Kristians Rozenvalds brīvdienā: Krievu valoda ir Latvijas realitāte
Foto: Gunārs Timermanis, Jelgavnieki.lv

Valoda Latvijā, tāpat kā jebkurā citā vietā, ir viens no saziņas līdzekļiem. Vienlaikus šeit tas ir viens no politizētākajiem jautājumiem. Šobrīd līdz ar otro parakstu vākšanu par valodu viena gada laikā valodas jautājums ir vēl vairāk saasinājies. Un tā nu ir iznācis, ka valoda Latvijā ir ne tikai saziņas, bet arī par konfrontācijas līdzeklis.

Nedemokrātiski, bet neizbēgami

Globalizācijas apstākļos mazās valodas visā pasaulē kļūst aizvien apdraudētākas. Lai nodrošinātu to konkurētspēju, nākas ierobežot lielāko valodu lietošanu. Latviešu valodai, protams, ir jābūt vienīgai valsts valodai Latvijā, neskatoties uz to, ka šeit dzīvojošo citas valodas runātāju īpatsvars ir daudz lielāks nekā tajās valstīs, kur valsts valodas vairākas. Ierobežota tiek ne jau abstrakta citvaloda, bet gan cilvēki, kuri vēlas tajā sazināties. Tomēr citu iespēju latviešu valodas saglabāšanai nav! Taču jāsaprot arī – lai cik cēls, patiess un nozīmīgs ir latviešu valodas saglabātāju mērķis, tik un tā šāda pieeja nav demokrātiska. Šoreiz mērķis attaisno līdzekļus, bet tad jārunā tieša valoda, nevis divkosīgi un pat moralizējot. Jādomā, kā šo nepieciešamo netaisnību vēl vairāk nesaasināt, un vēl labāk būtu, ja latvieši mācītos lietas kārtot tā, lai neradītu jaunas problēmas un netaisnības.

Mērķis – runāt un saprast

Krievu valoda Latvijā ir ikdiena un nevis svešvaloda. Domāju, ka arī šodien, 20 gadu pēc neatkarības atjaunošanas, krievu valodu saprot vairāk Latvijā dzīvojošo nekā latviešu valodu. Tā ir realitāte, lai kā arī to negribētos atzīt.

Šobrīd kā galvenais uzdevums ir nevis šo neglaimojošo proporciju mazināt, bet gan nodrošināt iespēju ikkatram latvietim brīvi justies Latvijā vien zinot latviešu valodu. Atbilstošā līmeni latviešu valoda ir jāzina visiem darbiniekiem, kuriem var rastiem saskarsme ar cilvēkiem. Domāju, ka šo prasību izprot arī Latvijā dzīvojošie cittautieši. Bet tad pie šī uzdevuma realizēšanas ir arī jāstrādā, nevis jāmeklē iespējas krievu valodas lietošanu ierobežot cituviet, cerībā, ka tas motivēs pārdevēju vai ārstu labāk apgūt latviešu valodu.

Valoda kā protests

Aicinot cilvēkus parakstīties par krievu valodu kā valsts valodu, šīs akcijas organizētāji pat neslēpj, ka valodas jautājums ir sekundārs. Tā esot pretreakcija nacionālo spēku iecerei vēl vairāk ierobežot krievu valodas lietojumu, kā arī protests pret krievu elektorāta ignorēšanu pēc vēlēšanām.

Valsts valodai taču vajadzētu vairāk orientēties uz valodas lietojumu, nevis tik daudz koncentrēties uz ierobežojumiem citu valodu lietojumā. Nu kāpēc ir jāierobežo jauniešu tiesības studēt savā dzimtajā valodā? Vai atbilstoši mērķim – zināt latviešu valodu – nepietiek ar to, ka skolās valoda tiek labi mācīta un arī iemācīta?

Man labāk patiktu, ja Latvijas valsts finansētas skolas iemācītu krievus krievu valodā mīlēt Latviju, nevis latviešu valodā iemācītu to ienīst.

Atbildība uz pulvermucas

Netrūkst Latvijā to, kas sapņo par Latviju, kurā dzīvo tikai latvieši, lai gan Latvijā tā nekad nav bijis. Tāpat netrūkst arī to, kuri alkst pēc tiem laikiem, kad Latvijā varēja dzīvot, nezinot latviešu valodu. Ne vieniem, ne otriem radikāļiem līdz šim nav izdevies ietekmēt iedzīvotāju vairākumu, kas vēlas dzīvot mierā un saskaņā. Vairākumam ir jāvēršas pret ikvienu mēģinājumu šo trauslo līdzsvaru izjaukt, jo redzams taču, kādas komplikācijas rodas no ikvienas līdzsvaru izjaucošas iniciatīvas, lai kurā pusē tā būtu aizsākta.

Atmodas laikā pret mierīgu dzīvi bija lielāka bijība, jo iepriekšējo paaudžu politiķi un cilvēki, kuri dominē Latvijas politiskajā telpā, bija no tās paaudzes, kura personiski pieredzēja kara un nemiera šausmas. Tai paaudzei bija savādāka attieksme pret notiekošo, lielāka atbildība. Viņi zināja ar ko šādas starpnacionālās rotaļas beidzas – vardarbīgām, nekontrolētām, pretīgām izpausmēm, asins izliešanu. Jaunajiem politiķiem un viedokļu līderiem nav šādas personiskās pieredzes. Viņi ne vienmēr apzinās, cik postošs var būt ugunsgrēks pēc spēlēšanās ar uguni.

Divkosība un pašu vaina

Pats ne reizi vien esmu piedalījies vai organizējis kādu publisku pasākumu. Ja teiktās uzrunas vai spontānas diskusijas notiek angļu valodā, tad ir gandrīz vai kā moderni, bet ja krieviski, tad vienmēr jūtos gandrīz vai kā līdzdalībnieks pretvalstiskā noziegumā. Tas pats attiecas arī uz angliskiem nosaukumiem, angliskām reklāmām. Vai tas nav divkosīgi? Kā lai krievam nerodas sajūta, ka daudzi ierobežojumi notiek ne tik daudz latviešu valodas aizstāvības interesēs, bet gan lai parādītu, kurš te saimnieks un kalps pēc 50 okupācijas gadiem.

Un cik daudz latviešu paši organizēti veicina latviešu valodas apguvi pozitīvā gaisotnē? Ikdienā runājot latviski, uzmundrinot, pacietīgi skaidrojot un labvēlīgi labojot vārdus, locījumus, izrunu u. tml. Un kāda te ir mediju, tostarp radio un TV, līdzdalība? Organizēti bezmaksas kursi pašvaldībās, uzņēmumos u.c.?

Jārada jauni latvieši ārzemēs

Latviešu valodas lietotāju skaits jau tā ir gana mazs, turklāt tas turpina strauji samazināties. Tas uzliek vēl lielāku atbildību domāt par to, kā ne tikai saglabāt esošo latviešu valodas lietotāju skaitu, bet arī domāt par veidiem, kā to vairot. Līdzšinējā stratēģija neveicina pat Latvijā dzīvojošo lielāku interesi par latviešu valodu, kur nu vēl interesi no ārpuses.

Padomju laikos lielākā daļa katoļu priesteru visā PSRS teritorijā zināja latviešu valodu, jo bija mācījušies Rīgas garīgajā seminārā, un studiju laikā tika apgūta arī valoda. Latviešu valodu apguva arī kāds no Rīgā studējošiem aviatoriem un virsniekiem, lai gan mācības notika krievu valodā un dzīve ritējā krieviski padomiskā vidē. Šodien daudziem latviešiem bijusi iespēja studēt Dānija, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā. Mācības sākumā notiek angļu valodā, taču, studijas pabeidzot, obligāts nosacījums ir arī attiecīgi dāņu, zviedru, somu vai norvēģu valodas apgūšana. Un tā vairojas valodas lietotāju skaits, kas skatās vietējo TV, lasa grāmatas un sarunājas.

Kāpēc Latvijā šo pieredzi šobrīd neizmanto? Kāpēc Latvija neizmanto savu potenciālu Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un citu bijušās PSRS valstu studētgribētāju vidū? Latvijā taču ir ideāli apstākļi studijām krievu valodā – studentiem būtu viegli adaptēties, un valodu joprojām prot vairums pasniedzēju. Lai taču viņi mācās krievu vai angļu valodā, taču paredzot latviešu valodu kā obligāto priekšmetu gandrīz ik dienu, gluži kā ikrīta rīta rosmi. Taču augstskolās apmācība krievu valodā, kā zināms, ir ierobežota. Vai tāpēc, lai parādītu stingru stāju un it kā mazinātu krievu valodas ietekmi, mēs galu galā neesam zaudējuši lielisko iespēju vairot pozitīvi noskaņotu latviešu valodas lietotāju skaitu?

Cik interesanta ir latviešu valoda?

Esmu vēl nesen ticies ar jau minētajiem katoļu priesteriem, kas tagad kalpo Gruzijā, Krievijā, Baltkrievijā. Viņi joprojām prot latviešu valodu, lasa, klausās, arī runā, ja rodas tāda iespēja. Bet jā tā paškritiski paraugās, vai ir daudz iespēju un mudinājumu šo valodu turpināt lietot? Protams, ja cilvēka pašmērķis ir valodas zināšanas, tad gan jau viņš kaut ko uzmeklēs. Tomēr gribētos, lai interese par latviešu valodas būtu lielāka, lai latviešu valodā būtu interesanta lasāmviela, klausāms un valodiski uztverams saturs. Par to taču ir atbildīgi paši latvieši. Gribētos, lai interese par Latviju, latviešiem un latviešu valodu būtu daudz ievērojamāka, lai cittautieši gribētu mācīties latviešu valodu, jo bītos, ka tulkojumā var pazaudēt kaut ko ļoti būtisku.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus