Latvijā 2004. gadā ir visstraujākā ekonomikas palielināšanās Eiropā (7,7% no iekšzemes kopprodukta), apsteidzot arī ASV (4,8%) un Japānu (4,3%) . Var priecāties cik ražīgi pirms gada valdība stimulējusi, var to uzskatīt par uzņēmīgu privāto cilvēku nopelnu, taču jebkurā gadījumā sabiedrībai jāievēro pienākumi, kas izriet no straujas izaugsmes, nevis jāizsaimnieko viss iegūtais papildus labums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Atsevišķa cilvēka turības noturību rada princips – kad klājas labi, nodrošinies nebaltām dienām un papildus iegūto nenotriec. Kad saņemts vairāk jālemj – vai sapirkties apģērbus un mašīnu, vai papildināt izglītību un guldīt nākotnē.

Eiropas vadītāji sanāksmē Lisabonā 2000. gadā konstatēja, ka iedarbīgākais veids padarīt eiropiešus par turīgākajiem pasaulē ir investēt jaunās zināšanās, jo tās ir spēcīgākais kapitāls – dzima Lisabonas stratēģija. Pēc gadiem Barselonā valstu līderi nosprauda instrumentu – 2010. gadā zinātnē ieguldīt vismaz 3% no iekšzemes kopprodukta apjoma, vismaz procentu dodot no valsts. Nostāju stiprināja arī Eiropas Komisija 2003. gada septembra konkrētais darbības plāns .

Saeima tikko lēma neparasti laikmetīgi – atbalstīja plānu un likumā iestrādāja progresīvo metodi attīstībai, nosakot, ka ik gadus jāpalielina zinātnes naudiņa par 0,1% no kopprodukta, balsojot par Sociālistiskās partijas, TB/LNNK, Jaunā laika un dažiem Tautas partijas priekšstāvjiem. Lēmums loģisks, jo Latvijā līdz šim bija apkaunojoši zems finansējums zinātnei (aptuveni 0,2%), mūs atstājot pēdējā vietā Eiropā. Arī tagad budžeta programmā Zinātne nākamam gadam vien 13 miljoni latu (pret simtiem miljonu struktūrfondu apguvējiem) ar niecīgu pieaugumu, kas nesedz inflāciju. Straujā izaugsme būs labklājības instruments tikai augstas pievienotās vērtības intelekta ekonomikas apstākļos. Pretējā gadījumā pieaugošais ārējā tekošā konta deficīts, nestabilitāte pasaules naftas un tērauda tirgos, kā arī valūtas kursu svārstības nolems mūsu cilvēkus nepārejošām bailēm – ka tik kas ārējs nesagrauj turības asnus.

Taču pēkšņi zinātnes ieguldījumu palielināšanai iebilst zinātņu doctors, Ministru prezidents Indulis Emsis. “"Ir nepieļaujami kļūdīties jautājumos, kas skar līdzekļu sadalījumu," sacīja I. Emsis “ar likumu nevar sasiet rokas valdībai”.

Bet “sasieto roku“ valdības rīcības plānā, kas publicēts šī gada 30. jūnijā teikts – veicināsim zināšanu ekonomikas attīstību. Valdības deklarācijā pieminēts šis zinātnes pieaugums, turklāt vēl aprīlī apstiprinot Nacionālo programmu zinātniskās infrastruktūras modernizēšanai paši atzīst, ka “zinātnisko iestāžu konkurētspēju mazina ļoti zemais zinātnes finansējums”. Vai mums zinātne jāskata kā vecuma nespēka apspiesti maģistri Rēbusi, kas zirnekļu tīkliem klātā pils tornī nodarbojas ar alķīmiju un aizmāršīgi šizoīdi profesori, kas kaļ spekulatīvus prātuļojumus?

Latvijā no 30 tūkstošiem zinātnē nodarbināto 1989. gadā to skaits ir katastrofāli samazinājies līdz 5,4 tūkstošiem 2002. gadā. Latvijā pētniecības infrastruktūra ir veidota 70. gados, un tā nav atjaunota. Ir pilnīgi skaidrs, ka notiek dramatiska smadzeņu noplūde, jo pat, ja latviešu zinātnieks ir patriots – samierinās ar apkaunojošo atalgojumu, tad Latvijā nav aparatūras uz kā vairs strādāt. It kā apstiprinātā Nacionālā stratēģija paredz jau 2005. gadā 0,5% no IKP, taču I. Emsis iebilst pat pret mazumiņu – likumā noteikt pakāpienu 0,1%. “[..] attieksme pret zinātni ir noziedzīga”, raksta Neatkarīgā Rīta avīze .

Pētot iestāžu plānus, budžeta priekšlikumus 2004. gada budžeta grozījumiem jāsecina, ka mūsu prioritātes varētu būt :

1) Letonika jeb ar Latviju saistītie vēstures, kultūras, valodas un citi pētījumi; 2) pielietojamā pētniecība, kura saistīta ar biotehnoloģijām, nanotehnoloģijām, magnētisko hidrodinamiku un citiem augstākajiem sasniegumiem.

Pirmā ir tautas lepnums, kultūras izpēte, vēstures faktu pētījumi, mūsu latviskās pašatražošanās un patriotisma avots, tad otrā zinātņu grupa pildīs maciņu, tā ir inovācijas izvēršama zinātne, kura ne tikai rada prieku no teorētiskās refleksijas izzinot pasauli, bet pielietojami vēršama jaunos kompozītmateriālos, datortehnoloģijās, biomedicīnā, tā veidojot arī darbavietas un uzlabojot cilvēku dzīvi. Piemēram, Latvijas Universitātei zinātniski analītiskās bāzes, tehnoloģijas un iegādei nākamgad vien papildus vajag ap 1,5 miljoniem latu. Teiksim, Nanotehnoloģiju centrs ļaus izveidot infrastruktūru, jaunu, uz cietvielu un biomateriālu savienojuma balstītu, nanoizmēra materiālu veidošanu, jomās, kur Latvijai ir pasaules vadošās iestārdes. Kad Lietuva 2003. gada novembrī apstiprināja tehnoloģiju budžeta finansējumu, tajā kā prioritāte iekļautas nanotehnoloģijas. Patlaban pareģo trīs galvenos nanovirzienus: mikroskopisku datoru izstrāde, otrs – viedie materiāli, piemēram, audumi, kas spēj analizēt apkārtējo vidi, trešais – nanoizmēra filtri, kas spētu konstatēt ķīmisko vai bakterioloģisko ieroču izmantošanu un attīrītu gaisu no to radītā piesārņojuma. Piemēram, var atrisināt uz silīcija kristāliem balstītās datoru ražošanas fiziskās robežas problēmu, aizstājot to datoros ar oglekļa nanovadītāju. Piemēram, biomedicīnas un farmaceitiskās ķīmijas jomā veikta jaunu pretvēža preparātu, sirds un asinsvadu līdzekļu, pretvīrusu zāļu un centrālās nervu sistēmas ārstniecības līdzekļu izstrāde. Šo uzskaitījumu var turpināt lappusēm. Latvijas zinātnieki ir stabils labklājības stūrakmens, ne autsaideri vai Lisenko sekotāji, kas notriec naudu provinciālos pseido pētījumos. Eksperimentu rezultātu izmantošana specifiskās ražošanas operācijās garantēs Latvijas arī ekonomikas izaugsmi.

Mums – studentiem ir būtiski, lai šī zinātne ir universitātēs, studiju vienotība ar fundamentālo zinātni, kā arī zinātnieku neatraušanu no intelekta bagāžas nodošanas jaunajām paaudzēm. Vienlaikus augstskolās zinātnes attīstība uzlabos arī studiju kvalitāti. Kopš 1995. gada Latvija ir UNESCO diplomu atzīšanas tīklā ENIC. Līdz ar to Latvijas akreditētas augstākās izglītības diplomus atzīst Eiropā, tādēļ mēs nedrīkstam pieļaut situāciju, ka sistemātiska diplomu izsniegšana bez attiecīgā studiju darba veikšanas nopietni iedragā daudzu Latvijā iegūto diplomu atzīšanu citās valstīs.

Un cik tad šis 0,1% faktiski prasa papildus no budžeta? Salīdzinoši – nieku. Tikai ap 6 miljoniem – desmitiem reižu mazāk kā autoceļiem iztērētais.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form