Kortnija Radša: Kad cīņa ar viltus ziņām palīdz cenzūrai
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Mediju analītiķi ir pamatoti identificējuši briesmas, ko rada "viltus ziņas", taču bieži vien nav pievērsta uzmanība tam, ko šis fenomens nozīmē pašiem žurnālistiem. Šis termins ne tikai kļuvis par ātru veidu, kā nomelnot visu industriju; autokrāti to izmanto kā ieganstu, lai iemestu žurnālistus cietumā un attaisnotu cenzūru, bieži vien izmantojot safabricētas apsūdzības terorisma atbalstīšanā.

Godprātīgo žurnālistu skaits, kuri ieslodzīti par viltus vai izdomātu ziņu izplatīšanu, pasaules mērogā ir sasniedzis visu laiku augstāko līmeni – vismaz 21. Nedemokrātiski noskaņotajiem līderiem arvien biežāk izmantojot "viltus ziņu" apkarošanu kā ieroci, lai slēgtu neatkarīgus medijus, šis skaits, visticamāk, pieaugs.

Amerikas Savienotās Valstis, kas reiz bija runas brīvības aizstāvības līderes, šo lomu vairs nepilda. Prezidenta Donalda Trampa "Twitter" tirādes par "viltus ziņām" ir sniegušas autokrātiskiem režīmiem piemēru, kas palīdz attaisnot pašu uzbrukumus medijiem. Decembrī Ķīnas oficiālais laikraksts "People's Daily" bija "Twitter" un "Facebook" publiskojis ierakstus, kuros pauda atbalstu Trampa viltus ziņu mantrai, atzīmējot, ka tas "ļoti daudz ko pasaka par Rietumu medijiem". Savukārt jau 2017. gada februārī Trampa administrāciju uzslavēja Ēģiptes valdība, tās Ārlietu ministrijai kritizējot Rietumu žurnālistu rakstus par globālo terorismu.

Un 2017. gada janvārī Turcijas prezidents Radžeps Tajips Erdogans slavēja Trampu par CNN reportiera izrāšanu tiešraides preses konferences laikā. Erdogans, kurš šo kanālu kritizēja par demokrātiju atbalstošo protestu Turcijā 2013. gadā atspoguļošanu, teica, ka Tramps ir žurnālistu "nolicis pie vietas". Pēc pāris mēnešiem tiekoties, Tramps Erdoganam pateicās par komplimentu. Slavēdams kolēģi par sadarbību cīņā pret terorismu, Tramps ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja Erdogana paša nelāgos darbus attiecībā uz preses brīvību.

Tā nav nekāda nejaušība, ka tieši šīs trīs valstis ir visnaskāk iesaistījušās Trampa "viltus ziņu" retorikā. 2017. gadā, turpinot iepriekšējā gada tendenci, Ķīna, Ēģipte un Turcija cietumā ir iemetušas aptuveni pusi no pasaules žurnālistiem, kas tur nonākuši. Starptautiskās sabiedrības klusēšana attiecībā uz šo valdību veiktajiem uzbrukumiem neatkarīgajai presei, šķiet, ir interpretēta kā piekrišana.

Turcijā, kas jau divus gadus pēc kārtas ir bijusi visaktīvākā žurnālistu ieslodzītāja, runas brīvības lejupslīde ir bijusi īpaši ātra. Kopš nesekmīgā apvērsuma mēģinājuma 2016. gadā Turcijas tiesas ir izskatījušas apmēram 46 000 lietu, kurās iesaistīti cilvēki, kas apsūdzēti par prezidenta, nācijas vai tās institūciju apvainošanu. Ikviens no tiem 73 žurnālistiem, kas šobrīd atrodas aiz restēm, ir pakļauts izmeklēšanai vai apsūdzēts noziegumos pret valsti. Visierastākā apsūdzība žurnālistiem ir piederība vai palīdzība kādai teroristiskai organizācijai vai aģitēšana tās labā.

Režīmiem, kuri vēlas izvairīties no nevēlamām ziņām plašsaziņas līdzekļos, aizsegu sniedz neskaidri noformulētie likumi, kas ziņošanu par terorismu apvieno ar tā atbalstīšanu. Mēģinājums rakstīt par Kurdistānas Strādnieku partiju (PKK) Turcijā, Musulmaņu brālību Ēģiptē vai uiguriem Ķīnā ātri vien var novest reportieri cietumā ar apsūdzību simpātiju pret teroristiem lološanā. Gandrīz trīs ceturtdaļas no 262 cietumos ieslodzītajiem žurnālistiem visā pasaulē tur atrodas, jo ir apsūdzēti noziegumos pret valsti, liecina "Komitejas žurnālistu aizsardzībai" nesen veiktā aptauja.

Pat ja žurnālisti netiek apcietināti, autokrāti arvien biežāk ķeras pie apgalvojuma par "viltus ziņu" izplatīšanu, lai nomelnotu godprātīgu reportieru darbu. Un šeit ironiskā kārtā autokrātiem par labu ir nākuši dažu Rietumu valdību centieni attīrīt sociālos medijus no viltus vai vardarbīga materiāla. Lai gan šo attīrīšanas centienu mērķis – piemēram, nepieļaut tāda veida iejaukšanos vēlēšanu norisē, kādu līdz pilnībai ir izkopusi Krievija, – ir slavējams, šā procesa neparedzētās sekas ir godprātīgu žurnālistu, kuri ziņo par reāliem notikumiem pasaules bīstamākajās vietās, cenzūra.

Paraugieties, kas pērn notika ar video sižetiem par pilsoņu karu Sīrijā. Cenšoties iegrožot ekstrēmistu radīto saturu, "YouTube" izņēma simtiem video, kas skāra šo konfliktu, tostarp daudzus, kurus bija publiskojuši "Shaam News Network", "Qasioun News Agency" un "Idlib Media Center", – tie visi ir neatkarīgi ziņu dienesti, kuri dokumentē šo postu.

Līdzīgā veidā arī "Facebook" slēdza to indivīdu un organizāciju kontus, kas izmantoja šo platformu, lai dokumentētu vardarbību pret Mjanmas musulmaņiem rohindžiem – krīzi, ko Apvienoto Nāciju Organizācija ir nosaukusi par "klasisku etniskās tīrīšanas paraugu". "Facebook" norādīja, ka ir rīkojies, reaģējot uz platformas "kopienas standartu" pārkāpumiem.

Bet Ēģiptē un Sīrijā "Twitter" ir bloķējis aktīvos iedzīvotājus, kas ziņo par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā vēsta žurnālisti, kuru konti tikuši bloķēti. "Twitter" cenzori pat ir trāpījuši Eiropas sirdī: pēc tam, kad Bundestāgs iedarbināja likumu, kas paredz līdz pat 50 miljonus eiro lielu sodu sociālo mediju uzņēmumiem, kas laicīgi neizņem neatbilstošu saturu, janvārī tika bloķēts kāds Vācijas satīras žurnāls. Arī citas Eiropas valstis apsver līdzīgus pasākumus, lai piespiestu interneta uzņēmumus cīnīties pret dezinformāciju un ekstrēmismu.

Lai arī likumi, kuru mērķis ir cīnīties pret naida runu, vardarbību vai "viltus ziņām", ir radīti, labu gribot, to ieviešana ir bijusi nesakārtota, daudz nedomājot par mehānismiem, kā nodrošināt atbildību, caurspīdību vai atgriezeniskumu. Valdības cenzūras ieviešanai izmanto ārpakalpojumu, uzticot to privātajam sektoram, kur lēmumu pieņemšanā galvenie faktori ir akcionāru vērtības maksimizēšana, nevis žurnālistikas brīvības uzturēšana.

Pasaules demokrātiju līderiem ir jāstājas pretī neliberālajam uzbrukumam neatkarīgajām ziņu organizācijām, un tas nozīmē pārdomāt neskaidri formulētos likumus attiecībā uz satura veidošanu, ko viegli izmantot negodīgiem mērķiem. Brīvi, dzīvotspējīgi plašsaziņas līdzekļi ir būtiski veselīgas sabiedrības funkcionēšanai, un dezinformācija var to graut. Taču oficiāli pretlīdzekļi, ar kuru palīdzību apklusināt ziņu dienestus, nodarīs vēl lielāku ļaunumu nekā kaite, kuru tiem vajadzētu ārstēt.

*Kortnija K. Radša ir Žurnālistu aizsardzības komitejas (Committee to Protect Journalists) pārstāve un darba "Cyberactivism and Citizen Journalism in Egypt: Digital Dissidence and Political Change" autore.


Tags

Project Syndicate
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form