Atkarībā no tā, kādiem cil¬vēkiem jūs sekojat, izšķirstīt instagramu un ne reizi neieraudzīt "booty booty booty rocking everywhere" mūsdienās ir retums. Apsēstība ar dibeniem, īpaši ar lieliem, 2014. gadā ir realitāte, bet vai nepastāv zināms dubultstandarts sabiedrības attieksmē pret tumšādainām sievietēm un viņu dibeniem, no vienas puses, un citu rasu pārstāvēm, no otras?
http://ej.uz/NickiMinaj
Šī teksta tapšanas brīdī repa izpildītājas Nikijas Mināžas (Nicki Minaj) klipu "Anakonda" ir noskatījušies gandrīz 88 miljoni cilvēku - tas ir tikai jūtūbā. Varu derēt, ka līdz teksta publikācijas brīdim skatījumu skaits būs pieaudzis līdz simt miljoniem. Nu bet pēc tam, domāju, tam pievienosies vēl pāris desmiti miljonu. Kopā sanāk kādas ne pārāk patīkamas valsts, piemēram, Krievijas, iedzīvotāju skaits. Principā Nikija Mināža varētu nodibināt jaunu valsti, kuras ģerbonī un karogā noteikti būtu jākrāšņojas dirsai. Jā, dirsai.
Varena, taču nevainojami trenēta sievietes pēcpuse sāk kratīties klipa 21. sekundē - un tā līdz 5. minūtes 49. sekundei, kad "Anakonda" beidzas. Pēcpuse un tikai pēcpuse ir dziesmas galvenā varone; ierakstiet gūglē vārdu salikumu nicki minaj anaconda lyrics un izbaudiet - teksts ir ļoti saistošs, pat pamācošs. Ja izdodas izburties cauri reperu slengam, tad mūsu priekšā paveras stāsts par kādas meitenes attiecībām ar diviem kavalieriem.
Viens ir narkodīleris no Detroitas, kur viņam pieder pils un citas gangsta rap parafernālijas; otrs savukārt ir vienkāršs melnādainais, apveltīts ar fantastiska izmēra locekli, "augstāku par jebkuru torni, nemaz nerunājot par Eifeli". Otrs varonis ir arī iesaistīts dažādu vielu tirdzniecībā, no kurām vienas ietekmē, pēc pašas apgalvojuma, atrodas arī liriskā varone. Dziesmā ir daudz izsaukumu, reperu klišeju, uzstājīgu atgādinājumu par seksu automašīnā un tamlīdzīgi. Bet galvenais šeit ir nevis cilvēki, bet gan ķermeņa daļa, gluži kā Gogolim. Tikai deguna vietā - liela, resna pakaļa:
"Jē, viņam patīk šī resnā pakaļa,/ jē, šis ir maniem zaķiem ar resnu pakaļu sūda klubā,/ es teicu, kur ir mani resndirsu zaķi klubā?/ Piedrāzt kārnos zaķus, piedrāzt kārnos zaķus klubā/ es gribu redzēt visus resndirsu zaķus sūda klubā,/ piedrāzt jūs, ja esat kārni zaķi. Ko? Man ir liela, resna pakaļa./ Aiziet!"
Bet atgriezīsimies pie paša video, jo tas ir daudz interesantāks par pantiņiem. Kā jau minējām, klipa galvenās varones dibens sāk kratīties 21. sekundē. Klipa 4. minūtē (ja precīzi, tad 3:37) uz ekrāna parādās vīriešu dzimuma būtne. Vīrietis skumīgi sēž uz krēsla lielas, tukšas istabas vidū un vēro Nikijas Mināžas aktīvo dibengrozīšanu. Nav skaidrs, vai klipa varone viņu tādā veidā ķircina, demonstrējot savu sievišķo varu, vai, gluži otrādi, viņš ir noguris saimnieks, kura priekšā konkubīne izpilda deju, ko pati uzskata par erotisku vai pat pornogrāfisku. Vīrietis sērīgi skatās, kā zem Nikijas Mināžas spīdīgās ādas kratās muskuļi un tauku nogulsnes; vienreiz viņš pat mēģina tai pieskarties, taču saņem koķetu uzsitienu pa pirkstiem. Dejai beidzoties, Nikija Mināža dodas tālāk savās darīšanās, bet kavalieris vēl skumjāk satver galvu. Ko viņš domā? Nav izslēgts, kaut ko no sērijas: "Ak Dievs, kāda muļķe!"
Popkultūras pasaulē tiek ražots ne mazums stulbu lietu, taču stāsts par "Anakondu" izceļas īpaši. Pirmkārt, mūsu priekšā ir patiešām vājš priekšnesums pat pēc komerciālā repa standartiem, bet klips ir uzņemts tā, ka nav nekādu šaubu - gan režisors, gan aktieri ir apzināti centušies radīt vissmieklīgāko haltūru savā mūžā. Jāteic, ka viņiem tas ir izdevies.
Klips ir ne tikai ļoti slikts, tas ir smieklīgs; vēl jo vairāk, tas patiesībā ir tik tāls pat no mājiena par seksapīlu un neķītrību, ka to varētu rādīt bērnudārzā vingrošanas nodarbību laikā. Skatieties, bērni, kādus trikus var taisīt ar dupsīšiem! Jautras tantes, vai ne? Bet šo klipu vienalga ir noskatījušies jau 88 miljoni cilvēku, un diez vai starp tiem ir kāds pirmsskolas vecuma bērns. Visi pieauguši cilvēki. Satriecošos komerciālos panākumus pavada neticams skandāls presē - tiek apspriesti Nikijas Mināžas tērpi, viņas paziņojumi, viņas atsauces uz modīgiem zīmoliem, viņas karš ar citām reperēm un, protams, viņas pakaļa.
Visbiežāk izmantotie konteksti: nu jau gandrīz par subkultūru kļuvušais booty shaking dejas vingrinājums un pēdējo pāris mēnešu laikā nedaudz piemirstais, bet joprojām varenais twerking, kas kā jēdziens ir nedaudz plašāks par booty shaking, jo tam ir vismaz kaut kāda vēsture un ģeogrāfija, kultūras un politikas konotācijas, tas pat ir iekļauts vārdnīcās. Manā neizglītotajā skatījumā tas gan ir tieši tas pats - meistarīga sievietes pakaļas kratīšana, lai izprovocētu seksuālus pārdzīvojumus un tajā pašā laikā iedarbinātu skatītāja sociokulturālās un etniskās identifikācijas procesu. Tā teikt, baltie, politkorektie, ar universitāšu izglītībām, tātad "neīstie" - ejiet atpakaļ uz savām stulbajām bibliotēkām un nožēlojamajām laulības guļamistabām, bet krāsainie, pārgalvīgie, dabas kaislībām atvērtie, dirty, "patiesie" paliek tepat un krata dibenu.
Mūsdienu pasaulē nav smalkāk un rūpīgāk konstruētas totāli neīstas koncepcijas par šo, kas pretendē uz dabiskumu.
Man šķiet, ka atliek vien atminēt klipa "Anakonda" noslēpumu, un mēs sapratīsim mūsu pasaules, vismaz "Rietumu pasaules", uzbūvi. Šis mākslas darbs man atgādina Borhesa maģisko Alefu, kurā var ieraudzīt Visumu - tikai šajā gadījumā kolektīvās apziņas visumu. Varētu pat teikt daudzskaitlī: kolektīvo apziņu visumu. Pati par sevi kārdinošā ideja ienest puspornogrāfiju - nevis tā saucamo "erotiku", bet tieši kaut ko, kam piemīt uzskatāmi pornogrāfiska izcelsme, - masu kultūrā ir radusies vienā no rasiski šķeltās Amerikas urbānajām subkultūrām. Reps tādā izskatā, kādā tas radies galvenokārt amerikāņu pilsētu melnajos kvartālos, lika kārti uz savu īpašo kultūras nozīmīgumu - būdams neķītrs, "atklāts", visu reducēdams līdz "piķim", "vāģiem" un "zaķiem", melnādaino reps meta izaicinājumu izglītotās, "kulturālās", liekulīgās, liberālās, balto cilvēku pārvaldītās Amerikas politkorektumam.
Kaut kādā ziņā šāds reps (it īpaši pēc gangsta rap parādīšanās un pārvēršanās gandrīz vai par popkultūras meinstrīmu) ir kļuvis par veidu, kā uzstādīt savu rases un sociālo identitāti, kas tika nolasīta - jāatzīst, tolaik ļoti modīgajā augsti intelektuālajā manierē - kā identitāte, kas piederīga kultūrai. Interesanti arī, ka šajā identitātē nebija atsauču (kā, piemēram, 60.-70. gados) nedz uz ASV melnādaino iedzīvotāju vēsturi, nedz uz verdzības laikiem vai cīņu pret segregāciju, tajā nav nekādu mājienu uz tradicionālo "melnās Amerikas" muzikālo kultūru - spiričueliem, blūzu un tā tālāk. Citiem vārdiem sakot, tas bija mēģinājums (turklāt ne pārāk veiksmīgs) konstruēt milzīga cilvēku skaita it kā etnisko identitāti, balstoties tikai un vienīgi uz popkultūras materiālu.
Reps kļuva par vienu no galvenajām pazīmēm, kas liecināja par piederību "melnajai urbānajai Amerikai"; šāda subkultūra balstījās uz galēju mačismu, uzsvēra rasu īpatnības, reducēja pasaules daudzveidību līdz "vienkāršām pamatlietām" - seksam, naudai un nāvei. Neīstajai balto pasaulei ar tās kārnajām feministēm tika pretstatīta "reālā" pasaule, rādīta kā raiba paradīze, kurā nokļūst bandu karos nogalinātie narkodīleri. Par šādas paradīzes hūrijām kļuva reperu draudzenes ar tuklajiem dibeniem.
Šeit, protams, ir viens nemaz ne tik nevainīgs āķis. Nekāda drošsirdīga pretnostatījuma "baltajai pasaulei" šeit nav; gluži otrādi, melnādainās subkultūras sludinātāji, uzstājoties pret balto cilvēku pārvaldīto pasauli, paši savu ganāmpulku ir sadzinuši atpakaļ geto, kam piemīt izteikti rasistisks veidols. Vēl jo vairāk, uzreiz pēc melnās repa kultūras pirmajiem komercpanākumiem tā sāka spraukties cauri jauno geto pašu uzslietajiem žogiem un pārvērtās par banālu eksporta preci, līdzīgu krievu matrjoškai vai ķīniešu kaķīšiem, kas māj ar ķepu. Baltās popdziedātājas ar lielu entuziasmu ķērās pie dibenu kratīšanas un nepiedienīgiem izsaucieniem. Sanāca, kā redzams no Mailijas Sairusas piemēra (bet vēl pirms desmit gadiem - no Kristīnas Agileras piemēra), ne pārāk labi. Toties to varēja labi pārdot. Jautājums vienīgi - kas tieši šajā gadījumā tiek pārdots?
Tiek pārdots rasisms. Melnādainie tiek stabili un uz visiem laikiem saistīti ar "ķermeņa lejasdaļu", tam par zīmi kļūst seksuāla atraisītība un cinisks hēdonisms. Ja baltā izpildītāja uz skatuves vai ekrānā pēkšņi sāk dejot kaut ko līdzīgu booty shaking, viņa to obligāti dara melno dejotāju pavadījumā. "When they were rappin', they started getting down and dirty," vēsta pazīstamais teiciens, turklāt "getting down and dirty" pirmkārt nozīmē nodarboties ar seksu. Reps ir līdzvērtīgs nepiedienībai un seksam, reperi pārsvarā ir tumšādainie, attiecīgi būt tumšādainam nozīmē būt nepiedienīgam un ar seksu apsēstam.
Rasistiskie stereotipi, kurus Rietumu sabiedrība bija izslaucījusi pa durvīm, mierīgi atgriezās uz ekrāniem videoklipu izskatā. Nekas tik ļoti neuzsver rasu atšķirības un nevienlīdzību kā mode uz šo repa kultūras paveidu (protams, nav runa par visu žanru kopumā, tas ir daudz plašāks un interesantāks par šo vienu fenomenu).
Cīnīties pret to ir neiespējami, lieki un gluži vienkārši stulbi. Taču ir viena iespēja, kuru arī izmanto Nikija Mināža. Reti kurš no tiem 88 miljoniem cilvēku, kas noskatījušies "Anakondu", saprata, ka skatās īstu absurda mākslas paraugu. Ja kaut kāda (diezgan liela) mūsdienu pilsētas dzīves daļa tiek reducēta līdz narkodīleru monotonajiem monologiem un viņu draudzenēm, var taču arī šos monologus reducēt līdz kaut kam vienam! Piemēram, dudināt tikai "pakaļa-pakaļa-pakaļa-pakaļa-pakaļa". Bet ekrānā tikai kratīt pakaļu. Novest ar pornogrāfiju un piķi apsēstās apziņas idiotismu līdz vienam punktam, precīzāk - līdz divām ieziestām, mehāniski drebošām puslodēm. Un dot mājienu, ka šeit, lūk, perspektīva beidzas. Nekāda Freida, vistīrākā loģika.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
