Kopš ES problēmu dokumenta parādīšanās, to kritizē praktiski visi – politiskās partijas, zemnieki un zemnieku organizācijas, Saeimas deputāti, ministri un, protams, arī mediji. Lauku Avīze (Nr.23, Nr.24) šo dokumentu publicē pilnā apjomā, nosaucot to par “dokumentu, par kuru sliktāka vairs nebūšot”.
Vai tiešām minētais dokuments ir tik slikts? Vai varbūt kritizētāji to nemaz kārtīgi nav izlasījuši? Ja uz pirmo jautājumu atbildi vēl varbūt izdosies atrast, rūpīgi analizējot minēto dokumentu, tad atbilde uz otro, lai paliek katra paša ziņā.
Lielākā daļa problēmu dokumenta kritizētāju vispirms ķērās pie tiešo maksājumu apjoma kritikas. Protams 25% (2004.g.) no ES zemniekiem izmaksāto tiešo atbalsta maksājumu līmeņa pat paviršam lasītājam izraisa emocijas: “mums vajag tādus pašus atbalsta maksājums kā ES zemniekiem, jo tikai tas nozīmētu vienlīdzīgu konkurenci.” Ja distancējas no argumentācijas, kas par šo maksājumu līmeni ir minētajā problēmu dokumentā (un daudziem var šķist nepietiekama), tad jāatzīst, arī tiešo maksājumu jomā ir saskatāms pozitīvs fakts. Eiropas Savienība EK personā pirmo reizi kandidātvalstīm ir oficiāli paziņojusi, ka to zemnieki vispār var cerēt uz tiešajiem atbalsta maksājumiem. Ja atceramies dokumentu Agenda 2000, tad tur mums tiešos atbalsta maksājumus neviens nesolīja.
Otrs jautājums, kurš kritizētāju aktivitātes ziņā sākumā bija atstāts otrajā plānā, bet tagad, pateicoties, iespējams, rūpīgākai dokumenta izpētei, ir pat ieņēmis pirmo vietu, ir kvotas. “Kvota pienam neļaus Latvijas piensaimniekiem pabarot vietējo patērētāju ar vietējiem ražojumiem!” - tāds ir viens no centrālajiem argumentiem. Taču, aplūkojot pašreizējos skaitļus piena pārstrādē, ir redzams, ka 2000.gadā pārstrādei tika iepirkts 398.1 tūkstotis tonnu piena, kas ir pat mazāk nekā EK piedāvātā kvota (489 tūkst. tonnu).
Ja, abstrahējoties no emocijām, apskatām dažus aprēķinus, kuri veikti Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūtā (LVAEI), tad ir redzams, ka pie šobrīd piedāvātā kvotu un tiešo maksājumu līmeņa, zemnieki 2004.gadā lopkopībā tiešajos maksājumos saņems nedaudz mazāk līdzekļu, kā patreizējās subsīdijas, bet jau 2005.gadā šis skaitlis pieaugs par gandrīz 27% attiecībā pret 2004.gada līmeni (tātad pārsniedzot subsīdijas, kas šobrīd tiek piešķirtas šai nozarei), bet 2006.gadā tiešo atbalsta maksājumu apjoms jau pieaugs par 55% attiecībā pret 2004.gadu (skat. tabulu). Kopumā atbalsts, ko lopkopībā nodarbinātie zemnieki saņems no ES pēc pašreizējā EK piedāvājuma, 2006.gadā ir par 52% lielāks nekā 2001.gada Latvijas valsts piešķirtās subsīdijas šajā nozarē.
Analizējot šo dokumentu, nedrīkst aizmirst arī tādu Kopīgās Lauksaimniecības politikas instrumentu, kā intervence. Piemēram, piena cenas ES tirgū ir vidēji par 6 santīmiem augstākas nekā Latvijā, un tas, savukārt, nozīmē, ka, iestājoties ES, arī mūsu piena ražotāji varēs saņemt Eiropas līmeņa cenas par pienu.
Taču nenoliedzams ir fakts, ka šim dokumentam, kā jebkurai lietai, ir divas puses.
Pat ne īpaši kompetentam dokumenta lasītājam ir skaidrs, ka ES eksperti ir aprēķinājuši, kurās jomās Latvija varētu būt konkurētspējīga ES tirgū (galvenokārt, tas ir piena, cukura un kartupeļu cietes sektoros), un tieši šajās nozarēs kvotas ir visierobežojošākās. Ja apskatam citas jomas, tad izrādās, ka vairākās no tām ES piedāvājums ir pat lielāks par Latvijas pašreiz saražoto daudzumu, piemēram, aitu gaļas ražošanas jomā.
Taču nedrīkst aizmirst arī to, ka šo EK piedāvājumu jāskata kopā ar pārējiem ES politikas instrumentiem lauksaimniecības jomā, jo, iestājoties ES, Latvijai būs iespēja izmantot arī Strukturālos fondus. Padomes nolikums (EK) Nr.1257/99 par Eiropas lauksaimniecības un vadības garantiju fonda atbalstu lauku attīstībai paredz ne tikai jau presē minēto agrās pensionēšanās shēmu lauksaimniekiem, bet arī atbalstu lauksaimnieciskajai ražošanai lauksaimniecībai mazāk labvēlīgos reģionos. Latvijas kontekstā tam ir jāpievērš īpaša uzmanība, jo Latvijas pozīcijas dokumentā, kā mazāk labvēlīgi reģioni tiek definēti vairāk kā 90% no valsts lauku teritorijas.
Protams, arī šiem pasākumiem ir savas ēnas puses, viena no tām ir fakts, ka visas atbalsta programmas paredz valsts, šajā gadījumā, Latvijas līdzfinansējumu 25 % apjomā. Ja mēs akceptēsim šīs atbalsta shēmas, tad, dalot valsts budžetu, būs grūti pateikt medmāsām un skolotājiem, ka zemniekam vajag vairāk, bet tā jau ir cita tēma.
Nobeigumā vēl tikai jāpiebilst, ka mums pašiem ir skaidri jāapzinās, kādu lauksaimniecību un kādus zemniekus mēs vēlamies redzēt, jo, pēc Lauksaimniecības skaitīšanas provizoriskajiem rezultātiem, 68% no apsekotajām lauku saimniecībām lauksaimniecības produkciju neražo pārdošanai. Tikai skaidri apzinoties šo nākotnes vīziju, ir jāiesaistās tālākās diskusijās par EK problēmu dokumentu.
ZM un LVAEI provizoriskie aprēķini par finansiālo ieguvumu lauksaimniecībai no iestājas ES, tūkst. LVL
EK nostāja uz 30.01.2002.
| Latvijas faktiskais* | 2004(25 %) | 2005(30 %) | 2006(35 %) | 2004 - 2006,kopā | |
|---|---|---|---|---|---|
| 1.Tiešie maksājumi, no tiem | 9 280 | 13 585 | 16 626 | 19 824 | 50 035 |
| 1.1.augkopībai | 4 390 | 8 848 | 10 617 | 12 387 | 31 852 |
| 1.2.lopkopībai | 4 890 | 4 738 | 6 009 | 7 437 | 18 184 |
| 2.Lauku attīstība | 5 502 | 28 713 | 46 166 | 66 997 | 141 876 |
| KOPĀ | 14 782 | 42 298 | 62 792 | 86 821 | 191 911 |
| Saimniecību ieņēmumi no lauksaimniecības (attiecīgi pie Latvijas un ES cenām) | 164 718 | 182 433 | 182 433 | 182 433 | 547 299 |
Piezīme: *2001.gada subsīdijas uz 2000.gada ražošanas apjomiem
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
