Kristiana Rozenvalda replika: Arī šogad arhibīskaps kā valstsvīrs
Foto: Publicitātes foto

Reizi pa reizei sanāk atkārtoties. Jau pērn "Delfi" iknedēļas komentārā es veltīju krietnus vārdus Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga svētku sprediķim. Viņa vēstījums, manuprāt, bija tautai vistuvākais un vienlaikus visvalstiskākais. Tā arī šogad.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirms gada, īpaši uzsverot arhibīskapa svētrunu, es pakavējos arī pie valsts augstāko amatpersonu uzrunām. Šogad to vairs nedarīšu, jo tur nebija nekā analizēšanas vērta. Žēl, protams, jo šis nu vienreiz ir ļoti piemērots brīdis ilgtermiņa saturīgiem, nevis šā brīža formāliem vēstījumiem.

Pērn no visu trīs Latvijas oficiālo amatpersonu uzrunām Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas runa Saeimas svinīgajā sēdē bija visdaudzsološākā, jo tajā netrūka ne tobrīd aktuālās paškritikas, ne arī vēl vairāk nepieciešamās apņemšanās un konkrētu ieceru. Diemžēl būt tikpat saturīgai divus gadus pēc kārtas Solvitai Āboltiņai nesanāca. Premjera uzruna gan šogad, gan arī pērn bija viņam raksturīgi tehnokrātiska. Toties atšķirības bija Valsts prezidenta uzrunā - Valda Zatlera naivo samākslotību nu ir nomainījusi Andra Bērziņa vienkāršība.

Atsacīdamies teikt Vecgada uzrunu, Valsts prezidents Andris Bērziņš ir netieši ierosinājis arī pārmaiņas oficiālo uzrunu secībā un būtībā. Domāju, ka Vecgada vakara pēdējās minūtes, nudien, nav īstais brīdis, kad sūtīt politizētu vēstījumu nācijai, jo nudien daudziem tā ir nevis uzruna, bet signāls, ka tūliņ tūliņ būs jātaisa vaļā šampanietis. Daudz atbilstošāks brīdis, lai vērstos pie tautas, ir 18. novembris. Tad ir gan svinīgā Saeimas sēde, gan svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa, gan citi oficiālie pasākumi. Tā ir ļoti piemērota reize, lai rezumētu, kas mēs šobrīd esam, kur mēs atrodamies un kā vēlamies dzīvot turpmāk.

Taču arī šogad uz Latvijai būtiskajiem jautājumiem visprecīzāk atbildēja nevis kāda no oficiālajām personām, bet arhibīskaps Jānis Vanags. Tāpēc pie viņa runas arī šogad vēlos pakavēties ilgāk.

Jānis Vanags šogad uzsvēra vairākus ļoti aktuālus jautājumus, un 18. novembra kontekstā svarīgākais no tiem ir par "nošķīrumu starp zemi un valsti, ko mīlēt". Daudzi mīlot šo zemi, bet nemīlot valsti, lai gan tieši šī valsts ir tā, par kuru savulaik brīvības cīņās tika atdots tik daudz dzīvību, kura tika sargāta barikāžu dienās un kuras dzimšanas diena tika svinēta šajās brīvdienās. Un tā vietā, lai valsti šobrīd paši veidotu un to nosargātu, "daļa Latvijas pilsoņu", kā norāda Jānis Vanags, "izvēlas kaut ko līdzīgu eitanāzijai".

18. novembrim īpaši piemērotas ir arī arhibīskapa atziņas par patriotismu. "Patriotisms nenozīmē sevi uzskatīt labāku par citiem un savu tautu pārāku pār citām tautām. Reāls patriotisms ir rūpēties par labklājīgu savas tautas un valsts nākotni. Jā, pagātne ir devusi daudz iemeslu sarūgtinājumam, taču nākotne prasa izlīdzināšanos un kopīgu darbu Latvijas labā," teica Jānis Vanags. Arī mani uztrauc, ka Latvijas mīlestība aizvien skaļāk sāk izpausties tukšās un bravurīgās runās, izrādīšanās formās, bet ne atbildīgā ikdienas rīcībā.

Runājot par patriotismu, arhibīskaps pieminēja arī Latvijai tik nepieciešamo izlīgumu. "Patriotisms nav ienīst un atgrūst cittautiešus, bet darīt to, kas kalpo tautas nākotnei, vai vismaz netraucēt to darīt citiem." Kā viens no grūtākajiem, bet arī vajadzīgākajiem uzdevumiem ir iegūt Latvijas cittautiešus par draugiem un līdzstrādniekiem latviskai, demokrātiskai un eiropeiskai Latvijai.

Kā piemēru Jānis Vanags minēja dažādu Latvijas konfesiju un tautību kristīgo baznīcu sadarbību Latvijā. Šo piemēru par konfesionālo sadarbību arī es vēlos akcentēt - nebūdams luterticīgais, bet gan katolis, es svešā arhibīskapa sacīto uztveru kā savējo, līdzīgi kā ļoti daudz luteriešu ik vasaru dodas uz Aglonu, jo tur notiekošos katoļu svētkus uztver kā savējos. Tāpat ļoti daudz luteriešu, baptistu, pareizticīgo un jūdu Lieldienās klausās Romas pāvesta uzrunu. Ir taču jāmeklē kopīgais un nevis atšķirīgais.

Runājot par sabiedrībā tik ļoti gaidītajām pārmaiņām, arhibīskaps atgādināja, ka "jaunais bieži vien ir labi aizmirsts vecais. Kad ļaudis nāca pie Jāņa Kristītāja un vaicāja, ko darīt, lai izbēgtu no draudīgi tuvā debesu valstības cirvja, viņš tiem teica parastas, ikdienišķas lietas. Nodokļu ievācējiem viņš lika neņemt no cilvēkiem vairāk nekā nolikts. Kareivjiem - sava laika drošības struktūrām - viņš lika neizmantot varu nelietīgi, nevienu neapspiest un neaplaupīt. Ar vārdu sakot, katram cilvēkam, katrai kārtai vienkārši, labi un taisnīgi izpildīt savus pienākumus." Ko te vēl piebilst? Negaidām mesiju! Pieprasām tūlītējas un ikdienišķas pārmaiņas no tiem, kas pie varas un ap varu jau tagad.

Kā joprojām aktuālu Latvijas problēmu Jānis Vanags uzsvēra arī Latvijas veidošanos par patērētājsabiedrību pēc rietumu parauga. Jā, arī man šķiet, ka krīze ir pamainījusi Latvijas patērētāju paradumus un iespējas, bet ne sūtību. Varbūt klusi tiek cerēts, ka valsts atkopsies tik ļoti, lai bankas atsāktu kreditēšanu kā iepriekš, un tad atkal varēs tērēt un patērēt, gluži kā tajos pāris pirmskrīzes gados, kas daudzu atmiņā ir palikuši kā tie vispatīkamākie Latvijas brīvvalsts iespēju radītie mirkļi...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form