Notikumi ap Krievijas NTV, protams, ir grūti salīdzināmi ar Latviju atšķirīgo mērogu dēļ. Tomēr mediju neatkarība, bizness un politika postpadomju vidē ir kategorijas, ko var un ir vērts salīdzināt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Līdzīgais noteikti ir tas, ka arī Latvijā, tāpat kā Krievijā, televīzija ir ietekmīgākais medijs – skatītāju skaits ir daudzkārt lielāks par avīžu tirāžām, ko turklāt daudzi nevar atļauties nopirkt, un arī radio ir krietni mazefektīvāks. Atšķirība ir tā, ka Latvijā neviena TV kompānija, ne privātā, ne valsts, nav sasniegušas tādu attiecību saasinājumu ar varu, tātad – tādu atļaušanās jeb vārda brīvības pakāpi, kāda tā ir Krievijā. Kaut gan šī vara to būtu ne mazāk pelnījusi un sabiedrība, kuras vārdā būtu jāstrādā medijiem, to jau sen gaida.

Neapšaubāmi, ka tie viedokļi un opozīcija (nejaukt ar politisko opozīciju), kas tika realizēti Gusinska izveidotajā mediju holdingā, nebija brīvi no minētā oligarha ietekmes ar visām no tā izrietošajām sekām. Tomēr vienlaikus šis holdings bija radījis vidi, kurā varēja attīstīties vārda brīvība jau tālu ārpus īpašnieka interesēm, kritiski analizējot dažnedažādas Krievijas valsts politiskās, ekonomiskās, sociālās un tiesiskās problēmas.

Latvijā maz līdzības – LNT saistās ar ilgstoši pie varas esošo Krištopana un Inkēna ietekmi, atklātība par šī kompānijas akcionāru struktūru gadu garumā ir miglā tīta, un arī jaunie poļu īpašnieki nerada cerības par pārmaiņām.

Latvijas TV3, savukārt, vairāku gadu garumā ir izjutusi savu veida “gazpromismu”, cīnoties ar Nacionālās radio un televīzijas padomes atteikumiem piešķirt nacionālās apraides atļauju un nonākot neapmierināta, tomēr pabailīga lūdzēja lomā. Arī šobrīd, neilgi pēc licences piešķiršanas un pēc nesenā Holandera skandāla nez vai skandināvu akcionāri būs gatavi ieņemt tik riskanti kareivīgu nostāju kā, piemēram, Terners NTV gadījumā. Tiesa gan, cerību rada fakts, ka Lietuvā un Igaunijā TV3 atbalsta oriģinālprogrammu veidošanu, nepaliekot tikai izklaides kanālu nišā.

Visbeidzot, valsts (vai sabiedriskā, kā to tagad moderni saukt) televīzija Latvijā gan nav tik lojāla varai kā Krievijas valsts kontrolētie kanāli, tomēr par kritisku to kopumā arī vēl grūti nosaukt.

Lai ko sliktu varētu teikt par Kiseļovu, tomēr arī tādas personības - kā žurnālists un raidījuma vadītājs, un kompānijas vadītājs vienā personā – Latvijā nav. Ne apsviedīgais kinorežisors Andrejs Ēķis, ne bijušais premjera preses sekretārs Rolands Tjarve nav sasnieguši tādas žurnālistikas, publicistikas vai citas virsotnes, lai varētu pretendēt uz līdzīgu reputāciju. Par no gluži citām biznesa nozarēm nākušo Kasparu Ozoliņu TV3 nerunājot.

Visbeidzot, no žurnālistu korpusa daudzi labi kadri aizvadītajā desmitgadē ir pārgājuši “public relations” ierakumos, un daudzi citi vai nu grimst neticībā par savu spēju ietekmēt procesus vai ieslēdz pašcenzūru, baidoties pazaudēt darbu.

Maskavā, tāpat kā nesen Čehijā, tauta iet ielās un sabiedrībā pazīstamas personas protestē. Neidealizējot šo valstu precedentus un nekaisot sev pelnus uz galvas, tomēr - Latvijā var izrādīties, ka vairs nebūs, ko aizstāvēt, jo politiskā un ekonomiskā vara ne tikai nozog valsti, bet arī pieradina medijus un to šķietamo brīvību. Te nav ko meklēt vainīgos un arī ir ļoti grūti, ja ne neiespējami atbildēt uz jautājumu – ko darīt? Pirmais solis uz situācijas mainīšanu ir saprast, ka ir tā, kā ir, nevis tā, kā izskatās.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form