Ja pieņem, ka partijas patiešām centīsies īstenot savus solījumus, tad optimālākā pieeja vēlētājam būtu racionāli izvērtēt partiju programmu spēju apmierināt viņu personīgās, ģimenes vai visas sabiedrības vajadzības. Taču šobrīd, redzot, cik pārdrošs ir gandrīz visu sarakstu programmās atrodamais solījums aizstāvēt Latvijas zemniekus Eiropas Savienības (ES) integrācijas kontekstā, rodas jautājums, vai partijas maz apzinās, ko sola saviem vēlētājiem?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Lauksaimniecības ekonomikas eksperti ir novērtējuši, ka pēc Latvijas iestāšanās ES lauksaimniecībā strādājošo skaits stabilizētos 4 līdz 5% līmenī, ja vien tiktu pilnībā apmierinātas Latvijas iestāšanās sarunu oficiālajā pozīcijā minētās prasības[1]. Tas nozīmē, ka, pat pilnībā apmierinot Latvijas prasības, strādājošo skaits nozarē samazināsies par 5 līdz 10% (dažādi avoti uzrāda dažādu lauksaimniecībā nodarbināto skaitu, kas svārstās no 10 līdz 16%).

Otrs tikpat nozīmīgs pētnieku secinājums ir saistīts ar lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Lai lauksaimniecības apritē saglabātos puse no Latvijā esošajiem produktīvajiem lauksaimniecības zemes resursiem, iestājoties ES, ir jāapmierina visas Latvijas sarunu pozīcijā minētās prasības[2]. Tas nozīmē, ka arī pie simtprocentīga ražošanas atbalsta un Latvijas prasītajām kvotām, puse no pašreiz apstrādātās zemes vairs netiks izmantota lauksaimnieciskajai ražošanai.

Šajā kontekstā neizbēgami rodas divi galvenie jautājumi - ko īsti partijas saprot ar “zemnieku interešu aizstāvēšanu” un kā to iecerēts īstenot? Vai fakts, ka drīz pēc iestāšanās ES pat pie Latvijai vislabvēlīgākā scenārija vismaz pusei no lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbinātajiem būs jāpamet saimniekošana ir kaut kā sasaistāms ar zemnieku interešu aizstāvību? Kā zināms, mērķi iestāties ES noliedz tikai dažas politiskās partijas.

Protams, varētu jau teikt, ka grūtības un bankrots patiešām ievērojami palielina indivīda iespējas meklēt un atrast labākus pašizpausmes un iztikas iegūšanas avotus. Ja partijas šādi saprot “palīdzību”, tad tā laikam tomēr nav domāta mūsu zemniekiem, kuru vidējais vecums ievērojami pārsniedz to, kurā nodarbošanās un dzīves stila maiņa parasti tiek uztverta kā izaicinājums, nevis kā traģēdija.

Turklāt viss iepriekš teiktais attiecas uz vislabvēlīgāko scenāriju, kad pilnīgi tiek apmierinātas Latvijas prasības, taču pašreizējā situācija liek domāt, ka tiks realizēts mazāk dāsnais Eiropas Komisijas piedāvātais scenārijs. Ja sarunas par lauksaimniecības sadaļu beigsies Latvijai nelabvēlīgi, tad jājautā, kura partija uzņemsies Latvijas iestāšanos ES upurēt zemnieku interešu aizstāvības dēļ? Pēc partiju īsajām programmām skatoties, tādas nemaz nevar atrast. Vai tad partijām, kuras negatavojas upurēt ārpolitiskos mērķus, ir skaidrs rīcības plāns zemnieku interešu aizstāvībai? Nodrošināt darba vietas kaut vai 5% darbaspējīgo, kas ir izkaisīti dažādos Latvijas reģionos, ir visai grūts uzdevums, taču pat tas varētu būt tomēr daudz vienkāršāk, nekā izskaidrot “vidusmēra zemniekam”, ka lauksaimniecība nedrīkst būt dzīvesveids.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form