Maija Kūle ir lielākais.M
Maija Kūle ir lielākais administrators starp filozofiem. Un noteikti – lielākais filozofs starp administratoriem. Vismaz Latvijā.

LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesore, LZA Filozofijas un socioloģijas institūta direktore, īstenā locekle, LZA senāta locekle, Latvijas Valsts Prezidenta kandidāte, Dr.habil.phil. un citi, tai skaitā, arī starptautiski tituli apliecina viņas nenoliedzami spožo karjeru Latvijas zinātnē pēdējo 20 – 30 gadu laikā. Atšķirībā no "filozofijas beidzējiem", kas tagad ir knapi docenti vai vispār nestrādā savā profesijā, piemēram. Un atšķirībā arī no tiem birokrātiskā establišmenta pārstāvjiem, kas, būdami aizņemti ar finansējuma apgūšanu savās atbildības sfērās, tā arī nav atraduši brīvu brīdi, lai habilitētu padomju laikā iegūtos zinātniskos grādus. Ja kāds pētītu mūslaiku Latvijas zinātnes administratīvo pusi, viņam būtu jāsecina, ka Latvijas akadēmiskajā filozofijā bez Maijas Kūles svētības nenotiek nekas. Daudzi desmiti filozofu, ne tikai tuvākie Maijas Kūles ģimenes locekļi un draugi, ir kļuvuši par viņas stipendiātiem, ir viņai pateicību parādā par saņemtajiem zinātniskajiem grantiem, par štata vietām filozofijas institūtā vai iespējām pasniegt savu priekšmetu universitātē. Maijas Kūles stāvoklis sabiedrībā kopumā arī nav peļams. Pat pavirši apskatot sabiedriski aktuālo tēmu un ar tām saistīto personu lauskas, kas izkaisītas pa portāliem, avīžu virsrakstiem un ziņu aģentūrām, ir redzams, ka šajā ikonogrāfijā Maija Kūle ieņem augstu vietu, līdzās tādām publiski aktīvām sievietēm kā dzejniece un libretiste Māra Zālīte, kā pamanāmākie politiķi, piemēram, Aivars Lembergs vai Sandra Kalniete, popularitātes ziņā par vairākām galvas tiesām apsteidzot savus laika biedrus filozofijā, piemēram, Māru Rubeni, Andri Rubeni, Elgu Freibergu vai Ansi Zundi. Un, būsim godīgi, – arī erudīto Pēteri Bankovski no Latvijas Kultūras fonda. Maijai Kūlei dzīves un izmanīgās sabiedriskās darbības līkloči ir nodrošinājuši atrašanos lielāko Latvijas personību starpā. Tas nav pārsteigums, jo persona, kuras interešu lokā, kā lasām kādā no Maijas Kūles publiski pieejamām CV (www.lza.lv/scientists/kulem.htm) ir filozofijas vēsture, fenomenoloģija, hermeneitika, kultūras filozofija, izglītības filozofija, sociālā filozofija, cilvēktiesības, Eiropas Savienība – idejas un vērtības, Mūsdienu Eiropas kultūra un māksla: filozofiskā analīze – šādai personai Latvijas apstākļos ir jābūt valstī lielāko starpā. Latvieši tomēr ir maza tauta un nevar atļauties ignorēt nevienu ar... teiksim, tik plašām interesēm. Kā apliecina arī šis CV, Maija Kūle pati ir sarakstījusi četras grāmatas (tiesa, vienu no tām kopā ar savu mazāktitulēto dzīvesbiedru prof. Rihardu Kūli), kā arī rediģējusi vai sarakstījusi vairākas lappuses citās, kopskaitā 17 grāmatās. Nemaz nerunājot par brošūrām un rakstiem, kas, kā norāda Maijas Kūles CV, ir publicēti arī starptautiskos izdevumos, žurnālos un grāmatās. Kopš 2007. gada LU rektora vēlēšanām, kurās Maijai Kūlei bija lielas izredzes izcīnīt nepieciešamo pārsvaru (Maija Kūle ieguva 47 balsis, kamēr Mārcis Auziņš tomēr 213; tiesa, viens biļetens tika atzīts par nederīgu, tādēļ var pieņemt arī, ka Maija Kūle, iespējams, būtu ieguvusi 48 balsis, ja vien šis biļetens – kam dzīvē negadās – nebūtu sabojāts.), Latvijas sabiedrība ir informēta, ka Maijas Kūles citējamības indekss zinātnes pasaulē visplašāk izmantotajā datu bāzē The Thomson Scientific Journal Selection Process ir 3. Nu, teiksim, tā – ne jau, ka vispār nav citēts, bet vismaz 3 reizes kāds doktors vai zinātņu kandidāts savā pētījumā ir atsaucies uz Maijas Kūles rakstīto. Tas, Latvijas gadījumā, nemaz nav slikti un apliecina, ja neatlaidīgi, 20 – 30 gadu laikā uz kaut ko mērķtiecīgi virzās, tad ir iespējams arī to sasniegt. Un nevis tāpat vien, cita starpā šo to uzrakstīt, bet 3 reizes par tēmu pateikt kaut ko tādu, ka, iespējams, viņai pat pilnīgi svešs zinātnieks, filozofs, antropologs vai psihiatrs, kādā tālā pasaules malā, vēlā nakts stundā nodarbojoties ar zinātniskiem pētījumiem, nejauši paņem rokā vienu no četrām Maijas Kūles pašas sarakstītajām grāmatām vai kādu no tām 17, kurās viņa ir sarakstījusi vairākas lappuses, un, garlaikoti, ar ikdienišķi zinātniskā rutīnā balstītu neticību pāršķirstot tur latviešu zinātnieces pausto... pēkšņi – rokā ir! Ir ko izmantot, ir ko citēt, ir gadījums, ko aprakstīt! Latvijas jaunie zinātnieki, pētnieki, bakalauri, studenti, visi, kas būs mūsu nākotnes sabiedrības augstās pievienotās vērtības nesēji! Maijas Kūles veiksmes recepte ir skaidrs piemērs jums – 20 – 30 gadu laikā sarakstiet paši vismaz četras grāmatas, vismaz četras brošūras, sarakstiet vairākas lappuses vismaz 17 citās grāmatās, tiecieties pēc arvien augstākiem amatiem zinātnes hierarhijā un jūs tapsiet vismaz trīs reizes citēti, kā mūsu pašu 1951. gada 21. aprīlī Gulbenes rajonā dzimusī zinātniskā darba pirmrindniece! Zīmīgi, ka pasaule 21. aprīli atzīmē ne tikai kā Romas dibināšanas dienu, Anglijas karalienes Elizabetes II dzimšanas dienu vai dienu, kurā 1944. gadā balss tiesības Francijā piešķīra arī sievietēm. Šis datums ir pazīstams arī kā Sekretāres diena, kuru atzīmē administratīvās profesionāles visā pasaulē – "administrēju, tātad esmu". Maijas Kūles sasniegumu kontekstā jaunā LU rektora Mārča Auziņa citējamības indekss 540 tomēr ir uzskatāms par izņēmumu, nevis likumsakarību, pēc kā spriest par Maijas Kūles zinātnisko potenciālu. It īpaši tādēļ, ka Maija Kūle daudz vairāk ir pievērsusies sabiedriskajai darbībai, nevis bijusi šauri zinātniski ievirzīta kā Mārcis Auziņš. Tādēļ, ja LU rektoru ieceltu visas tautas vēlēšanas, tad lielākā favorīte, protams, būtu profesore, akadēmiķe Maija Kūle. Sabiedriskā darbība Maijai patīk un pat ļoti. Piemēram, jaunas bibliotēkas celtniecība Rīgā, par kuras nepieciešamību domas dalās jau gadus divpadsmit. 2007. gada rudenī Maija Kūle līdz šim brīdim (raksts top 19.10.07.) ir paguvusi publicēt 3 gandrīz identiskus (!) rakstus 3 dažādos medijos par jaunās bibliotēkas tēmu. (Pievērsīsim uzmanību, cik nozīmīgs Maijas Kūles dzīvē ir skaitlis 3 – trīs pašas sarakstītas (bez dzīvesbiedra vai kāda cita palīdzības) grtāmatas, trīs atsauces, kas reģistrētas The Thomson Scientific Journal Selection Process datu bāzē, etc.) 2007. gada 24. septembrī plkst. 04:58 portālā Delfi.lv ar norādi, ka tā ir uzruna Kultūras forumā, parādās LU profesores Maijas Kūles raksts ar nosaukumu "Maija Kūle: Labklājība neiestāsies, ja kultūrā nenotiks lielas lietas". Pāris nedēļas vēlāk, 2007. gada 9. oktobrī laikrakstā "Diena" tiek publicēts LU profesores Maijas Kūles raksts "Diženais kultūrā un jautājums par Nacionālo bibliotēku". Bet šonedēļ kā trešais LU profesores Maijas Kūles raksts ar nosaukumu "Vai tiešām mums pietrūks varētspējas?" ir atrodams kādā preses izdevumā ar dīvainu nosaukumu "Latvijas kultūras darbinieku otrais forums", kas izplatīšanas punktos, sabiedrisko attiecību aģentūras P.R.A.E. gādīgo roku bīdīts, bija pielikts klāt laikrakstam Diena un to saņēma katrs Dienas abonents vai pircējs. Šo rindu autors ilgi nespēja aptvert, kāda rudens melanholija pārņēmusi profesori, lai viņa publicētu trīs gandrīz vienādus, bet vietām atšķirīgus rakstus? Tas, ka viņa meklē un atrod spēka simbolus, lai aicinātu atbalstīt bibliotēkas celtniecību, tas ir redzams uzreiz, un, šķiet, lai to paveiktu, nav nepieciešama 3 rakstu kampaņa. Visos tekstos Maija Kūle mudžina pārsvarā vienas un tās pašas norādes – kultūras dimensijas, dziesmusvētku tradīcijas, ciniskos postmodernistus, Brāļu kapus, Brīvības pieminekli, ekonomisko atdevi, kultūras ministriju, inflāciju, pensionārus, Borhesu un Gelneru, stikla kalnu, Gugenheima muzeju, Melngalvju nama simulakru, Lattelekom, datorspeciālistu Vasiļjevu, Gūtenberga laikmetu, Juri Kažu un kultūras foruma ļaudis... Hronoloģiski pirmais no rakstiem beidzas ar teikumu: "Ja tas nenotiks, vēsturē tiks atzīmēts, cik nevarīgi mēs esam bijuši." Bet otrais un trešais noslēdzas ar izteikumu: "Kultūras foruma ļaudis to saprot labāk nekā pārējie. Svarīgi ir to ļaut saprast Citiem." Turklāt otrajā no šai tēmai veltītajiem sacerējumiem pazūd datorspeciālists Vasiļjevs, kura domas par elektroniskajiem izdevumiem savu argumentu stiprināšanai Maija Kūle citē pirmajā un trešajā rakstā. Šādu grūti izskaidrojamu un mazu atšķirību šajās publikācijās ir tieši tik daudz, lai lasītājs sāktu meklēt zemtekstus un, iespējams, šo rakstu apslēpto nozīmi, ko Maija Kūle varbūt ir centusies izteikt zināmai filozofiskajai tradīcijai atbilstošā netieša mājiena formā. Uz šādu pavērsienu Maijas Kūles patiesās domas meklēšanā uzvedina pati autore, pirmajā un trešā rakstā lietojot pirmā acu uzmetienā šķietami absurdus teksta izcēlumus. Ja, pārlecot rindkopām, lasām tikai atzīmēto tekstu, tad iegūstam Jāņa atklāsmes grāmatas cienīgus, eksistenciālu šaubu caurvītus pravietojumus, kas izteikti aptuveni tādā formā, kā Imants Sudmalis varētu atzīties mīlestībā Pīteram Grīnevejam:

Tas ir lielums, dižums, varētspēja.
Bet tas, kas veido laikmeta kultūras spici – galotni,
kas var rādīties kā lielais, diženais, kopradītais
tas, kas paliks no šī laika, nav īsti sācies.
Latvijas inteliģence, akadēmiķi, profesori,
daudzi studenti aicina neko neatlikt,
bet šā gada 18. novembrī
sākt Nacionālās bibliotēkas celtniecību,
lai to pabeigtu noteiktajā termiņā.
Vajag apsveikt
Tas nav cienījami
– par politiskās spēkošanās objektu izmantot
kultūras dimensiju,
kam vajadzētu tiekties pretim diženumam.
Bibliotēku es uzskatu par apliecinājumu,
ka šis laiks varēs panākt kaut ko paliekošu,
garam vajadzīgu.
Es nevēlos, lai lētuma dēļ
tiek uzcelts kaut kāds "krāms",
kas pēc desmit gadiem jānojauc,
jo tajā nav ne stila, ne modernu materiālu,
ne auras.
Vēlreizēja
Bet bez vēriena nav vēstures!
kopumā kļūt vismaz viena
seno laiku imperatora vērtiem,
kam ir kultūras gribētspēja?
Savā un manu domubiedru vārdā
aicinu valdību
izmantot vienreizējo iespēju – Lattelecom
privatizācijas līdzekļu daļu rezervēt
bibliotēkas celtniecībai.
labklājība neiestāsies nekad,
ja kultūrā nenotiks lielas lietas.
Tā runā Maija Kūle, izsakot savas šaubas par lielumu, varētspēju, moderniem materiāliem, vēsturi, domubiedriem un lielām lietām, kas nenotiks. Arī mēs beidzot atskārstam to sabiedriski izglītojošo patiesību, ko tekstā iekodējusi pieredzējusī autore. Dzīve ir nekas, ko vistiešāk apliecina cilvēks pats. Dzīve ir tikai ilūzija par bibliotēkas celtniecību, galvreibinošu karjeru zinātnē 20 – 30 gadu garumā, četrām pašas sarakstītām grāmatām, pieeju finanšu resursiem vai augstu citējamības indeksu un lielām lietām. Vēsture rāda, jo diženāka tauta un spēcīgākas tās kultūras saknes, jo spilgtāk šīs tautas lielākie talanti spēj metaforizēt dzīves iluzoritāti. Visaugstākā meistarība ir šo bezjēdzību izteikt ne tikai tekstos, bet arī parādīt ar piemēru, darbiem, ar eksistenci. Būtu tikai lieki atcerēties par kaķa sūdiņu mazajam Budam uz mēles vai milici, kurš redz sapnī, ka ir tauriņš, kurš sapņo par to, ka ir milicis. Varbūt bezjēdzība pati ir tā, kas izvēlas sev rakstiskas vai dzīvas metaforas, caur kurām runāt, nabaga metaforai pašai nemaz to nenojaušot, kas īstenībā runā viņas runu. Mums, latviešiem, kopumā šai ziņā ir paveicies vairāk nekā Andra Vilka sapnim par Nacionālo bibliotēku. Mums jau sen ir šī tautas diženumu apliecinošā rakstošā, runājoša un dzīvu piemēru rādošā metafora – gan kā literatūra, gan kā karjera, gan kā fenomenoloģija, gan kā sabiedrība. Gan kā bezjēdzības ostensīvā definīcija. Vienkārši – maya@lza.lv1. P.S. Ja par šo rakstu ir paredzēts honorārs, autors žurnāla redakciju lūdz to ziedot Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecībai.

1 www.lza.lv/scientists/kulem.htm pieejamais Maijas Kūles CV ir papildināts arī ar miglainu foto, tālruņa numuru, faksa numuru un divām ar Maiju Kūli personificētām elektroniskā pasta adresēm. Viena no tām ir "klasiska" maija.kule@lu.lv, bet otra, vairāk izceltā – maya@lza.lv. Tāpat skat. arī http://en.wikipedia.org/wiki/Maya_%28illusion%29

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit