Eiropas mežsaimniecības aktuālais izaicinājums šobrīd ir egļu mizgrauzis, kura izplatīšanās ātrums pieņem biedējošus apmērus un nešķirojot apdraud gan saimnieciskos mežus, gan valsts noteiktās aizsargājamās mežu teritorijas. Ņemot vērā Vācijas varenību, visskaļāk ir izskanējusi tās nelaime – Vācijas ziemeļos milzu apjomos ir savairojušies mizgrauži, kuru populācija, neveicot savlaicīgu ierobežojošo darbību, ir sprādzienveidīgi pieaugusi nekontrolējamā apjomā, radot gluži jaunu ainavu – drūmu brūnu (mizgrauzis vēl darbojas) un pelēku (koki jau ir miruši).
Lai saprastu epidēmijas mērogus arī vizuāli, ielieciet interneta meklētājā "spruce bark beetle Germany". Šobrīd mēs ļoti ceram, ka epidēmija nepārmetīsies uz Bavāriju un pēcāk uz Austriju, savukārt Čehijā vairs varam skaitīt tikai zaudējumus, jo drīz māte daba tur būs visu sakārtojusi. Kaitēkļu radītie postījumi nav sveši arī aiz okeāna. Lai arī cita koku suga un cits kaitēklis, bet arī Kanādas Britu Kolumbijas mežos jau vairāk nekā desmit gadus plosās epidēmija un ir iznīcinājusi miljoniem hektāru meža (interneta meklētājā atslēgas vārdi "mountain pine beetle BC").
Visos gadījumos šīs kaitēkļu epidēmijas bija novēršamas un zināšanas, kā to paveikt, vietējiem bija pietiekamas. Turklāt sākotnējā fāzē novēršanas instrumenti nav nesamērīgi dārgi – un tie ir brīvi pieejami tirgū. Kas tad nogāja greizi? Ļoti vienkāršojot – tobrīd uzvarēja divu pārliecību kombinācija: "Māte daba atrisinās" un "Tirgus neredzamā roka sakārtos". Kanādā kaitēkļu pirmatnējais perēklis bija Džesperas Nacionālajā parkā, kur vietējā sabiedrība un vides organizācijas neļāva veikt pretpasākumus, savukārt industrija ne visai aktīvi uzstāja uz to nepieciešamību. Savukārt Vācijā sākums meklējams saimnieciskajos mežos, kur meža īpašnieki nevēlējās pārdot bojāto koksni par pazeminātu cenu un ieklausījās ieteikumos veicināt bioloģisko daudzveidību ar kritalām un sauskaltušiem kokiem. Tagad sauskaltušu koku tur ir ļoti daudz, bet valdība cīņā ar mazo vabolīti ir nosūtījusi armiju.
Latvijā un Zviedrijā mizgrauzis arī nav svešinieks – vietām tas jau ir atstājis redzamas pēdas, tomēr pagaidām šī kaitēkļa izplatība pie mums vēl nav sasniegusi epidēmijas apmērus. Zviedrijā mizgrauzis ieperinājies saimnieciskajos mežos, un tur, visticamāk, tas efektīvi arī tiks apturēts. Arī Latvijas saimnieciskajos mežos fiksētās mizgraužu kolonijas vēl nav ārpus kontroles, un pieredze, kuru guvām, pieredzot pēdējo plaša mēroga izplatības gadījumu 2007.–2009. gadā, ļauj rīkoties efektīvi. Lielākais uztraukums ir attiecībā uz Gaujas Nacionālo parku (GNP), kurā mizgraužu apkarošanu ierobežo dažādi administratīvie šķēršļi.
Lieliski ir tas, ka gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, gan GNP vadība problēmai nepieiet tik vieglprātīgi, kā savulaik to darīja Džesperas Nacionālā parka administrācija. Atbildīgās institūcijas apzinās riskus un ir izveidojušas darba grupu mizgrauža izplatības ierobežošanai, tiesa, uztraukumu rada ātrums vai, pareizāk, lēnums, ar kādu risinājums tiek meklēts, jo līdz ar maija pirmajām siltajām dienām mizgrauži izlidos no savām ligzdām, lai meklētu maltītei jaunus, neskartus kokus. Un mizgrauzis nacionālā parka robežas neievēros, pie labvēlīgiem laika apstākļiem spējot izplatīties ģeometriskā progresijā.
Es pieļauju, ka kādam, šo lasot, atkal radīsies viedoklis – ja jau kokrūpnieku pārstāvis runā par kokiem, viņiem ir par maz, ko cirst, un tagad met acis uz GNP mežiem. Bet, lūdzu, paraugieties uz Vācijas, Čehijas, Kanādas piemēriem – tieši liela izmēra kaitēkļu invāzija īstermiņā veicina mežizstrādes apjoma pieaugumu un lētas apaļkoksnes nonākšanu tirgū. Bet uzsvars ir uz "īstermiņu"! Turpretim mūsu mērķis ir nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti, tādēļ ne vētras, ne kaitēkļu postījumi nav tas, ko vēlētos novēlēt mums 2020. gadā, ne arī turpmākajos!