Šo sarunu gluda noslēguma rezultātā, Turcijas nevardarbīgie un vardarbīgie iedzīvotāji iegūs tiesības vai nu apmesties netālu no jums, saskaņā ar ES pieņemto personu brīvās kustības principu, vai arī, dzīvojot savā dzimtenē, saņems labumu no ES (tātad arī Latvijas) līdzfinansētajiem projektiem.
Vardarbība ģimenē nav gluži politisks kritērijs, lai lemtu par valsts uzņemšanu / neuzņemšanu ES. Taču nav arī saprotams, kāpēc Latvijas valdība vispār nav izvērtējusi šo risku, tā vietā paklausīgi deleģējot savu pārstāvi, lai tas mūsu visu vārdā atbalstītu sarunu uzsākšanu ar Turciju š.g. 17. decembrī.
Turcijas dalības atbalstītāji savu pozīciju kopumā argumentē tā – Turcijā ir novecojošajai Eiropai nepieciešamais darbaspēks, tās ekonomika aug, tās uzņemšana ES tikai bagātinās to, ko dēvē par „eiropieša identitāti”, bet tās neuzņemšana dos sliktu signālu musulmaņu pasaulei, apliecinot, ka ES ir tāds kā „kristiešu klubs”.
Vardarbības kultūra
Nebūs kļūdaini teikts, ka lielākajai daļai Latvijas „nekristiešu” un kristiešu patiešām ir nospļauties uz to, kā uz Turcijas neuzņemšanu ES reaģēs musulmaņu pasaule, taču šaubos, ka mūsu valsts iedzīvotāji samierināsies ar kaimiņiem, kas regulāri palaiž rokas pret ģimenes vājākajiem locekļiem un garāmgājējiem.
Un tagad nedaudz tā, kā nav pie rokas Turcijas atbalstītājiem Briselē un citur. Proti, faktu, kas liek nodrebēt katra kaut cik līdzcietīga eiropieša sirdij.
Saskaņā ar „Amnesty International” 2004. gada ziņojumu Turcijā vismaz katra trešā, bet, ļoti iespējams, pat katra otrā sieviete cieš no fiziskas vardarbības ģimenē. Sievietes tiek nežēlīgi un regulāri sistas, izvarotas, pat nogalinātas vai piespiestas veikt pašnāvību.
Par šiem nodarījumiem lielākoties ir atbildīgi cietušo sieviešu vīri, brāļi, tēvi un dēli. Dažreiz viņi pielieto vardarbību, vadoties pēc ģimeņu sapulču vai klanu vecajo pavēlēm, kas ir izlēmuši, kā „sodīt” sievietes, kas ir apsūdzētas par tradicionālā goda kodeksa pārkāpumiem. Tradīcija ļoti bieži kalpo par ieganstu brutalitātei pret sievietēm, kas ir atļāvušās pašas izvēlēties, kā dzīvot savu dzīvi. Daudzi topošie „eiropieši” spēj pat „argumentēti” pamatot, kāpēc ir piekāvuši sievietes. Piemēram, „viņa pārāk ilgi skatījās pa logu”, „viņa pasveicināja savus vīriešu kārtas paziņas uz ielas”, „viņa pārāk ilgi sarunājās ar veikalnieku” vai arī vienkārši „zvana brīdī paceļot telefona klausuli, tajā atskanēja aizdomīgs klusums”.
Vardarbība pret sievietēm plaši akceptē un pat veicina kopienu līderi un pat augstākie valdības un tiesu varas pārstāvji. Varas iestādes reti veic rūpīgu izmeklēšanu gadījumos, kad sievietes sūdzas par fiziskas vardarbības, slepkavību vai piespiedu pašnāvību gadījumiem. Tiesas joprojām samazina ieslodzījuma laiku izvarotājiem, kas apsola apprecēt savu upuri, neskatoties uz valdības iniciatīvām, kas vērstas uz šādas prakses izbeigšanu.
Zvēriskā statistika
Vardarbība Turcijā ir norma. 1994. gadā Turcijā bija publisks skandāls par Sievietes stāvokļa biroja iegūtajiem datiem, kas atklāja, ka vairāk kā 40% turku vīriešu uzskatīja par pieļaujamu „disciplinēt” meitenes un sievietes ar vardarbības palīdzību. Skandāla būtība nebija par atklātajiem faktiem, bet gan par to, ka kāds atļāvās vākt šādus datus.
Var jau teikt, ka šo vardarbību izraisa nabadzība. Patiešām, 1995. gadā, aptaujājot sievietes, kas dzīvoja galvaspilsētas Ankaras graustu rajonos, tika atklāts, ka 97% no viņām bija piedzīvojušas uzbrukumus no saviem vīriem.
Taču ar dzīves līmeņa celšanos Turcijā vardarbības problēmu atrisināt nevar. Piemēram, vidusslāņa (kas ir vismaz tikpat turīgs kā mūsējais vidusslānis) un sabiedrības turīgāko ģimeņu aptauja 1996. gadā liecināja, ka 23% sieviešu sākotnēji atzina, ka viņu vīri izturas pret viņām vardarbīgi, taču šis skaitlis būtiski palielinājās līdz 71%, kad šīs sievietes tika izjautātas par specifiskiem vardarbības paveidiem. Tā, piemēram, 63,5% sieviešu bija izjutušas kādu no seksuālās vardarbības paveidiem.
Bet varbūt, uzsākot sarunas ar Turciju, Briseles stratēģi un arī mūsu valdības pārstāvji ir likuši cerības uz turku jauno paaudzi?
Būs gan viņi jāapbēdina, jo aptaujas vēsta, ka Turcijas skolās 64% bērnu sit viņu skolotāji vai skolas administrācijas pārstāvji. Ikviens saprātīgs cilvēks pateiks, ka šādiem bērniem ir nepieciešama speciālistu palīdzība un vecāku atbalsts. Vairākumam šo bērnu mājās vēl nākas noskatīties, kā tiek piekauta vai citādi pazemota viņu māte. Cerēt, ka šādā visaptverošā vardarbības vidē kas kardināli mainīsies pēc iestājas ES, ir totāli naivi – vai tad Latvijā ir samazinājies alkoholiķu skaits kopš iestājas ES?
Var jau uzskatīt Turcijas sabiedrības vardarbības problēmas par tās iekšējo lietu, bet, ja jau Latvijas valdība ir gatava nākotnē piešķirt turkiem brīvu bezvīzu brīvu iebraukšanas iespēju Latvijā, tad šī lieta kļūst absolūti iekšpolitiska. Valdošās elites pārstāvjiem būtu jāpainteresējas, vai Latvijas iedzīvotāji maz uzskata par vajadzīgu, ka viņu vārdā tiek uzsākta šāda diskusija. Vienkāršie cilvēki taču saprot, ka valsts – tas nenozīmē tikai politisko eliti, bet gan visu sabiedrību. Tātad ES iestāsies ne tikai smalkie Ankaras kungi, bet arī tie miljoni anonīmo „varoņu”, kam piekaut sievieti ir tikpat viegli, kā izšņaukt degunu.