Kaspars Rumba: Valsts budžets nav bankomāts
Foto: LETA

Tuvojoties vēlēšanām, aktuāls kļūst jautājums, vai nākamajā Saeimā pārsvaru gūs partijas, kas spēj definēt, kā 10–15 gados Latvijai pacelties virs vidējā dzīves līmeņa Eiropā, vai tomēr būsim spiesti sevi mierināt, ka arī atrašanās ES astē garantē mums attīstītas valsts statusu. LTRK padomē esam vienojušies, ka adekvāts mērķis, ap kuru mobilizēties, būtu pietuvošanās ES desmitās turīgākās valsts statusam1 līdz 2030. gadam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vienlaikus, ņemot vērā pa sociālajiem tīkliem un politiķu mutēm klīstošo populisma rēgu, domāju, ir vērts jau ievadā precizēt, ka augstu mērķu izvirzīšana vēl nav populisms. Gluži otrādi – ja mūsu materiālais dzīves līmenis turpinās palikt viens no pēdējiem Eiropā2, nav neviena iemesla sagaidīt, ka Latvijā attīstīsies inteliģenta, savu vēsturi godājoša un sociāli atbildīga sabiedrība. Attiecīgi – īstais jautājums ir nevis par to, vai mums nepieciešami ambiciozi mērķi, bet vai pietiek disciplīnas un intelektuālās kapacitātes pareizo instrumentu atrašanai un konsekventai izmantošanai.

Uzskatu, ka vismaz viens spēcīgs izaugsmes stimulēšanas instruments netiek izmantots maksimāli efektīvi, un šis instruments ir valsts budžets. Diemžēl nepamet sajūta, ka šobrīd budžets tiek drīzāk uzskatīts par bankomātu, nevis darba rīku. Pamatā visa sabiedriskā doma tiek būvēta nevis ap Latvijas izaugsmes stratēģiju, bet tikai ap jautājumu, kā ar nodokļu un budžeta starpniecību kādam atņemt, lai citam iedotu. Lielisks piemērs tam ir teju vai reliģiskā pārliecība, ka budžetam būtu jābūt vienai trešdaļai no IKP, izpaliekot sakarīgai diskusijai par to, cik lielu IKP mēs īsti vēlamies.

Lai saprastu ietekmes mērogu, par kuru ir runa, – ārvalstu tiešās investīcijas, bez kurām Latvija nebūtu varējusi daudzkāršot savu IKP, vidēji gadā neveido pat 10% no Latvijas šā brīža budžeta. Kopējais gandrīz 30 gados uzkrātais ārvalstu tiešo investīciju apmērs Latvijā sasniedz mazāk nekā 15 miljardus eiro3, kamēr valsts budžets 2018. gadā varētu sasniegt jau 9 miljardus eiro.

Piekrītu, ka budžeta izdevumu sagaidāmo atdevi nav viegli izmērīt eiro vienībās. Tomēr tas nenozīmē, ka pret nodokļu maksātāju naudu var izturēties kā pret māla cūciņu fermu un ar vienlīdz vieglu roku sasist uzņēmēju piepildīto krājkasi gan tad, kad naudu vajag mūzikas skolai, gan tad, kad jāpolsterē Mežaparka estrādes soliņi. Kas attiecas uz jauno estrādi – no vienas puses, mums tiek stāstīts, ka maksājam par maz nodokļu, kā rezultātā brūk veselības sistēma un pedagogi nevar saņemt pat vidējo algu valstī, bet, no otras puses, jau samaksātie nodokļi zem kultūras karoga tiek iebetonēti objektā, kurš tiks izmantots tikai dažas reizes gadā.

Paradoksālākais ir tas, ka objekta tāme tiek uzpūsta un noslepenota, bet tieslietu ministra partijas biedri čīkst, ka pašu pieņemtie likumi viņiem sasējuši rokas. Tikmēr par prokremlisku attieksmi lamātie spēki ar platu smaidu ierodas koalīcijas kontrolētajā Valsts kasē pēc aizdevuma savam latviešu kultūras mantojuma projektam... Arī citi klaji nesaimnieciskas rīcības piemēri nav tālu jāmeklē – piemēram, par pašvaldību izlīdzināšanas fonda naudu būvēts aizsalstošs peldbaseins, smago automašīnu rentgena uzstādīšana robežpunktā, kuru tās nešķērso, u. tml.

Tomēr stāsts ir par ko citu – šobrīd valstī faktiski neeksistē sistēma, pēc kuras izvēlēties budžeta tēriņu prioritātes. Labākajā gadījumā ir pieejami dati, kas pamato risināmo problēmu steidzamību, bet jautājumi par izdevumu sagaidāmo atdevi pamatā tiek bloķēti ar apgalvojumu, ka tā nav izmērāma. Uzskatu, ka lielā mērā tās ir atrunas un ir vismaz divi virzieni, kuros pilnveidot valsts un pašvaldību iepirkuma politiku. Ekonomika ir sociāla zinātne, un valstij ir izvēles iespēja plusa (+) zīmi pozicionēt kā reizināšanas (×) zīmi. Turklāt neaizmirsīsim, ka stratēģiska multiplikatora efektu identificēšana un gudra budžeta tērēšana dod pienesumu ne tikai tiešā veidā, bet arī pozitīvi ietekmē sabiedrības vēlmi maksāt nodokļus.

Tāpēc, pirmkārt, ir intensīvi jādomā, kā nodrošināt, lai pēc iespējas lielāka daļa no budžeta izdevumiem paliek Latvijā un turpina strādāt mūsu labā. Kā piemērs šeit varētu tikt minēts šobrīd aktuālais armijas helikopteru iepirkums. Latvijas drošība, neapšaubāmi, ir attaisnojama prioritāte, tomēr, pat pieņemot, ka Krievijai ir ambīcijas atgūt varu Latvijā, diez vai tas notiks frontāla kara formā. Un, pat ja tā, pieņēmums, ka trīs helikopteri palīdzēs noturēties līdz papildspēku ienākšanai, var tikt analizēts arī citu alternatīvu kontekstā – sākot no militāras ievirzes arodskolu veidošanas līdz vīzijai par Latviju kā NATO dronu ekselences centru. Ne man spriest par efektivitāti no militārā viedokļa. Toties nav šaubu par to, ka katrs par importa precēm samaksātais eiro neatgriezeniski pamet Latviju un pārstāj strādāt mūsu labā, kamēr militārā izglītība var būt arī eksporta produkts un caur nodokļiem pildīt valsts kasi.

Otrkārt, Ekonomikas un Finanšu ministrijai ir jāvar definēt virzienus, kur budžeta tēriņi dod vislielāko atdevi, un jāpalīdz Saeimai, Ministru kabinetam un pašvaldībām saskatīt sektorus, kuros veidojas sinerģija starp dažādām sabiedrības interesēm. Arī kultūrai paredzēto budžetu var izmantot dažādi, un, lai pieņemtu kvalitatīvu lēmumu, būtu vērtīgi analizēt, mazākais, multiplikatora efektu, ko dotu papildu ieguldījums svētku saturā, ne tik daudz formā, piemēram, ar mērķtiecīgām investīcijām muzikālajā izglītībā. Protams, var teikt, ka skolu un kultūras objektu celtniecība dod pienesumu tautsaimniecībai, jo nozarē tiek nodarbināts liels skaits cilvēku. Tomēr, ja skatās plašāk, lielāks pedagogu atalgojums arī ir vērsts uz izglītības kvalitātes celšanu, tikai starpība ir tāda, ka puse no algas tūlīt atgriežas valsts budžetā dažādu nodokļu veidā, bet lielāka rocība ļauj domāt, piemēram, par būvniecību, un tādējādi joprojām nodarbināt nozarē strādājošos. Cits piemērs būtu viena eiro multiplikatora aplēses būvniecības un programmēšanas nozarēs – šobrīd iestādēm nav iespēju saprast, vai Latvija kā valsts vairāk iegūs, iztērējot budžetu kādā celtniecības objektā vai IT sistēmā. Kā vienā, tā otrā nozarē ir būtiska gan darbaspēka, gan importa komponente, un bez dziļākas statistiskās analīzes multiplikatora efekti ir tikai minējums, ko neviens tā īsti neņem vērā. Runājot par sinerģiju – vēl atsevišķs stāsts ir vairāku līmeņu interešu noklāšana vienlaicīgi. Piemēram, ļoti iespējams, ka tautas deju kolektīvu treniņi ir krietni labāka sirds un citu slimību profilakse nekā visdārgākie Šveices medikamenti, tādējādi Kultūras, Izglītības un Veselības ministrijai varētu būt kopīgas intereses.

Rezumējot, uzskatu, ka budžets var tikt izmantots kā efektīvs instruments Latvijas labklājības celšanai. Vēlos vēlreiz uzsvērt, ka konstanti negatīva ārējās tirdzniecības bilance ilgtermiņā neizbēgami samazina valsts labklājību. Tāpēc arī deputātu un ierēdņu pienākums ir maksimāli gudri tērēt mūsu eksporta uzņēmumu nopelnīto! Lai gan protekcionisms klasiskā izpratnē nav atbalstāms, neviens nevar aizliegt Latvijai savu budžetu tērēt tālredzīgi – izdevumu prioritātes pakārtojot nepieciešamībai pievienoto vērtību radīt uz vietas Latvijā un nostājoties līdzās citām mazajām, bet gudrajām un elastīgajām Eiropas valstīm.

1 IKP uz iedzīvotāju, ievērojot pirktspējas paritāti.

2 2017. gadā 67% no ES vidējā (Avots: "Eurostat").

3 Avots: www.liaa.gov.lv.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Finanšu ministrija Valsts budžets
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form