Aktuālākais šā brīža jautājums − kur un kā svinēt Jāņus. Arī man šo jautājumu vairākas reizes ir uzdevuši, un arī pats, ieraduma pēc, to pašu esmu kādam pavaicājis. Bet ierastajā Jāņu gaisotnē reti kad tiek uzdots jautājumu par to, kāpēc svinēt Jāņus. Un labi vien ir, ka šādu jautājumu neuzdod, jo ne man, ne arī daudziem līksmot gribošajiem uz šo jautājumu atbildes nav.

Padomju gados Līgo svētkiem bija būtiska misija. Tā bija viena no nedaudzajām iespējām latvietim sajusties ārpus tā brīža realitātes - piespiedu kopdzīves ar dažādu tautību cilvēkiem. Arī tobrīd nebija tik būtisks svinēšanas mērķis, bet svarīgi bija pierādīt sev un citiem, ka vēl ir, kam svinēt. Nu jau 20 gadus paši esam noteicēji savā valstī, un it kā vairs nebūtu pamats kādam ko pierādīt.

Šobrīd Līgo svētku svinēšana ir palikusi teju vai par vienīgo latviešu atšķirību. Ir grūti atrast iespējas kaut kā pozitīvi izcelties uz citu valstu un tautu fona, tāpēc tik daudz vērības tiek veltīta līgošanai joprojām - lūk, cik latvieši ir unikāli, reizi gadā sasēžoties pie ugunskuriem!

Es nebūt nenoniecinu līgošanu, jo tā patiešām ir nāciju vienojoša tradīcija, taču gribētos, lai atšķirīgā un saistošā meklējumos, latvieši tiktu tālāk par ugunskuriem un unikālajām vēsturiskajām ciešanām. Ir valstis un tautas, kuras lepojas ar savu ticību, strādīgumu, demokrātiju, inovācijām, straujo attīstību u.c.

Svētki veikaliem un māksliniekiem

Daudziem Latvijas uzņēmējiem attiecībā uz Līgo svētkiem ir ļoti pragmātiski mērķi. Līdzīgi tas ir Ziemassvētkos, kad īsti vairs nav nodalāms, kurā brīdī uzņēmēji izpatīk klientu pieprasījumam apdāvināt tuviniekus un kurā brīdī aktīvās reklāmas mudina cilvēkus apdāvināt citam citu. Tāpat arī Līgo svētkos ir grūti atrast robežšķirtni starp pieprasījumu un piedāvājumu. Šodien svētku tradīcijas veidojas pārdevēju un pircēju mijiedarbībā.

Treknajos gadus veikalu tīklā "Maxima" tika apzināts, ka pirms Līgo svētkiem iedzīvotāji pārtikas veikalos tērē ievērojami vairāk nekā pirms Ziemassvētkiem. Tolaik veikalu tīkla "Maxima" tā brīža vadītājs Latvijā Gintars Marcinkevičs zināja teikt, ka, iedvesmojoties no Līgo svētku tirdzniecības panākumiem Latvijā, arī Lietuvā uzņēmēji cenšas veicināt Līgo svētku svinēšanu.

Arī alus darītāju pārdošanas rādītāji liecina, ka tieši Jāņi ir pats veiksmīgākais alus pārdošanas laiks. Pētījums Aldara Papardes indekss atklāj (bet to mēs arī paši zinām), ka alus ir populārākais dzēriens Līgo svētkos, to izvēlas 62% pieaugušo.

Šis ir ražas laiks arī māksliniekiem, pasākumu rīkotājiem, ēdinātājiem. Tviterī lasāmas sūdzības par nebijušām rindām lidostā, bet tas vienlaikus liecina arī par palielinātu ceļotāju skaitu. Izīrēti esot visi kemperi un treileri.

Kā adaptēt līgošanu?

Lai kāds būtu bijis sākotnējais līgošanas mērķis, vēsture ir ienesusi daudzus jauninājumus, un arī šodien ir iespēja daudz ko atsvaidzināt un papildināt. Vēsturē zināms ne viens vien šāds gadījums. Līdzīgi arī baznīca savulaik līgošanai piešķīra Jāņa Kristītāja vārdu, kā arī daudzviet pasaulē adaptēja gan pavasara, gan ziemas saulgriežus. Var pamācīties arī no tiem latviešu līderiem, kuri senāk "iepakoja" Līgo svētkus kā vienotu tradīciju, saturā iekļaujot gan ģimeniskas vērtības, gan darba un citu tikumu slavināšanu. Vai šobrīd šie mērķi ir mazāk aktuāli?

Tā vietā, lai veicinātu ko pozitīvu, šobrīd līgošana vairāk ir kā pamudinājumus pārmērīgai  alkohola lietošanai. Mani neiedrošina ceļu policijas draudi dzērājšoferiem, jo esmu redzējis, kā Jāņos pa mazajiem lauku ceļiem streipuļo automašīnas. Arī šķērsielās dziedošie pļēguri nav manas patīkamākās Jāņu atmiņas. Ja tas tā būtu tikai reizi gadā, tad varētu arī pievērt acis, taču Latvijas laukos šāda līgošana jau sākt ieilgt un nebeidzas.

Līgošanu noteikti degradē šobrīd tik populārie publiskie Līgo pasākumi, nonivelējot tos kā prastas zaļumballes un koncertus, kur saturā tiek iekļauti it kā Līgo svētku elementi - banāli joki, ugunskurs fonā un prieks par iespēju lietot alu publiskā pasākumā. Vai arī šogad valsts vadītāji leposies ar to, ka svētkus svinēs nevis kopā ar ģimeni un saskaņā ar tradīcijām, bet gan pasākumos, kur gaidāma pēc iespējas lielāka publika un mediju uzmanība? Grūti ticēt tam, ka priekšvēlēšanu periodā izpaliks politizēta līgošana.

Iepriekš dīvains ir šķitis arī radio repertuārs, programmā iekļaujot nepazīstamas dziesmas tikai tāpēc, ka piedziedājumā ir vārdi "līgo", "Jānīt's", "papardes zieds" u. tml. Vai šogad nevarētu tikt ieplānots tāds repertuārs, kuram visas nakts garumā varētu pievienoties arī līgotāji? Iespējams, tad būtu mazāk to cilvēku, kuru repertuārā gadu gadiem ir viens vienīgs pantiņš: "Sit, Jānīti, vara bungas..".

Neslēpšu, ka es Līgo svētkus svinēšanu vairāk tāpēc, ka visi tā dara. Gulēt neiedams, es centīšos izbaudīt gada īsāko nakti. Ugunskuram, dziesmām, alum un sieram manā uztverē ir jābūt  kā sabiedrotajiem saullēkta gaidīšanā, nevis pašmērķim. Ko līdz sapirktais alus un siers, uzceltā telts un sarūpētā malka ugunskuram, ja neizdodas sagaidīt saullēktu Jāņu rītā?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!