Kristians Rozenvalds: Paviršība Eirovīzijā un Latvijas ikdienā
Foto: Publicitātes foto

Kopš Eirovīzijas dziesmu konkursa pagājusi jau nedēļa. Vilšanās rūgtums izsāpējis, dubļu upes aiztecējušās. Taču kaut kas joprojām gruzd, un tas nav īsti saistīts ar dziesmām, izpildītājiem, balsošanas formātu vai pašu konkursu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par to taču tik daudz jau diskutēts citviet, arī Delfos. Man mieru neliek doma par Latvijas priekšnesumu kā kopsavilkumu mūsu šodienai, ko izteiksmīgi raksturo tās zīmes – paviršība, pašpietiekamība, paštaisnība, neuzdrīkstēšanās, bailes, negribēšana. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi.

Var paslavēt Anmary par dziesmu un tās muzikālo izpildījumu, var pagausties par nenotikušo šovu un noraktajām cerībām, var pašausmināties par naftalīna piesmaku, par tērpiem, kustībām, tajā pašā laikā cenšoties sevi mierināt, ka nekas taču nebija šķībi – ne notis, ne vārdi, ne kleitu vīles. Katrs atsevišķais elements it kā kārtībā. Pulka ļaužu strādāja! Bet varbūt tikai atstrādāja? Jo nebija degšanas ne uz skatuves, ne arī – kā šķiet – pirms tam, veidojot priekšnesumu.

Un te arī pārdomas. Londonā un Ņujorkas Brodvejā teātra biļetes maksājot krietni vairāk nekā Latvijā. Un zāles pilnas. Repertuārā vairākas nedēļas, dažkārt pat mēnešus ir viena un tā pati izrāde. Bet, nē, aktieris uz skatuves sevi dedzina tā, ka paliek pat bail. Līdzīgi esmu juties Jaunajā Rīgas teātrī, baudot Daudziņu, Broku vai Zariņu. Bet tomēr – cik daudz pie mums, Latvijā, ir to, kas savā profesijā uzliek latiņu augstāk, daudz augstāk, nekā to prasa profesionālie standarti un patērētājs?

Vairākas reizes gadā man iznāk pabūt Krievijā un Ukrainā, kur piedalos – arī kā lektors – profesionāļu semināros par sabiedriskajām attiecībām, politiku, tēla veidošanu. Lielākas valstis, lielākas arī prasības. Kur ir atšķirība? Jau pasākuma organizācijā! Vienmēr būs izgatavoti īpašie blociņi, pildspalvas, pie sienām reklāmas baneri. Par skaņu un video rūpēsies pieaicinātie profesionāļi. Katra dalībnieka prezentācija ir sagatavota ļoti rūpīgi. Jā, tas viss maksā naudu, prasa laiku, bet vienlaikus parāda arī attieksmi – pret sevi un citiem. Latvijā gan par normu kļūst cita pieeja: viss notiek pēdējā brīdī, garāmejot, lieki netērējoties. Jo ir taču tāds laiks, visi sapratīs. Un vispār – cik par to maksā! Un tā profesionāla attieksme palēnām pārvēršas par neredzētu brīnumu, nevis par ikdienas normu, kā tam patiesībā vajadzētu būt.

Nesen, veidojot kārtējo korporatīvo avīzi, kas ir mans maizes darbs, vērsos pie paziņām žurnālistiem, piedāvājot papildu darbiņu profesijā. Vienam no viņiem darba uzdevums bija ļoti vienkāršs – sagatavot trīs foto aptaujas, katrā nointervējot trīs darbiniekus un katru no tiem nobildējot vismaz divas reizes – tā, lai droši. Pēc laika saņemu trīs aptaujas, bet vienā no tām viens no aptaujātajiem palicis nenobildēts. Saku, ka tā neder. Un saņemu atbildi: "Nu ko tu ņemies! Paņem taču no arhīva klāt jebkuru bildi, piedomā tekstu! Vai tad kāds to izkontrolēs?"

Tāda nu ir mana pieredze. Vai citās jomās ir daudz labāk? Nē, taču. Tāpat strādā daudzi ražotāji, pārdevēji, frizieri, ēdinātāji, kurpinieki, drēbnieki, skolotāji, ārsti, kalpotāji un vadītāji. Tāpat laikam strādā tie, kas gatavoja Latvijas uzstāšanos Eirovīzijas konkursam. Jo esot taču tāds laiks! Ko gan var prasīt?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form