Aizvakar pasludinātās Kosovas republikas neatkarību nevajadzētu uzskatīt par nejaušību vai pārsteigumu. Pirmām kārtām, jau 1990. gada 2. jūlijā " it kā " nelegālais Kosovas parlaments proklamēja neatkarību. Kaimiņvalsts Albānija to atzina. Praktiski sākās valsts būvēšana pagrīdes apstākļos. 1992. gadā notika referendums, kurā piedalījās praktiski visi albāņu iedzīvotāji ( ~ 80 % ) un 98 % bija par neatkarības pasludināšanu.1995. gadā tika izveidota Kosovas Atbrīvošanās armija (KAA ). Sekoja pagrīdes cīņa un nelieli konflikti.
1999. gadā situācija saasinājās. Notika militāras sadursmes starp Dienvidslāvijas militarizēto policiju un KAA kaujiniekiem. Tika fiksēti vairāki masveidīgi civiliedzīvotāju nogalināšanas gadījumi un, īpaši neizvērtējot apstākļus, bet piesaucot neseno Srebreņicas slaktiņu, notiekošais tika nodēvēts par genocīdu. Sākoties masīvajai NATO spēku bombardēšanai, iespējams aizgāja bojā vairāk civiliedzīvotāju nekā serbu represīvo vienību pastrādātajās zvērībās. KAA "nopelni" arī nav īpaši izvērtēti. Konfliktā tika atrasts tikai viens vainīgais – Miloševičs un serbu nacionālisms.

Pēc 78 dienu ilgas bombardēšanas Dienvidslāvijas insfrastruktūra un morālā stāja bija sagrauta. Izveidojās lielākā bēgļu plūsma Eiropā pēc otrā pasaules kara - 800 000 personu. Bēga gan albāņi uz Albāniju un Maķedoniju, gan serbi uz Serbiju. Kopš tā laika Kosova atradās zem ANO mandāta faktiski kā suverēna valsts.

Šobrīd oficiāli pasludinātā Kosovas valsts ir kļuvusi par vismusulmaniskāko Eiropā.. Pašā Albānijā nav tik liels musulmaņu skaits. Un šis ir apstāklis, kas daudziem Eiropā nepatīk. Par serbu emocijām neizsakoties!

Simboliski tā ir islāma uzvara pār kristīgo Eiropu. Vēlreiz ir izspēlēta leģendārā Kosovas kauja. Nu jau trešā ! Un kristietības sargi serbi vēlreiz zaudē. Viņi to uztver simboliski un tādēļ ir tik satraukti. Vairākas reizes esmu bijis Serbijā un saticis dažādus ļaudis ar atšķirīgām interesēm un uzskatiem. Bet Kosovas jautājumā viņi visi bija vienoti. Tā ir viņu zeme. Un, ja būs nepieciešams, viņi vēlreiz ies un to atgūs.

Kas gan ir šo sarežģījumu un atšķirīgo uzskatu pamatā ? Kā Balkānos visiem mīļi patīk pamācīt - "vēsturi vajag zināt !" Serbi savas tiesības uz Kosovas zemi iezīmējuši kopš 10. gadsimta un to dēvē par serbu kultūras šūpuli. Svēto zemi. 40 % no Kosovas aizņem apgabals, kura nosaukums ir Metohija jeb baznīcas zeme. Netālu no tagadējās Kosovas galvaspilsētas Prištinas notika leģendārā Kosovas kauja, kurā, neskatoties uz turku Otomaņu sultāna nogalināšanu ( vienīgais sultāns, kurš kritis kaujas laukā ! ), tika sakauts triju serbu aristokrātu apvienotais karaspēks, kas pavēra Otomaņu karaspēkam ceļu tālāk virzienā uz rietumiem.

Kādi ir albāņu pretargumenti ? Viņi ir šobrīd 92 % Kosovas iedzīvotāju. Pirms kara ~ 80 %. Tātad, vienkārši tīri demokrātiska vairākuma vārdā viņi var izvēlēties kādu likteni vēlas? Tomēr šāds albāņu pārsvars ir izveidojies tikai pēdējo simt gadu laikā, pateicoties dažādām represijām pret kristiešu iedzīvotājiem. Tā teikt, par turku samaisītā katla saturu un piederību Balkāni jau gadsimtiem strīdas un karo. Tomēr arī Kosovas albāņiem ir nopietns vēsturisks arguments pretendēt uz šo teritoriju. Tas slēpjas viņu pašu dēvētajā valsts nosaukumā Republika Dardane. Albāņi ir illlīriešu valodas grupas pēcteči. Senos laikos dardāņi ilgstoši karoja un nepakļāvās romiešiem. Viņi ir Adrijas jūras vissenāko iedzīvotāju pēcteči - slāvu invāzija šajā apgabalā sākās tikai ap 7 gadsimtu.

Kas notiek un turpmāk notiks reģionā ? Var teikt , ka līdztekus senajām lielajām Balkānu valstīm Grieķijai, Bulgārijai un Serbijai pamazām rodas jauns spēks – albāņi. Albāņu tautības iedzīvotāju skaits Balkānos tuvojas 8 miljoniem. Viņiem tagad ir divas valstis. Lai gan visi viņi ir "šiptari" (albāņu pašnosaukums ), tomēr kosovieši sevi dēvē par "kosovariem". Un vienmēr to uzsver, novelkot atšķirību starp Albānijas "mežoņiem" pie jūras un eiropeiski izglītotajiem "kosovariem". Vietējie puiši man nodejoja tautas deju, kur viens ērglis palīdz otram ievainotajam ērglim. Simboliski tas ir stāsts par Albānijas ģerbonī attēloto divgalvaino ērgli un Albānijas un Kosovas brāļu savstarpēju izpalīdzēšanu grūtos apstākļos. Un arī trešajā albāņu apdzīvotajā teritorijā – Maķedonijā - viņiem ir oficiālās valodas statuss un lielas konstitucionāli garantētas tiesības, kas tika izcīnītas pēdējā Balkānu kara rezultātā. Šajā kontekstā nevar nepieminēt LielAlbānijas ideju, kas savulaik bija ļoti populāra KAA rindās. Tāpēc jaunā Marti Ahtisāri Kosovas konstitūcija neatļauj tai pievienoties kādai citai valstij. Jo pastāv bailes no nākamā precedenta, kurā izpaustos albāņu ambīcijas.

Runājot par bailēm par islāma izplatīšanos, jāatzīst, ka komunistu valdīšanas gados Albānijā ticība ir zaudējusi savu nozīmi. Maķedonijas albāņiem tā gan ir ļoti spēcīga identitātes pazīme. Viesojoties šajā valstī es nevarēju atrast nevienu kafejnīcu, kur varētu nopirkt alu. Bosnijā vai Kosovā neko tādu neatceros.

Kosovā mani visvairāk pārsteidza tas, ka atšķirībā no serbiem, albāņiem nepatika runāt par karu. Mēs būvējam valsti! Nemaz tik ātri tas viņiem nav izdevies! Vesela jauna paaudze ir izaugusi. Paaudze, kas uzskatītu par godu dienēt ASV reindžeros, jo ASV paglāba viņu zemi no represijām. Un vienkārši tāpēc, ka viņi esot vislabākie !

Ekonomika ir vissāpīgākā Kosovas problēma. Valsts faktiski veģetē uz starptautisko institūciju naudas plūsmas. Eiro pie viņiem reālajā naudas apritē jau ir sen. Tātad ar kaut ko Kosova mums jau ir priekšā. Dienvidslāvijas laikā Kosova bija slavena ar derīgajiem izrakteņiem. Tur tika iegūtas 4/5 no bijušās Dienvidslāvijas svina, cinka, vara, 2/3 polimetāla rūdas, boksītu, zelta un sudraba. Bieži vien tiek minēta ASV ieinteresētība visās šajās bagātības.

Lielākais pluss ASV Kosovas jautājumā, protams, ir panāktā ģeopolitiski stratēģiskā uzvara. NATO pēdējo gadu laikā ir izpletusies Balkānos, faktiski atstājot Serbiju NATO spēku ielenkumā. Dažādu Balkānu konfliktu rezultātā gan Maķedonijā, gan Bosnijā ir izvietoti samērā lieli alianses spēki.

Runājot par Kosovu, nevar, diemžēl nepieminēt arī albāņu mafiju, kas ir viena no spēcīgākajām Eiropā. Cik procenti no Kosovas naudas iet caur šīm rokām, ir grūti pateikt. Bet šobrīd albāņu mafija jau legalizējas. Pats premjers Hašims Tači, kurš deklarēja Kosovas neatkarību, pēc daudzām pazīmēm ir salīdzināms ar Jasiru Arafatu. Arī viņš sāka politisko karjeru kā studentu kustības līderis. Turpināja kā brīvības cīnītājs alias terorists, vēlāk kļūdams par cienījamu politiķi - legalizētu uzvarētāju. Hadži ( kaujinieku iesauka – čūska ) ne vienreiz vien ir bijis saistīts ar dažādām mafiozām struktūrām. Bet loģiski, kā gan savādāk varēja gūt līdzekļus cīņai, varas nostiprināšanai un pretestības tīkla izveidošanai ! Serbijā viņu tiesātu gadiem par dažādu noziegumu izdarīšanu. Un, lai gan tagad viņš redzams ar jauno konkursa kārtā radīto karogu ar zeltīto Kosovas ģeogrāfisko attēlojumu un sešām zvaigznēm, kuras simbolizē sešas Kosovas pamattautības, gan serbu, gan albāņu atmiņā viņš paliks KAA kaujinieks ar divgalvaino melno ērgli uz sarkana fona. Šis karogs ir pārņemts no Bizantijas impērijas un savulaik kalpoja kā albāņu tautas lielākā vēsturiskā varoņa Skanderbega kaujas karogs. No šīm sešām tautībām lielākā daļa pat nav atgriezušies atpakaļ mājās, jo baidās par savu dzīvību un albāņu atriebību. Gan serbi, gan čigāni, gan gori – kalnieši. Bet, lai nu izdodas viņiem jauna mierīgāka dzīve zem jaunā karoga, kas tik ļoti neasociējas ar LielAlbānijas ideju !

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!