Kā līgošana ietekmē ekonomiku? Un kā šos svētkus pareizi svinēt un reklamēt? Daudz man jautājumu pēc līgošanas.
Svētki un tradīciju nekopšana
Pārskatot kalendāru redzam, ka mūsu valstī svētku un piemiņas dienu ir visai daudz. Taču kā ir ar atbilstīgu tradīciju kopšanu Jāņos, tāpat Lieldienās un Ziemassvētkos, Mātes dienā, Mirušo piemiņas dienā, 11. un 18.novembrī? Ja pašu svētkiem zūd savdabība, lokālā specifika, tad likumsakarīga ir citu komercializētu un tirgotāju spēcīgi koptu tradīciju (Helovīns, Santaklauss, 8. marts u.c.) nostiprināšanās.
Jāņos brīvdienas reizēm ir garas, ja palaimējas, veselas četras dienas. Taču jaunā Latvijas pieredze liecina: jo garākas ir brīvdienas, jo mazāk laika tiek atvēlēts svinēt to, kam šīs brīvdienas sākotnēji tika izbrīvētas. Īpaši skaidri tas ir Lieldienās, kad Latvijā ir četras brīvas dienas pēc kārtas (daudzās kristīgās zemēs tikai trīs - piemēram, pat katoliskajā Polijā piektdiena darba diena), bet to, kas patiesi svin Kristus augšāmcelšanos vai arī nekristīgos pavasara saulgriežus, kā zināms, mums nav vairāk kā citās valstīs. Un ja jau šīs brīvdienas tiek izmantotas dārza darbiem, tad varbūt tā tās arī pārsaukt? Lai tad mums ir Pavasara dārza dienas vai Pavasara ciemu dienas, kad raujamies pa dobēm un braucam pie lauku radiem.
Kāda ir jaunā līgošanas tradīcija?
Ja seko līdzi medijiem, galvenais Līgo vakarā un Jāņu dienā ir alus, Maximas vai RIMI šašlika un desiņu, arī grilēšanas ierīču un ogļu piedāvājums. Galvenās svinēšanas vietas šogad bija Latvijas Radio, LNT un "Ugunsgrēka" rīkotie lielbalagāni un tiem līdzi skrienošie lokālie atdarinājumi. Tradiocionālas ir pēcsvētku ziņu prioritātes: ugunsdzēsēju, policistu, ceļu policistu un mediķu šausminošā vai, paldies Dievam, mazāk šausminošā statistika.
Un ko dara paši līgotāji svētku vakarā bez tā, ka notiesā savestos labumus? Cik no viņiem pēc gada īsākās nakts ir sagaidījuši saules lēktu? Jau pirms gada Delfi.lv rakstīju, ka manā uztverē alum un sieram, ugunskuram un dziesmām ir jābūt sabiedrotajiem saullēkta gaidīšanā, nevis vienkārši vēdera piepildīšanai, malkas dedzināšanai un melodisku skaņu laišanai iz rīkles. Vai tika aplīgoti savu un kaimiņu tikumi un netikumi, izdarītais un neizdarītais? Dzīti prom netikumi un ļaunestības un veiktas dažādas darbības, kas pasargā, notur, veicina labo? Vai daudz tika sakārtotas domas paša attiecībās ar dabu un vidi? Vai, lecot pāri ugunskuram, ļāvām tajā iekrist tām lietām, kuras negribētos paņemt līdzi nākamajā ciklā?
Bez alus, siera, šašlikiem, grila un citām ārišķībām līgošana ir fantastiska, taču šobrīd maz izmantota iespēja stiprināt saimes, to attiecības ar citām saimēm, veicināt sakārtotību gan savās domās un plānos, kā arī attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem un vidi. Ja vienīgā līgošanas tradīcija ir alus un uguns kā cepšanai nepieciešama liesma, un tikai šādi latvieši var atšķirties no citiem, tad šādiem svētkiem un rituāliem neredzu jēgu.
Līgošana un ekonomika
Runājot par līgošanas komerciālo pusi, man, protams, ir prieks par pārtikas ražotāju un tirgotāju īstermiņa panākumiem, tāpat priecājos arī par pasākumu rīkotājiem, lauku viesu mājām un klientu pieplūdumu degvielas uzpildes stacijās. Atceros, ka Maxima savulaik esot lēsusi, ka Jāņos cilvēki iepērkot vairāk pārtikas nekā Ziemassvētku un Jaungada dienās.
Taču tieši ekonomikas aspektā un ilgtermiņā mani uztrauc kas cits. Jāņu brīvdienas nav tikai divas papildu brīvdienas, kuras tāpat jau ir trieciens ekonomikai, jo šajā laikā tiek tikai patērēts, nevis saražots no jauna. Jāņi mums iezīmē vasaras un atpūtas sezonas sākumu un līdz ar to arī sākumu mazāk efektīvam darba ciklam, un tāds tas turpināsies līdz 1.septembrim. Organizācijās darbs it kā turpinās, taču ar citu ātrumu un intensitāti. Citās valstīs šāds atslodzes mēnesis ir tikai viens, piemēram, augusts. Vai Latvija ekonomika šā brīža apstākļos šādu 2,25 mēnešu vaļību var atļauties? Kā mudināt iedzīvotājus laikposmā no Jāņiem līdz 1. septembrim nemazināt tempu?
Kā reklamēt līgošanu?
Es neatbalstu lielus Līgo tusiņus pilsētas un pagastu centros. Šo zaļumbaļlu vietā būtu veicināmas līgošanas vietas pēc iespējas vairāk un tuvāk katra mājai, lai stiprinātu kaimiņattiecības, kas ir pamats drošākai dzīvošanai. Mūziķu un pasākumu vadītāju piedalīšanās publiskajos umpapā-umpapā līgošanas balagānos manuprāt, Latvijai nodara lielāku ļaunumu, nekā to varētu nodarīt, piemēram, B. Sipenieces u. c. līdzdalība oligarhizēto Ventspils svētku vadīšanā. Ar ko tad šāds balagāns atšķiras no iknedēļas zaļumballles? Vien ar to, ka ir meijas, ozollapu vainagi un bieži tiek atkārtots refrēns "Līgo, līgo"?
Citās valstīs tradīciju kopšana tiek veicināta ar filmām, piemērām, ASV filmās tiek vizualizēts, kā un kur svinēt Neatkarības dienu, Ziemassvētkus, kā atvadīties no mirušā u. tml. Tradīciju izkopšanā liela loma ir daiļliteratūras darbiem teātrim, atcerēsimies mūsu pašu Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos".
Mūsdienās lielu pienesumu te var dod Latvijas amatpersonas un viedokļu līderi ar savu paraugu, kas pēc tam tiek atspoguļots medijos. Es vēlētos dzirdēt un redzēt vairāk informācijas par to, kā Latvijas viedokļu līderi ir sagaidījušas saullēktu, kā pulcinājuši ap sevi savas saimes, kā sakārtojuši pirms tam savas sētas, kā pārdomājuši to, kas aplīgojams sevī un citos. Īpaši gribētos sajust LR Kultūras ministrijas pienesumu, turklāt nevis folkloras un vēstures kontekstā, bet gan par to, kā šos svētkus svinēt un kopt šodien. Vēsturisko un būtību nezaudējot, bet mūsdienīgi.