Kristīne Garina, Linda Freimane: Kopdzīves likums. Valsts, kas cīnās pret savējiem
Foto: LETA

Bērns saslimis, bet bērna vecāks darba specifikas dēļ nevar steidzami dabūt slimības lapu un šodien palikt mājās. Taču dzīvesbiedrs, kuram tas būtu daudz vieglāk, nav tiesīgs uz slimības lapu bērna slimības dēļ.

Karjeras ierēdnim tiek piedāvāts interesants darbs ārzemēs. Ir iespēja pārcelties kopā ar ģimeni, bet viņa otrajai pusei ir liegta iespēja braukt līdz, lai gan viņi ir kopā jau deviņus gadus un darbs ir uz vismaz trim gadiem.

14 gadus vecai meitenei avārijā iet bojā abi vecāki, un viņai jāmaksā 12 000 eiro mantojuma nodoklī, kā rezultātā viņa būs spiesta pārdot dzīvokli, kurā ir uzaugusi.

Iesniedzot čekus par attaisnotajiem izdevumiem VID, sava dzīvesbiedra čekus iesniegt nevar. Bet parasti taču var?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vai šādas situācijas šķiet absurdas? Diemžēl tās ir realitāte daudzām Latvijas ģimenēm. Kā tas var būt? Vienkārši tāpēc, ka ģimeni veido viendzimuma pāris un – arvien biežāk – viņu bērns vai bērni. Viendzimuma pāri ik dienu saskaras ar problēmām, kuras varētu pavisam vienkārši atrisināt, ja pārī būtu divi pretēja dzimuma cilvēki.

Neko no minētā nevar atrisināt pie notāra, ar līgumiem, pilnvarām vai testamentu.

Paskatīsimies realitātē. Latvijā ir bērni, kas aug pie viena no vecākiem, pie sava bioloģiskā vecāka un audžuvecāka, pie abiem šķirtajiem bioloģiskajiem vecākiem un viņu jaunajiem dzīvesbiedriem, pie omes, pie mammas un mammas māsas, audžuģimenē, bērnunamā un, jā, arī pie diviem vecākiem, kas ir viena un tā paša dzimuma. Nevienam nav jāprasa atļauja, izvēloties savu dzīvesbiedru, un nevienai sievietei nav jāatskaitās par ģimenes stāvokli, pirms viņa izvēlas dzemdēt bērnu. Neviena no šīm ģimenēm nav "slikta", "nepilnīga" vai "neveiksmīga", kamēr bērns tajā var justies drošs un izaugt par laimīgu un pieaugušai dzīvei sagatavotu cilvēku. Vienīgais, kas patiešām ir slikti un ko var uzskatīt par lielu neveiksmi un "nepareizu ģimeni", ir tas, ka Latvijā daudzi bērni vispār nezina, kas ir vecāku mīlestība.

Vai valsts uzdevums ir radīt taisnīgus un pēc iespējas labākus apstākļus visiem šeit dzimušajiem bērniem, vai tomēr piekrītam, ka valsts bērnus drīkst šķirot pēc tā, kāda dzimumu kombinācija ir viņu vecākiem?

Vai tas ir bērna interesēs, ka viņa otrā mamma, kas viņu nav dzemdējusi, bet bijusi ar viņu kopā no pirmās dienas un ir ilgstošās, mīlošās attiecībās ar bērna bioloģisko mammu, nevar dabūt slimības lapu, kad bērns slimo, pat ja viņas darbs ir elastīgāks un labāk savienojams ar bērna aprūpi nekā otras, bioloģiskās, mammas darbs? Vai tas ir pareizi, ka jaunietei jāmaksā milzīgs mantojuma nodoklis, saņemot mantojumu no cilvēka, kas viņu visu dzīvi audzinājis un uzturējis, tikai tāpēc, ka šis cilvēks nav viņas bioloģiskais vecāks un nav varējis "sakārtot" savas attiecības ar cilvēku, ar kuru dzīvojis kopā kā ģimene turpat visu dzīvi? Savukārt, ja vecāki, pie kā viņa uzaugusi, būtu precējušies, nodoklis nesasniegtu pat 20 eiro?

Ja no ģimenes budžeta samaksātās nauda par ārstēšanos vai izglītību vienam no ģimenes locekļiem, kam šobrīd nav ienākumu, viena ģimene var atgūt 25% attaisnoto izdevumu, savukārt cita nevar nevis tāpēc, ka nevēlas juridiski noformēt savas attiecības, bet nevar to izdarīt, vai valsts šos cilvēkus nav sašķirojusi mazāk svarīgos, kuriem šie it kā visiem paredzētie finansiālie atvieglojumi vienkārši nepienākas, pat ja viņi vēlas spert visus soļus, lai likuma prasības pildītu? Vai valsts ar šiem juridiskajiem un finanšu mehānismiem nav uzņēmusies regulēt, ar ko tās pilsoņi, nodokļu maksātāji, veido savu ģimenes dzīvi? Vai valsts liek izvēlēties starp attiecībām un karjeru identiskā situācijā, kādā pretējā dzimuma pārim šāda izvēle nebūtu jāizdara?

Kāpēc pieļaujam, ka valsts iedala mūsu cilvēkus svarīgākos un mazāk svarīgos? Šķiro ģimenes tādās, kam pienākas valsts rūpes un aizsardzība, un tādās, kam ne, balstoties nevis uz pāra vēlmi reģistrēt savas attiecības un apliecināt savu vēlmi būt kopā, mīlēt un uzticēties viens otram, bet tikai tajā, kāda dzimuma cilvēki veido šo pāri, tādējādi nostādot arī šo pāru bērnus diskriminējošā situācijā?

Kā reakciju uz muļķīgo lielīšanos ar to, ka tikai ar vienas balss pārsvaru Saeimas komisija ieteica noraidīt Kopdzīves likuma iniciatīvu, kas, lai gan regulē visu pāru nereģistrēto kopdzīvi, tiek saskatīts kā bieds Satversmē definētajai laulībai, LGBT cilvēki un viņu atbalstītāji sociālajos medijos sāka aktīvi lietot plaši izplatīto Latvijas simtgades tēmturi #EsArīEsmuLatvija, jo mēs visi veidojam šo valsti. Mēs visi esam Latvijas neatkarības un brīvības sastāvdaļa. Mēs visi gribam piederēt šai valstij un būt līdzvērtīgi valsts un likuma priekšā. Taču diemžēl realitātē tā nav. Tāpēc Latvijas simtgadē ir vērts atgādināt par to, ka mēs visi esam Latvija. Arī viendzimuma ģimenes. Arī viendzimuma ģimenēs augošie bērni. Arī viena vecāka ģimenē augošie bērni. Mēs visi esam Latvija. Ļoti gribētos to katru dienu atgādināt Latvijas likumdevējiem. Bet Saeima augstprātīgi nobalsoja par Kopdzīves likuma iniciatīvas noraidīšanu bez jebkādām debatēm, lemjot, ka lielai daļai šīs valsts pilsoņu šeit vienkārši nav vietas.

Pirms gandrīz 100 gadiem Latvija bija viena no progresīvākajām valstīm pasaulē un pasteidzās piešķirt sievietēm balsstiesības, pirms to bija izdarījušas daudzas citas Eiropas valstis. Pirms knapi 30 gadiem Latvija kopā ar Igauniju un Lietuvu parādīja apbrīnojamu valstisku briedumu un izcīnīja savu neatkarību – par spīti tam, ka neviens cits neticēja, ka tas varētu būt iespējams. Šodien, Latvijas simtgadē, mēs pārtopam par neiecietīgu un bailīgu valsti, kurā populisms, reliģisko līderu ietekme uz politiku un aizsēdējušos politiķu bailes no pārmaiņām ir aizkrāsojušas valstisko skatu uz realitāti.

Visi aptauju dati liecina, ka mūsu ir arvien mazāk, bērni nedzimst tikpat ātri, cik Latvijas iedzīvotāji dodas viņsaulē, Latvijas uzņēmumiem trūkst darbaspēka, Latvijas lauki iztukšojas un daudzas ģimenes un jauni cilvēki dodas prom labākas un drošākas dzīves meklējumos. Kamēr neveiksmīgos reemigrācijas plānos tiek tērētas milzu summas, lai atgrieztu aizbraukušos, ir viegli izmantojami bezmaksas mehānismi, kas palīdzētu noturēt Latvijā tos, kas (vēl) nekur nav aizbraukuši. Gribas jautāt, vai reemigrācija, tāpat kā atbalsts un atzīšana šeit Latvijā, paredzēta tikai "pareizām" ģimenēm?

Mēs šobrīd runājam par reāli eksistējošām ģimenēm un bērniem, kuriem jāpieņem lēmums – palikt šeit vai doties prom. Kāds politiķis par situāciju Latvijā nesen izteicās: "Kaut kāda nepieļaujama hipotētiska nākotne, kad bērniem varēs būt divi viena dzimuma vecāki." Tā ir šodienas realitāte jau simtiem Latvijas bērnu. Šo bērnu vecākiem atliek vai nu ticēt un dzīvot ar cerību, ka Latvija attīstīsies vienā virzienā ar Rietumeiropu vai Ziemeļvalstīm, vai tomēr nelikt uz spēles savas ģimenes un savu bērnu labklājību un pamest Latviju, kā to darījuši simtiem LGBT cilvēku, kas šeit vēl aizvien nav vienlīdzīgi likuma priekšā.

Viņi aizbrauc, atstājot aiz sevis sāpīgu tukšumu – gan viņu vecāku sirdīs, ģimenes ligzdās, draugu lokā, darbavietās un arī mūsu valsts ekonomikā. Kamēr valsts kaļ reemigrācijas plānus cilvēkiem, kas sen par mājām sauc kādu citu valsti, tā burtiski izstumj no savas apgādības un dzen prom cilvēkus, kas šeit dzīvo, strādā, maksā nodokļus, veido ģimeni, audzina bērnus, dodas 11. novembrī uz krastmalu un svin 4. maiju. Viss, ko viņi grib, ir tādu pašu aizsardzību kā visiem. Tikai valsts viņiem to nedod. Nevis tāpēc, ka nevar. Nevis tāpēc, ka tam ir kādi reāli šķēršļi vai lielas izmaksas. Tāpēc, ka kāds grib šķirot mūs pareizajos un nepareizajos. Tikai tāpēc vien.

Kāds ir risinājums?

Viss ir pavisam vienkārši, jo mums laimīgā kārtā nav jāizgudro divritenis. Mums kaimiņos ir visas Ziemeļvalstis – reģions, kurā ar prieku iekļaujamies ģeogrāfiski. Norvēģija? Dānija? Somija? Pasaules labklājības valstis ar vienu no augstākajiem cilvēku laimes indeksa rādītājiem. Ne tik tālu ir Rietumeiropa, kur tādas valstis kā Francija, Spānija un Vācija ir lieliski tikušas galā ar viendzimuma pāru vēlmi juridiski regulēt savas attiecības, nesagraujot laulības institūtu, ne samazinot dzimstību, ne ierobežojot reliģiskās jūtas. Spānija un Malta, divas no Eiropas katoliskākajām teritorijām, reģistrē viendzimuma laulības un turpina būt tradicionālas "vecās Eiropas" valstis.

Šajās valstīs, kopš laulības institūts ir pieejams visiem pāriem, absolūti nekas nav mainījies, izņemot iespēju tūkstošiem viendzimuma pāru teikt jāvārdu laulības ceremonijā. Vienlaikus nekur nav samazinājies pretējā dzimuma pāru laulību skaits, ja nu kāds par to bažījas. Spānijā laulības viendzimuma pāriem ir pieejamas jau no 2005. gada, un statistika par pēdējiem 13 gadiem ir pieejama visai plaša. Pēc ANO datiem, Somija šogad ir pasaules laimīgākā valsts. Vai tas neko nenozīmē mūsu likumdevējiem? Vai valsts iedzīvotāju laime un labklājība nav mērķis viņu darbam?

Ja ir apnicis mūs salīdzināt ar tuvākajiem kaimiņiem, ir iespēja vērst skatu plašajā pasaulē un paskatīties, kā viendzimuma partnerattiecības vai laulības ietekmējušas Kanādu, Austrāliju, Urugvaju, pat Dienvidāfriku. Protams, ir arī Igaunija, kur līdzīgs kopdzīves likums, kādu nupat pat apspriest atteicās Saeima, tika pieņemts 2015. gadā. Kas Igaunijā ir mainījies? Lielajam vairumam cilvēku, kas ir heteroseksuāli, pilnīgi nekas. Cilvēki dzīvo tāpat kā līdz šim. Tad par ko šobrīd cīnās tie, kas Latvijā tik spītīgi atsakās paskatīties realitātei acīs un pieņemt adekvātus likumus? Par to pašu neko. Cīņa ir tikai un vienīgi pret vienu daļu savas valsts piederīgo.

Tuvojas vēlēšanas. Jāpieņem lēmums, vai gribam, lai valsts aizsargā mūs visus, vai pieļaujam dalīt mūsu pašu tautu mazāk un vairāk vērtīgajos. Katrs no mums var būt nākamais, ko valsts kaut kādu iemeslu dēļ reiz izvēlēsies noniecināt. Sargāsim visus!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form