Foto: DELFI
Gads vēl tā īsti nav iesācies, bet pāris nedēļu laikā publiskajā dienas kārtībā jau nonācis ne viens vien ar kultūras un mūzikas lietām saistīts jautājums.
Runa pirmām kārtām ir par Latvijas Nacionālās operas (LNO) vadību un arī par Latvijas kordiriģentu kopīgi pausto satraukumu nākamos Dziesmu svētkus gaidot. Bija arī pozitīvi un pacilājoši mūzikas notikumi un ziņas. Taču tas viss kopā aktualizēja pārdomās par Latvijā tik pieaugošo divkosību it visā.

Tik daudz tiek runāts par Latvijas Nokia meklējumiem, taču kad tā ir deguna priekšā, to neredzam. Viena maza valsts un vēl mazāka tauta pavisam īsā laika nogrieznī ir devusi pasaulei krietni daudz spilgtu personību mūzikā: izcilus izpildītājus virtuozus, dziedātājus, spilgtus diriģentus, komponistus un kolektīvus. Viņiem izteiktā starptautiskā atzinība pasaulē ir milzīgs kapitāls, taču joprojām nav izvērtēts, kā to labāk izmantot.

Vai mūsu mūziķu atpazīstamība pasaulē nevarētu kļūt par savveida magnētu ārzemnieku mūzikas studijām ar muzikālām tradīcijām tik bagātīgajā Rīgā? Lai gan  daudzi no mūsu spīdekļiem augstāko profesionālo glanci ieguvuši ne jau Latvijā un ne jau pie pašmāju mācībspēkiem, tomēr Latvijas un Rīgas vārds mūzikas aprindās kotējas, un to noteikti vajadzētu prast izmantot arī izglītības eksportā.

Tāpat daudz dzirdēts par LNO potenciālu Latvijas tūrisma veicināšanā, taču vēl nejūt, ka mūsu Operas nams būtu jūtami kļuvis par tūristu apzināti izvēlētu galamērķi. Pagaidām LNO ir interesants un saistošs objekts vairāk tiem, kas to vai citu iemeslu dēļ ir jau izlēmuši apmeklēt Rīgu, taču notiekošais LNO vēl nav galvenais mudinājums apmeklēt mūsu galvaspilsētu kādā no nedēļas nogalēm. Viedoklis par īpašo LNO devumu un lomu joprojām vairāk lokalizēts šaurās speciālistu un vērtētāju aprindās, nevis plašā mūzikas ierindas baudītāju vidū, vismaz Eiropā un Krievijā. Situāciju mainīt nav vienas pašas LNO spēkos. Lai paceltu LNO jaunā tūrisma galamērķa kvalitātē, kā arī, lai radītu apstākļus, ka šā mirkļa piedāvātās iespējas tiek prasmīgi izmantotas, vispirms tepat Latvijā valsts vadības un arī sabiedrības līmeni ir jāapzinās, ka mūsu mūziķi un mūzikas tradīcijas tieši ir tā mūsu Nokia (vismaz vienā no tām), ko līdz šim esam tik izmisīgi meklējuši.

Gluži simboliski aizvadītajā nedēļā izskanēja ziņa, ka janvārī un maijā vairākos koncertos ASV izcilu mūziķu izpildījumā izskanēs latviešu komponista Pētera Vaska vijoļkoncerts "Tālā gaisma". Un vai nav dīvaini, ka P. Vaska skaņdarbi tiek izmantoti baletos visā pasaulē, taču Latvijā tas tiek darīts ļoti pieticīgi? Kāpēc tik bieži mūsu talantu slava nevis iziet no Latvijas pasaulē, bet gluži otrādi - atnāk no pasaules Latvijā, un tad arī pašiem beidzot acis, ausis un lūpas atveras cildinājumiem? Kā lai samierinās, ka citviet tik augstu novērtētiem mūziķiem un viņu darbam Latvijā bieži vien ir tikai dižošanās un piesaukšanas vērtība, bet lietošanas vērtības nav! Galu galā tas taču ir nepārprotams signāls arī citiem!

Tikpat simbolisks bija arī Latvijas kordiriģentu aktualizētais apdraudējums Dziesmu svētku tradīcijas dzīvotspējai Latvijā. Jā, kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende ir solījusi pie pirmās iespējas atjaunot mērķdotāciju tautas mākslas kolektīvu vadītājiem. Jājautā gan, kāpēc šī nauda tika "nogriezta"? Jā, varbūt ir pienācis laiks pieņemt politisku lēmumu, ka Dziesmu svētki līdzšinējā formātā un sagatavošanās ciklā ir par dārgu. Tāpat skaidrs, ka būtiski nemainoties, ar šādu attieksmi dziedāšanas un koru tradīcijas Latvijā līdzšinējā līmenī saglabāt nebūs iespējams. Lai nevalda tik acīmredzama divkosība! Runās kultūras ministre teic, ka "gan neatkarības atgūšanas ceļā, gan pašlaik mūzika ir latviešu lielākā bagātība, talants un potenciāls", tomēr reālos darbos Latvijas valdības rīcība un arī sabiedrības izšķiršanās par prioritātēm ar šiem skaļajiem vārdiem nesaskan.

Savulaik mazā Latvija bija Eiropas basketbola lielvalsts. Tagad no tā palikušas vien sentimentālas atmiņas. Tā brīža pacēlumu neizdevās kapitalizēt. Netika izveidota spēcīga treneru skolu, spēlētāju sagatavošanos metodoloģiju u. tml. Ļoti negribētos, ka ar Latvijas mūziku būtu tāpat, ka pēc gadiem varēsim lepni gremdēties atmiņās vai arī gausties, ka reiz taču bija tāds laiks, kad uz vadošajām pasaules operskatuvēm vadošās lomas dziedāja opermākslinieki no Latvijas, orķestrus diriģēja latviešu zvaigznes, instrumentus spēlēja latviešu virtuozi, pasaule aplaudēja mūsu koriem un skaņdarbiem, bet šo brīnišķīgo iespēju mēs paši nu nekādi (atkal) nemācējām izmantot.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!