Reliģisko organizāciju regulējuma jomā Latvijā jau kādu laiku aktuāla ir virkne būtisku jautājumu – vairākas baznīcas vienā konfesijā, jaunu reliģisko organizāciju reģistrācijas kārtība, arī valsts un baznīcas savstarpējo attiecību robežas. Šajā gadījumā runa ir tieši par pamatprincipiem.
2018. gada aprīlī Satversmes tiesa atzina par Satversmei neatbilstošām vairākas Reliģisko organizāciju likuma normas. Viena no tām liedza vienā konfesijā dibināt vēl kādu baznīcu, savukārt cita ierobežoja jaundibinātu draudžu iespējas apvienoties baznīcā. Draudzēm vispirms katru gadu desmit gadu periodā bija jāpārreģistrējas.
Satversmes tiesas spriedums ir radījis ne vien nepieciešamību pilnveidot reliģisko organizāciju regulējumu – Saeimā tiek skatīti grozījumi Reliģisko organizāciju likumā, bet arī liek uzdot jautājumus, uz kuriem atbildes jāmeklē gan ekspertiem, gan likumdevējiem. Latvijas Juristu apvienības februārī rīkotajā diskusijā viens no galvenajiem secinājumiem bija šāds: tiesības vienā konfesijā dibināt un reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu atbilst reliģijas brīvības un demokrātijas principiem, jo nodrošina iespēju ticīgajiem sekot sev pieņemamākajam virzienam.
Jaunais Latvijas prezidents, bet diskusijas laikā vēl Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits norādīja, ka kristīgajās reliģiskajās organizācijās vēsturiski šķelšanās vienmēr ir bijusi līdz pat ļoti sīkām vienībām. Tomēr šī šķelšanās ir vērsta uz to, lai atrastu patiesību. Jāpiekrīt Egila Levita teiktajam, ka valstij šajā patiesības meklējumā iejaukties nevajadzētu, tas zināmā mērā būtu reliģijas brīvības ierobežojums. Ir pareizi un labi, ka katrā konfesijā var reģistrēt vairākas baznīcas. Tas pieder pie liberālas, demokrātiskas valsts principiem, kas baznīcu skaitā nenosaka kāda veida limitu. Jurisprudencē konfesija kā jēdziens tiek skatīts noteiktā aspektā, lai arī tas pamatā ir teoloģisks jēdziens. Tāpat juristiem vajadzīgs termins baznīca, un arī tas ir teoloģisks jēdziens. Tas nepieciešams, lai juristi varētu atzīt un reģistrēt reliģiskās organizācijas kā juridiskas vienības, neierobežojot jēdziena baznīca teoloģisko nozīmi. Šis ir viens no pamatprincipiem, kuru, manuprāt, nevajadzētu mainīt.
Satversmes tiesas atceltā norma, kas vienā konfesijā pieļāva tikai vienu baznīcu, Reliģisko organizāciju likumā iekļauta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, atgādināja reliģiju pētniece Agita Misāne. Tolaik Latvijā nodibinājās vairākas Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzes, kas vēlējās apvienoties baznīcā. Likums ticis grozīts, lai šīs draudzes to nevarētu izdarīt.
Nevienā reliģiskajā kopienā nav tik lielas viengabalainības, kā dažbrīd to iedomājamies. Pat Romas Katoļu baznīca, kurai ir viens pāvests, ir ļoti daudzveidīga, ar dažādiem virzieniem, kultūru ietekmi, autonomijas pakāpi, akcentēja vēsturniece Inese Runce. Dažādi atsevišķi virzieni vienas konkrētas reliģiskas kultūras ietvaros atspoguļo sabiedrības dažādību, kas mūsdienu pasaulē eksistē. Valsts ir atbildīga par jaunai reliģiskajai organizācijai piešķiro juridisko statusu, tādēļ noteiktā laika periodā valstij jāsaprot, vai organizācijai juridiskais statuss bijis nepieciešams tikai kādu darījumu veikšanai vai tiešām garīgo mērķu piepildīšanai.
Ļoti nozīmīga ir Egila Levita atziņa, ka valstij, respektējot savu kultūrvēsturisko mantojumu un reliģiskās vērtības, ir tiesības noteikt tradicionālās konfesijas, piešķirot tām lielākas tiesības, kas nozīmē noteiktu funkciju pildīšanu. Tomēr tās ir papildu tiesības, kuras nedrīkst piešķirt uz citu ierobežošanas rēķina. Egils Levits uzskata, ka tradicionāla ir nevis baznīca kā organizācija, bet tradicionāla ir konfesija, kas Latvijā jau ilgi ir pārstāvēta.
Ja princips, saskaņā ar kuru vienā konfesijā var būt vairākas baznīcas, ir viens no būtiskākajiem, tad vēl viens tik pat svarīgs princips ir draudžu patstāvība. Ar ļoti lielu pietāti ir jādefinē, cik lielā mērā valstij būtu jāiejaucas baznīcas un draudžu iekšējā dzīvē (it īpaši gadījumos, kuriem nav izteiktas valsts drošības nozīmes). Valstij diez vai vajadzētu regulēt to, kā draudzes ievēl amatpersonas, kā veido attiecības savā baznīcā un ārpus tās, kā veido ikdienu gan šī vārda garīgajā, gan laicīgajā nozīmē. Tie ir draudžu un baznīcu iekšējās dzīves noteikumi, attiecībā uz kuriem valstij nevajadzētu izrādīt pārāk lielu ietekmi. Vērtējot situāciju Latvijā, viegli var secināt, ka visām konfesijām ir draudzes, bet ne visās konfesijās draudzes ir organizētas lielākās struktūrās. Tas, ko laicīgajā dzīvē mēdz dēvēt par varas vertikāli, daļā reliģisko organizāciju ir ļoti izteikts, bet daļā – nemaz nepastāv. Un šīs ievērojamās atšķirības dažādu konfesiju baznīcu uzbūvē likumdevējam arī turpmāk būtu jāņem vērā. Draudžu patstāvība ir viens no pamatprincipiem, kuru nebūtu iemesls mainīt.
Baznīca ir nošķirta no valsts – tas ir viens no būtiskākajiem pamatprincipiem, kuru, mainot Reliģisko organizāciju likumu, ir jāņem vērā. Likumdevējam ir jādemonstrē iejūtība, jo valsts un baznīcas šķirtība ir ļoti smalka līnija, kuru nevajadzētu pārkāpt.
Pēc Egila Levita domām, valsts un baznīcas šķirtības princips jāsaprot tā, ka nav tiešas ietekmes starp valsti un baznīcu, taču valsts ir ieinteresēta, lai ētikas principi, ko lielā mērā vēsturiski reprezentē baznīca, darbotos, jo valsts arī darbojas, pamatojoties uz noteiktiem ētikas principiem. Egila Levita ieskatā baznīca ir vecākā, bet valsts – jaunākā māsa, un jaunākā no vecākās ir ietekmējusies. Šīs attiecības vienmēr nav bijušas harmoniskas, bet reizē ar baznīcas starpniecību laika gaitā uzkrātā pieredze veido pamatus arī šodienas ētikas bāzei. Rietumu kultūrā vēsturiski raksturīgi, ka baznīca arī konkurē ar valsti. Pēc viņa teiktā, pasaulē ir dažādi šķirtības modeļi – radikālais modelis, tāds tas ir ASV, un ir kooperatīvais – galvenokārt Rietumeiropas valstīs, arī Latvijā. Tas izpaužas, ka valsts baznīcai deleģē dažādus uzdevumus, piemēram, laulāšanu, arī sava veida sociālo aprūpi.
Valsts un baznīcas attiecībās galvenajiem pamatprincipiem ir jāpaliek nemainīgiem, un tikai īpašos gadījumos, piemēram, kad uz svaru kausiem ir valsts drošība, varētu būt pieļaujami izņēmumi.