāzt galvu cilpā un uzņemties viņaprāt neizpildāmu uzdevumu? Vai tā bija godkāre, nauda vai kas cits, kas pamudināja Beskašnovu piekrist piedāvājumam?
Otra mīkla – kāpēc par trenera palīgu no daudzajiem kandidātiem Beskašnovs izvēlējās bijušo valstsvienības kapteini Oļegu Znaroku, kura trenera pieredze ir mērāma nepilna pusgada garumā?
Funkcionāri
Kā saka, tā Dieva Kunga ceļi ir neizdibināmi… Interesanti būtu beidzot saprast un uzzināt pēc kādiem principiem un kritērijiem pie mums tiek ievēlēti izlašu treneri? Kas pamudināja LHF par galveno treneri iecelt Beskašnovu, kurš, kā jau tika minēts, ilgus gadus bija ar Latvijas hokeju nesaistīts, bet jaunākās paaudzes spēlētājus pat nepazina?
Neloģisks šķita lēmums nepiedāvāt vismaz otrā trenera vietu Ērikam Miļūnam (“ASK/Zemgale”), Igoram Smirnovam (“Stalkers/Juniors”) vai Ērikam Biseniekam (“ASK/Zemgale”), kuri izlases hokejistus ir izaudzinājuši un ar tiem strādā ikdienā.
Tāpat nepamatots liekas LHF pirms čempionāta uzstādītais uzdevums: iekļūt pirmajā trijniekā. Galvenokārt divu iemeslu pēc:
1) autoruprāt nepietiekamais sagatavošanās cikls pirms atbildīgā turnīra – kamēr pārējās pirmās divīzijas komandas pirms čempionāta pārbaudes spēlēs tikās cita ar citu, kā arī piedalījās virknē turnīru, tikmēr Latvija juniori aizvadīja vien divas neizteiksmīgas treniņspēles ar Latvijas čempionāta gados vecāko vienību “Vilki OP”, kā arī valsts vicečempioniem HK “Rīga 2000”.
2) treneru rīcībā nebija informācijas par pretiniekiem, vien sastāva kandidāti, kamēr pārējo izlašu vadītāji bija ievākuši sīku jo sīku informāciju, tai skaitā – spēļu videoierakstus, par mūsu un citām pretinieku vienībām – kuri ir līderi, kā pret tiem jāspēlē, kuras ir komandu stiprās, bet kuras – vājās vietas.
Tomēr LHF par saviem lēmumiem nešaubās un to pierāda tās prezidenta Kirova Lipmana vārdi vienā no pēdējiem Latvijas junioru izlases treniņiem pirms došanās uz pasaules čempionātu: “Neuztraucieties – viss būs kārtībā.”.
Tāpēc jo interesantāk būs uzzināt LHF valdes vērtējumu junioru izlases sniegumam Pasaules čempionātā.
Fakti, kas iepriecina
1. Atsevišķu spēlētāju parādītais sniegums.
2. No šī sastāva nākamajā Pasaules čempionātā junioriem varēs spēlēt viens vārtsargs (Ervīns Muštukovs) un deviņi laukuma spēlētāji.
3. Ir saglabāta vieta Pasaules čempionāta pirmajā divīzijā arī 2003. gadā.