ES patlaban ir sākusi likt pamatus Eiropas Enerģētikas savienībai, kuras mērķis ir pilnveidot gāzes un elektrības infrastruktūru starp dalībvalstīm, veicināt konkurenci un dažādot energoresursu piegādes avotus, samazinot importa atkarību. Šajā kontekstā daudzus pārsteidza un vienlaikus samulsināja ziņa, ka vairākas lielas ES energokompānijas no Vācijas, Nīderlandes, Lielbritānijas un Francijas plāno kopā ar Krievijas gāzes eksporta monopolu Gazprom būvēt otru gāzes vadu zem Baltijas jūras, kas savienotu Krieviju un Vāciju, tā dēvēto Nordstream 2. Šis projekts dubultotu esošo Nordstream gāzes vada kapacitāti.
Mulsinoši ir tas, ka esošā Nordstream gāzes vada kapacitāte tiek izmantota tikai ap 50%. Prognozes liecina, ka ES straujš pieprasījums pēc papildus gāzes nav paredzams. Līdz ar to rodas jautājums, vai šīs kompānijas dubultos jau tā neizmantoto gāzes vada kapacitāti, lai beigās kopējo jaudu izmantotu tikai par 25%? Apšaubāmi. Nordtream 2 gāzes vada būvniecības vienīgais ekonomiskais izdevīgums ir tādā gadījumā, ja visas gāzes piegādes uz ES, kuras šobrīd virzās caur Ukrainu, tiktu novirzītas uz ziemeļiem pa jauno gāzes vadu. Tādā gadījumā kopējo Nordstream 1 un 2 kapacitāti varētu izmantot par aptuveni 85%.
Neaizmirst par Ukrainu
Protams, gāzes piegāžu novirzīšana no Ukrainas uz Nordstream 2 nozīmētu milzīgus ekonomiskus zaudējumus pašai Ukrainai, kura gadā pelna apmēram 1,7 miljardu eiro no gāzes, kas šķērso tās teritoriju, ceļā uz Eiropu. Analizējot Krievijas valdības līdz šim īstenoto politiku, šis aspekts ļoti kalpotu Kremļa interesēm.
Kopš Krievija okupēja un anektēja Krimu, uzsāka un joprojām veicina karadarbību Ukrainas austrumos, Kremļa mērķis ir bijis tikai viens - neļaut Ukrainai izrauties no Krievijas kontroles un kļūt par stabilu, demokrātisku valsti. Kremlis dara un darīs visu, lai grautu Ukrainas neatkarību, gan ar karadarbību, gan cenšoties ietekmēt tās ekonomiku.
No Latvijas viedokļa raugoties, mums ir svarīgi, lai demokrātiskā Ukraina izdzīvo. Tieši tur šobrīd risinās cīņa starp demokrātisko Eiropu un autokrātisko Krieviju. Mums ir svarīgi, lai Krievijas valdniekam neizdodas "atgriezt" laika pulksteni uz tiem laikiem, kad arī mūsu valsts bija pilnībā pakļauta Maskavas totalitārajai varai.
Politika vs ekonomika
Eiropā ir vairāki neseni piemēri, kad politiskās intereses ņem virsroku pār ekonomiskajām. Tā, piemēram, tika apturēta Francijas iecerētā Mistral helikopteru bāzes kuģu pārdošana Krievijai par 1,2 miljardiem eiro. Līdzīgi nesen politisku apsvērumu dēļ izdevās apturēt t.s. Southstream gāzes vada projektu, ko Gazprom bija iecerējis izbūvēt uz Eiropas dienvidu valstīm Bulgāriju un Rumāniju. Arī šis projekts būtu palielinājis ES energoresursu importa atkarību no Krievijas.
Taču Mistral gadījumā bija viena Francija pret visu pārējo Eiropu un pat ASV, kuras par katru cenu vēlējās apturēt NATO valsts tehnoloģiju nokļūšanu Krievijas rokās. Savukārt, Southstream gadījumā Bulgārija un Rumānija nav ES ekonomikas un politikas "smagsvaru" valstis un projektu izdevās apturēt.
Nordstream 2 gadījumā iesaistītās Eiropas kompānijas ir no vairākām ES "smagsvaru" valstīm - īpaši nozīmīga šajā gadījumā ir Vācija, kuras teritorijā nonāktu jaunais tiešais gāzes vads no Krievijas. Eiropas kompāniju intereses ir skaidras - apmaiņā pret piedalīšanos šajā projektā tās gūtu piekļuvi Sibīrijas gāzes laukiem. Tāpēc sagaidāms, ka šīs kompānijas centīsies par katru cenu panākt atbalstu no valstīm, kurās tās ir bāzētas.
Šobrīd Vācija, kā lielākā un spēcīgākā ES valsts, ir ieinteresēta aizstāvēt Ukrainu ne tikai demokrātijas vārdā, bet arī no ekonomisko interešu aspekta. Ja Ukrainā rodas vēl lielākas problēmas, tad nozīmīgās gāzes piegādes Eiropai var tikt apdraudētas, kas tiešā veidā negatīvi ietekmētu arī Vāciju. Ja Ukraina tiktu izslēgta kā gāzes piegādes tranzīta valsts, tādām valstīm kā, piemēram, Vācijai, Ukrainas aizstāvība kļūtu, iespējams, mazāk svarīga vai aktuāla.
Tāpēc Latvijas interesēs ir apturēt Nordstream 2 būvniecību. Protams, mēs šajā jautājumā neesam vieni. Arī centrālās un dienvidu Eiropas valstīm šis ir bīstams projekts, jo trūkst infrastruktūras, lai nepieciešamajos apjomos gāzi no Vācijas varētu veiksmīgi nogādāt citās ES valstīs. Un politiķi no visas Eiropas ir vienojušies, ka ir jāsamazina kopējā energoresursu importa atkarība no Krievijas. Nesen Eiropas Parlamentā notika plašas debates par Nordstream 2, kurās 7 no 8 EP frakcijām izteicās stingri pret šī projekta īstenošanu. Vienīgi Marī Le Penas vadītā labēji radikālā frakcija šo projektu atbalstīja. Taču tas nav pārsteigums, ņemot vērā faktu, ka šī politiskā partija Francijā saņem milzu naudas aizdevumus tieši no Krievijas. Ne velti šī projekta aizstāvis starp kolēģiem Eiropas Parlamentā ir jau pazīstams kā Monsieur Gazprom (Gazproma kungs).
Politiskā cīņa pret Nordstream 2 projektu ir pieteikta. Arī Eiropas Komisija sāk interesēties vai šāds projekts atbilst Eiropas likumdošanai, kas aizliedz jebkādu ekskluzivitāti (monopolu) enerģētikas sistēmas infrastruktūras izmantošanā. Ir svarīgi turpināt darbu, lai gūtu aizvien lielāku atbalstu šī projekta apturēšanai. Vēsture liecina, ka tas ir iespējams!