Kristians Rozenvalds brīvdienās:Kā interesēs strādā KNAB un prese?
Foto: DELFI

Vienalga, vai procesu uzsāk KNAB, VK, VID, VDI, PVD, kāda no daudzajām Latvijas policijām, vai arī atmaskojumus publicē masu mediji, diemžēl mūsu sabiedrībā ir iesakņojusies noturīga tradīcija vērtēt ne tik daudz atklātos faktus, bet gan ķidāt, kas tos ir atklājis, kas šo procesu ir pasūtījis, kas aiz tā stāv un kam tas varētu būt izdevīgi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar šonedēļ notikušajām KNAB veiktajām kratīšanām ir tieši tāpat. Mazāka interese ir par to, kas atklājies, vairāk runā par to, kādēļ un kas to visu ir pasūtinājis. Vai tik ne "Jaunais laiks" ar KNAB rokām? Vai tik ne šādā veidā kāds vēlas ietekmēt prezidenta vēlēšanu procesu? Vai tik ne Juta Strīķe šādi cenšas nostiprināt savu ietekmi un palikšanu KNAB? Bet varbūt KNAB šādi attaisno savu nepieciešamību, spodrina savu pēdējā laikā stipri noķēzīto mundieri? Šādi un līdzīgi jautājumi pēdējo dienu laikā izskanējuši publiskajā telpā ne reizi vien.

Arī pirms nedēļas, vērtējot Jelgavas slimnīcas vadītāja kukuļņemšanu, Andra Ķipura kolēģi Jelgavas pilsētas domes koalīcijā un partijas biedri no "Vienotības" nevis pirmām kārtām nosodīja kukuļdošanas gadījumu, bet runāja par provokāciju, tāpat tika runāts, ka šādas aizturēšanas allaž notiekot tad, kad aktualizējies jautājums par sliktajiem KNAB rezultātiem.

Jau ir pierasts, ka ikvienai izmeklētāju vai mediju aktivitātei tiek meklēts kāds savtīgs pasūtītājs, kāds slēptais motīvs, un spekulācijas par šo pasūtītāju un tā motīviem mēdz būt skaļākas nekā diskusija par publiskotajiem faktiem, apsūdzībām un noziegumiem.

Angažētība - preses dzinulis?

"Neatkarīgās Rīta Avīzes" pētījumi tiek uzlūkoti ar aizdomām, tie nav ņemami nopietni, jo tā taču esot Ventspils mēra uzturēta un angažēta avīze. Žurnāls "Ir" (vecā "Diena") raujoties "Vienotības" un Sorosa interesēs. Krievu avīzes, skaidra lieta, diriģējot Kremlis, savukārt LNT strādā tikai PLL interesēs, PBK TV - tikai SC interesēs. Un tā tālāk. Vai tad šādiem medijiem un to uzurķētajam materiālam var ticēt? Ar šādu neticību ir panākts, ka pat tad, ja atklātie fakti ir kliedzoši, žurnālisti ieguldījuši milzīgu darbu, reakcija neseko un nekas nemainās.

Sakritība, bet tieši šonedēļ Latvijā viesojās un ar lekciju Preses klubā "Formāts A3" uzstājās Krievijā plaši pazīstamais rakstnieks, scenārists un pētnieciskais žurnālists Andrejs Konstantinovs, kurš plašu atpazīstamību ieguvis ar vairāk nekā 40 grāmatām un kā seriāla "Bandītu Pēterburga" autors. Vienlaikus viņš ir arī veiksmīgi strādājošas pētnieciskās žurnālistikas aģentūras vadītājs, ir sarakstījis mācību grāmatas par pētniecisko žurnālistiku. Tieši par angažētajiem pētījumiem es Andrejam Konstantinovam Rīgā jautāju, un paldies viņam par mudinājumu aizdomāties.

Kā vērtējams, ka kāds no malas ir samaksājis par pētījumu, kura uzdevums savākt pierādījumus, apkopot un publiskot tos, vienlaikus kādu nomelnojot, "izģērbjot", atmaskojot? Un - vai ir alternatīvas? Jā, ir jau arī tādas valstis, kur mediji ir tik bagāti, ka paši var atļauties šādus pētījumus, bet arī turības apstākļos uzņēmēji un politiķi apmaksā žurnālistu pētījumus par saviem konkurentiem.

Tik mazā tirgū kā Latvija, mediji no ienākumiem, kas gūti no reklāmas vai tirāžas pārdošanas, vēl ilgi nespēs finansēt apjomīgus pētījumus. Vai tad labāk ir nedarīt neko? Vai tas būtu nosodāms, ja, piemēram, kāds labi zina, ka konkurents saviem darbiniekiem maksā aplokšņu algas, vai arī zina, ka kāds politiķis ir varen šmucīgs, un šis kāds palīdz medijiem veikt žurnālistisko izmeklēšanu, lai fakti taptu savākti, negadījums pierādīts un fakti publiskoti? Ieguvējs, saprotams, ir konkrētais pasūtītājs, taču vēl lielāks ieguvējs ir sabiedrība, jo ir atmaskoti likuma pārkāpēji, ko citādi, iespējams, būtu grūti izdarīt.

Andrejs Konstantinovs gan atgādināja par robežu, kuru nedrīkst pārkāpt, - ir pieļaujams, ka no malas tiek finansēts žurnālistu pētījums, taču no malas nedrīkst būt ietekmēts pētījuma rezultāts, un, protams, arī publikācijas saturs. Tad tā esot nevis pētnieciskā žurnālistika, bet cits žanrs - sabiedrisko attiecību jeb PR pakalpojums.

Stučīšana - demokrātijas garants?

Kāpēc visi tik ļoti gaida atmaskojumus no preses, bet paši nav gatavi aktīvi rīkoties, ziņot par negācijām? Kāpēc KNAB, VID, VDI, PVD u.c. līdzīgas organizācijas saņem tik maz iesniegumu? Varbūt stindzina kaulu smadzenēs ieēdušies vārdi no aizgājušiem laikiem - nodot, stučīt... Bet kā lai iztīra sabiedrību? Kāda izgaismošanas talka te būtu nepieciešama? Kā plašajā amplitūdā "ikviens uzmana ikvienu" un "neviens neliekas ne zinis par otru" atrast pareizo samēru? Vai stučīšana var būt demokrātijas garants?

Esmu pārliecināts, ka tiesisku valsti un preses brīvību ne tik ļoti sekmētu katra tiesībaizsardzības institūciju pārstāvja, žurnālista vai medija cenšanās ar katru savu aktivitāti vienādi izpatikt visiem iespējamajiem konkurentiem. Daudz svarīgāk ir valsts mērogā nodrošināt iespējās visiem vienādi kļūt gan par pasūtītājiem un stučītājiem, gan arī vienādas iespējas būt apsūdzētiem.

Rast atbildi uz šādiem vispārīgiem jautājumiem nav viegli, un tas nenotiek ātri. Bet vispirms ir jāmaina attieksme - lai primāri ir fakti un nevis tas, kas tos ir atklājis. Lai sadarbība ar tiesībaizsardzības institūcijām tiek uzskatīta nevis par "nodevību", gluži kā padomju gados vai zagļu bandā, bet gan par godīga pilsoņa pienākumu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form