Cīnīties par vienlīdzīgām tiesībām kā jebkuram sabiedrības loceklim – ar šādu mērķi rietumu pasaulē aizsākās praidi, parādot sabiedrībai tās slēptāko daļu. Tā kā 15 neatkarības gadi nav nesuši pārmaiņas gejiem un lesbietēm Latvijā, ir pienācis laiks izteikt savu viedokli.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Atskatoties uz 23. jūlija notikumiem geju un lesbiešu gājiena “Rīgas Praids[1] 2005” ietvaros, jāpiekrīt Roberta Ķīla izteikumiem Latvijas TV – ir pārsprādzis līdz šim nemanīts augonis. Vairāki tūkstoši pretinieku, vistu olas, gāze dalībnieku acīs, plakāti ar necenzētiem saukļiem, agresijas pilni izsaukumi, ar kādiem Vecrīgā sagaidīja ap simtu gājiena dalībnieku, rādīja mūsu sabiedrības iecietības līmeni.

Ko tad vēlējās parādīt gājiena dalībnieki, bet pretinieki acīmredzot tā arī nespēja saskatīt? To, ka geji un lesbietes arī strādā, mācās, maksā un tērē nodokļus, mīl, elpo, viņi var būt mamma, tētis, brālis, māsa, mazbērns un vecvecāks – vienkārši tieši tāds pats cilvēks kā citi. Praids tika sarīkots, jo, kā atzīst mācītājs Māris Sants, Latvijā homoseksualitāte pastāv ne mazāk kā citās valstīs un arī šeit cilvēkiem vajag atklāties, nevis dzīvot spriedzē, jo seksualitāte veido ģimeni, piesaisti pasaulei – mīlestību. Organizācijas ILGA-Europe aktīvists Juris Lavrikovs norāda, ka diemžēl aizvadītie 15 gadi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nav nesuši gejiem un lesbietēm nekādas pārmaiņas sociālajā un tiesiskajā ziņā, un tāpēc ir pienācis laiks izteikt savu viedokli.

Tieši ar šādu mērķi – cīnīties par vienlīdzīgām tiesībām kā jebkuram sabiedrības loceklim – rietumu pasaulē aizsākās praidi, parādot sabiedrībai tās slēptāko daļu. Ejot gadiem, veidojot sabiedrības izpratni un īstenojot savas tiesības, praidi jau kļuvuši par svētkiem, citviet pat karnevāliem. Jāatzīst, ka praids ir savdabīgs indikators, kas liecina par konkrētās sabiedrības politikas un kultūras atbilstību vispārpieņemtajām brīvības, tolerances, cilvēktiesību un demokrātijas vērtībām. Diemžēl Latvijas pirmā gājiena pieredze līdzinās nevis daudzu Eiropas valstu praksei, kur praidi notiek netraucēti, bet drīzāk gan 2001. gada 30. jūnija Belgradas praidam, kurš beidzās ar vairāku dalībnieku piekaušanu un drošības sargu ievainošanu. Par laimi Latvijā iztika bez šādiem upuriem, kaut arī drošības sargiem tāpat kā gājiena dalībniekiem bija jāsaņem aizskarošas piezīmes un jāatbrīvo ceļš no ekstrēmi noskaņotajiem pretiniekiem. Policijas profesionālā rīcība, ieturot neitrālu attieksmi un uzturot kārtību, jau tikusi publiski uzslavēta[2] un jāsaka, ka pēc šāda drošības sargu darba rodas cieņa un uzticība viņiem.

Bailes vai naids pret gejiem un lesbietēm nav neatkarības laiku fenomens, tikai padomju sabiedrībā tam nebija tādu iespēju izpausties, jo seksualitātes, seksa un mīlestības pie mums vienkārši “nebija”, tā vietā bija tikai partija, kura diktēja, kas ir labi vai slikti. Mūsdienās Latvijā vairs nav vienas valdošās partijas, bet vēlme diktēt gan politiķiem ir saglabājusies. Organizācijas “Delna” vadītājs Roberts Putnis atzīst, ka šobrīd valsts vadītāji nestrādā visu iedzīvotāju interesēs – daudzi politiķi ir pierādījuši, ka viņi nezina, kas ir pilsoniska sabiedrība, un nemāk nošķirt cilvēka personisko dzīvi no publiskās.

Jau pirms Rīgas praida plašsaziņas līdzekļos bija vērojamas dažādu politisko spēku spēles, izmantojot diskusijas par seksuālo orientāciju kā pamatu, lai pievērstu sev uzmanību pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Izklausās neticami, ka geji un lesbietes spējuši satricināt politiskās koalīcijas, vai drīzāk – kļuvuši par ieroci manipulēšanai ar sabiedrisko domu un politiķu popularizēšanai. Te nu vietā būtu atgādināt, ko savā programmā ir rakstījusi Latvijas Pirmā partija, kas sevišķi izcēlās ar protestiem pret praidu: „Mēs ticam, ka Dievs katru cilvēku ir radījis laimei, tāpēc vēlamies panākt, lai Latvijas valstī ikvienam cilvēkam būtu nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības, iespējas, brīvība un attīstība.”[3] Vērtējiet paši, kā LPP ir kalpojusi šī mērķa sasniegšanai! Labi, ka politiskās spēles par gājiena atļaušanu vai aizliegšanu tika atrisinātas tiesā, kur uzvarēja demokrātiskās tiesības ikvienam paust savu viedokli, tajā skaitā neatkarīgi no seksuālās orientācijas.

Runājot par politiku, vēl noslēguma piezīme par integrāciju Latvijā. Izlasot komentāru par gājienu kādā radikāli labējas jaunatnes organizācijas mājas lapā, rodas sajūta, ka Latvijā etniskā integrācija ir tikko kā notikusi: „Šoreiz plecu pie pleca stāv kā krievi, tā latvieši ... šoreiz tam nav nozīmes, jo visi uzstājas pret kopīgu ienaidnieku”[4]. Redzams, ka Latvijas sabiedrībai vēl tāls ceļš ejams, līdz katrs un katra no mums spēs justies droši un baudīs cieņu, neskatoties uz dzimumu, vecumu, veselības, sociālo stāvokli, politisko pārliecību, seksuālo orientāciju, reliģiju vai ticību, rasi, tautību. Un šis ceļš ir jāiet mums pašiem, jo neviens to neveiks mūsu vietā!

[1] No angļu valodas “pride” – lepnums.

[2] Piemēram, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktores Ilzes Brands – Kehres komentārs ziņu aģentūrai LETA 26.07.2005.

[3] Latvijas Pirmās partijas programma.

[4] Jānis Iesalnieks, „Visu Latvijai”.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form