Kristiana Rozenvalda pirmdienas replika: Kalpu attieksme pret likumiem un kārtību

...Diemžēl Latvijas sabiedrībā jau pierasts dzirdēt, ka likumi un noteikumi ir radīti tikai tāpēc, lai tos apietu. Tā ir tāda kalpu domāšana, uzskatot, ka likumos ierakstītā kārtība ir nevis pašiem nepieciešama, bet gan citu uzspiesta, lai kādu turētu grožos, apspiestu utt.

Ar nožēlu jāatzīst, ka šādai kalpu domāšanai ir arī zināms pamats, jo Latvijas tauta nav līdzdarbojusies esošās kārtības veidošanā. Daudzi likumi un sabiedrība dominējošās tradīcijas tika aizgūtas no PSRS laikiem un tā laika likumdošanas, savukārt neatkarības gados pieņemtie likumi un noteikumi pārāk bieži tikuši izstrādāti paslepus, bieži vien kāda savtīgās interesēs, tādējādi vēl vairāk apstiprinot, ka likumu radītā kārtība ir sveša un pat naidīga.

Kalpu domāšana ir arī redzēt policistā nevis sargu, bet gan ienaidnieku. Tiesa gan, arī paši likuma sargi ne īpaši ir centušies šo aizspriedumu kliedēt.

Piemēru ir daudz un katram sociālajam tīklam aktuālāki, ir pat grūti atlasīt redzamākos... Ja publiskā vieta tiek novietota miskaste, tad papīrs vai pudele ir jāiemet nevis tajā, bet turpat blakus; zālājs tiek nobradāts tieši blakus uzrakstam, ka pa to staigāt aizliegts; kāpas un privātās teritorijas tiek izbraukātas, bet ja tur būs aizlieguma zīme, tad brauks vēl aktīvāk; makšķerniekiem ir vairāk azarta ķert zivis bez makšķernieka licences; arī no uzpīpēšanas un aliņa iedzeršanas reibinošais efekts ir lielāks publiskā vietā; rindas ir paredzētas tikai neveiksminiekiem, savukārt it kā veiksminiekiem ir pienākums domāt kā tās apiet. Tā varētu turpināt un turpināt.

Tāpat katrs no mums tā vai citādi ir spiests piedalīties ceļu satiksmē. Tur sastopamies ar gājējiem, kuriem ir slinkums aiziet līdz tuvējai gājēju pārejai, savukārt tiem, kuri līdz pārejai nokļuvuši, nav pacietības stāvēt pie sarkanās gaismas un gaidīt, līdz iedegsies zaļā. Daži ir pat tik nepacietīgi, ka iemanās šķērsot sešu joslu maģistrāli arī tad, ja braukšanas joslas atdalītas ar sētu un barjeru. Par braucējiem nemaz runāt negribas - ātruma pārsniegšana, agresīva braukšana, braukšana dzērumā...

Vai šie pārkāpēji izpelnās sabiedrības nosodījumu? Vai tiek aktualizēts, ka viņi savā reizē apdraud ikvienu no mums? Nē, viņi savā lokā visbiežāk ir pat varoņi, kas ir rīkojušies pret varu un tās pieņemtajiem likumiem.

Pat tik specifiskā jomā kā ceļu satiksme ir nepieciešama sabiedrības līdzdalība kārtības noteikšanā, jo tikai tad šī kārtība būs dzīvotspējīga. Diemžēl notiek pretējais - daudzi ātruma ierobežojumi ir pieņemti acīmredzami par labu slēpnī sēdošiem policistiem. Ir arī tādi objekti, pie kuriem nokļūt nav iespējams, ja nepārkāpj ceļu satiksmes noteikumus. Un vēl tās daudzās nejēdzības, kuras uzkrītoši norāda, ka atbildīgais lēmējs ne ar vienu nav konsultējies, par sabiedrisku apspriešanu nemaz nerunājot.

Man ir nācies būt Austrumos, kur izskatās, ka ceļu satiksmes noteikumi nemaz neeksistē, taču visi kaut kā izgrozās, un viņiem pašiem tur ir kaut kāda kolektīvā nojēga par to, kā tas darbojas. Tātad - ne tik būtiska ir pieņemto likumu atbilstība kaut kādiem standartiem, bet gan sabiedrības līdzdalība šo noteikumu izstrādāšanā.

Jau sabiedrības pārvaldes pamats - vēlēšanu sistēma - ir tāda, kas atbilst tikai partiju interesēm. To savulaik pat neslēpa esošās vēlēšanu sistēmas autori, norādot, ka vēlēšanu likuma mērķis ir stiprināt partijas. Sabiedrības un nevis partiju interesēs šobrīd daudz aktuālāks būtu Lietuvas modelis, kad daļu no parlamenta ievēl nevis no partiju listēm, bet dodot iespēju arī bezpartejiskiem cilvēkiem kļūt par sabiedrības priekšstāvjiem. Diskusija par vēlēšanu likumu joprojām netiek aktualizēta, un esošās fragmentāras diskusijas (turklāt tikai šaurā ekspertu un politiķu lokā) ir, maigi izsakoties, nepietiekamas.

Šobrīd vairs nepietiks tikai ar to, ka vairāk tiks diskutēts jauno likumu pieņemšanas gaitā, lai gan ar to, protams, ir jāsāk. Tai jābūt parlamenta un tā vadītāju misijai - nodrošināt, ka likumos tiek iedzīvināta sabiedrības griba, nevis uzspiest sabiedrībai savu gribu. Vienlaikus pašam parlamentam ir jāaktualizē plaša sabiedrības diskusija par vairumu no līdz šim klusībā un paslepus pieņemtajiem lēmumiem, lai tādējādi nodrošinātu patiesu to iedzīvināšanu un darbību, lai atjaunotu Latvijas Republikas Satversmē rakstīto, ka Latvijas valstī suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Arguments, ka pati tauta jau neesot ieinteresēta, te nelīdz, jo jaunajos apstākļos varai ir jālūdzas, lai sabiedrība to uzklausītu, nevis otrādi.