Ikdienā daudz runājam par negodīgumu, savtību, nodevību, neiecietību, redzam arī ikdienas nekārtības uz ielām un ģimenēs. Kā atrunas allaž atskan spriedelējumi par sabiedrības neizpratni, neaudzinātību, kultūras līmeni un, protams, par padomju mantojumu. Ko darām, lai tā nebūtu? Un atkal atskan vienas vienīgas atrunas. Protams, viss sākas ar ģimeni, taču, ja runājam par publiskām institūcijām, kur gan vēl, ja ne skolās par to ir jārunā, lai vismaz nākamās paaudzes rīkotos citādi.
Nu nevar būt tā, ka skolēniem gadiem tiek mācītas matemātikas, fizikas un ķīmijas formulas, definīcijas un aksiomas, kuras jau pāris gadus pēc skolas tiek aizmirstas, taču par vērtībām un tikumiem tiek runāts tik maz! Kur gan lai skolēns uzzina, kas ir atbildība, pienākums, darba tikums, godīgums un krietnums? Ja ceram, ka visi to iepazīs ārpus skolas, šodienas ģimenēs un uz ielas, tad, šķiet, pat visneticīgākie saprot, ka tas ir strupceļš. Sabiedrībai taču ir jāvirzās uz priekšu!
Kardināls Jānis Pujats nevis gaužas, bet rīkojas, uzskatīdams, ka sabiedrībai var palīdzēt Bībeles studēšana. Ja kādam ir labāka ideja, lūdzu, piedāvājiet citus risinājumus! Es gan nezinu izcilāku mācību grāmatu par Bībeli un ik reizi, kad izlasu kādu tās fragmentu, manī rodas aizvien jaunas pārdomas un atziņas. Tādēļ nesaprotu, kā tas var būt, ka skolēnam skolas laikā ir jāizlasa tik daudz grāmatu, taču ne tā viena, kura joprojām ir pati populārākā pasaulē. Grāmata, kuras saturs ir tik ļoti ietekmējis arī šā brīža lietu kārtību pasaulē.
Eiropa, Amerika un, protams, arī Latvija savu dzīvi joprojām balsta kristīgajās vērtībās. Jā, mums ir savi budisti, savi musulmaņi, savi krišnaīti, taču diez vai lielās līnijās sabiedrība Latvijā nopietni vēlas attiekties no šobrīd pastāvošās lietu kārtības par labu, piemērām, musulmaniskam dzīves veidam? Vai tie, kas ņirgājas par ticību un kristietību, paši apzinās, ka joprojām turpina baudīt tās augļus. Pat Padomju Savienībā, lai gan Bībele tika oficiāli noliegta, tika apzināti adaptētas daudzas kristīgās morāles normas - sabiedrībā par grēku uzskatīja gan laulības pārkāpšanu, gan dzeršanu, gan zagšanu, gan negodīgu rīcību, kā arī necieņu pret vecākiem un augstprātīgu attieksmi pret saviem tuvākajiem.
Vērojot aso reakciju pret kardināla teikto, izskatās, ka sabiedrība ir pārpratusi - Pujats neaicināja skolās rīkot baznīcas pasākumus, dievkalpojumus, obligātās lūgšanas u.c., bet gan aicināja skolēniem dod iespēju iepazīties ar Bībeli. Tas nav viens un tas pats, jo Bībeli vienlīdz labi var studēt, arī neticot vēsturiskajiem aprakstiem un faktiem, bet apbrīnojot un dzīvē ievērojot tos padomus, kurus Jēzus Kristus ar Bībeles palīdzību mums dod.