Pieklusināti izsakās vien paši ebreji, bet ko gan citu var gaidīt – viņi taču ir "savtīgi ieinteresēti". Situāciju uzmanīgi komentē vēl arī nacionāļi, cenšoties neiekulties starptautiskās nepatikšanās, taču vienlaikus – gluži kā vecajos padomju laikos – zemtekstos norādot, ko un kā par konkrēto jautājumu domā.
Kur ir pārējie? Kur inteliģence, tie, kas tiek dēvēti par intelektuāļiem? Bail būt politkorektiem, bail, ka nosauks par ebreju iztapoņām un attiecīgi par latviešu nīdējiem. Intelektuāļiem būtu jāatšķiras ar to, ka tie vēršas pie sabiedrības nevis tad, kad tā to prasa, bet tad, kad viņos runā iekšējā balss, kad pašos rodas griba un arī pareizie vārdi, lai uzrunātu cilvēkus, kuri, iespējams, nemaz nevēlas būt uzrunāti. Mani satrauc latviešu intelektuāļu kūtrums un kautrība, turklāt ne tikai ebreju un krievu, bet arī jebkurā citā jūtīgā Latvijas jautājumā. (Bet vai tādā gadījumā vispār īsti var runāt par intelektuāļu un elites esamību?)
Ebreju īpašumu atgūšanas jautājums taču acīmredzami norāda uz sabiedrībā valdošajiem noskaņojumiem. Rusofobija uz mirkli ir novirzījusies otrā plānā, pirmajā izvirzoties judofobijai, bailēm no ebreju ietekmes, pasaules ebreju sazvērestības utt. Referenduma gaisotnē ebreju jautājums šķita jau izslimots, taču, nē, atlika vien tam izspraukties dienaskārtībā...
Jā, Latvijas ebrejiem nav tiesību uzstādīt prasījumus par konkrētām summām un maksāšanas formām. Tam jānotiek dialogā, visām pusēm izvērtējot šā brīža un nākotnes iespējas. Taču šobrīd runa ir pavisam ap ko citu – Latvijas sabiedrība nemaz nav gatava atzīt jautājuma esamību. Tā gan ir bijusi gatava atzīt to, ka ikviens nez cik tāls radinieks, bieži vien pat ar viltotiem papīriem, bija tiesīgs atgūt pirmskara īpašumu, nereti arī bankā apķīlātu, taču tā neatzīst ebreju tiesības uz viņiem savulaik atņemtajiem privātajiem un kolektīvajiem īpašumiem. Zinām taču, ka viņus nogalināja, bet dzīvoklis, mēbeles, servīzes un dārglietas tepat palika, un kāds to joprojām bez aizspriedumiem labticīgi turpina izmantot... Vai nav neērti ar šādu morāli dzīvot?
Arguments, ka denacionalizācija ir beigusies jau pirms daudziem gadiem, tāpēc tagad šo jautājumu vairs nevajadzētu skatīt, man šķiet nehumāns. Vai tad ebreji maz toreiz varēja piedalīties īpašuma atgūšanā? Lielākā daļa taču tika nogalināta, nepalika ne bērnu, ne brāļu vai māsu. Nu kā to var neizprast? Bet varbūt nevis nevaram, bet negribam saprast. Un, iespējams, pat vēl ļaunāk – patiesībā nemaz nenosodām un nepārdzīvojam par Latvijā savulaik notikušo. Paši arī bija vainīgi, jo bija taču ebreji...
Pirms vairākiem gadiem Eiropā plaši pieminēja Osvencimu. Kopā tur sabrauca valstu līderi, Eiropas pilsētās tika rīkoti sērīgi piemiņas pasākumi, TV un radio atskaņoja pieklusinātu mūziku. Visur sēroja, izņemot Vāciju, kurai, savu vainu apzinoties, it kā būtu piedienējušas vislielākās sēras. Bet nekā, tur bija parasta ikdiena, bez ārišķībām. Vāciešiem nav jātēlo, viņi savu vainu zina un izprot. Un arī maksā par to. Bet citviet pietēlo, izliekas, savu vainu neapzinās un noliedz to. Visu atbildību uzgrūž vien vāciešiem. Bet mēs taču zinām, ka ebrejus nogalināja arī citi. Un, ja vaina nav apzināta un no sirds nožēlota, pastāv bažas, ka līdzīgās situācijās rīcība atkal varētu būt tāda pati. Tāpēc, ja par vāciešiem esmu puslīdz drošs, tad par daudziem citiem eiropiešiem, latviešus ieskaitot, gan ne.
Bet es gribētu dzīvot kā Vācijā šodien – ar nokārtotām saistībām par vakardienu un tāpēc daudz brīvāku skatu rītdienā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
