Foto: Publicitātes attēli

Lai arī Valsts civilās aizsardzības plānā ir apzināti 38 apdraudējumu veidi, kas ar lielāku vai mazāku varbūtību varētu izraisīt dažāda mēroga un smaguma katastrofas, līdz Covid-19 pandēmijai Latviju nebija skārusi katastrofa, kas ietekmē visu valsti un visas dzīves jomas. Pēdējos gados lielākās katastrofas Latvijā bija saistītas ar Āfrikas cūku mēra izplatību atsevišķos reģionos, lietavām un plūdiem.

Covid-19 pandēmija neplānoti ļāva pārbaudīt 2016. gadā pilnveidoto civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēmu darbībā. Nācās secināt, ka esošā sistēma var sekmīgi darboties lokālās, vienu vai dažas jomas skarošās krīzēs. Tomēr tā nepiedāvā risinājumus tādu krīžu vadībai, kas vienlaikus skar visu valsti un daudzas jomas un kur ir vislielākais potenciāls negatīvai ietekmei uz cilvēku dzīvi un valsts ekonomiku. Līdzīgi kā citās valstīs, Latvijā tika veidoti dažādi ad hoc formātii un visu pandēmijas laiku turpinājās piemērotākā katastrofas pārvaldības institucionālā modeļa meklējumi. Lai arī krīzes laikā veidotie formāti kompensēja esošā modeļa trūkumus, tie ne vienmēr bija piemēroti krīzes vadībai, un tas negatīvi ietekmēja infekcijas izplatības apkarošanu.

Krievijas iebrukums Ukrainā lika atvērt mūsu civilās aizsardzības plānus, atklājot, ka tajos paredzētais un līdz šim civilajā aizsardzībā paveiktais ne tuvu nav pietiekams, lai kara vai militāra apdraudējuma situācijā valsts un pašvaldību institūcijas varētu parūpēties par iedzīvotājiem, kamēr mūsu Nacionālie bruņotie spēki sargātu valsts robežas un karotu ar ienaidnieku. Līdz ar to likumsakarīgs ir jautājums: kas būtu jādara, lai mēs būtu gatavāki dažādām krīzēm un ko vajadzētu pilnveidot civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēmā?

Nesen Valsts kontrole noslēdza revīziju par valsts civilās aizsardzības sistēmas plānošanu un gatavībuii, un tajā izdarītie secinājumi un sniegtie ieteikumi ir vērsti uz to, lai atbildīgās institūcijas mācītos no Covid-19 pandēmijas pārvaldības pieredzes un lai civilās aizsardzības sistēma radītu vajadzīgos priekšnoteikumus, nodrošinot labāku gatavību krīzēm.

Viens no svarīgiem priekšnoteikumiem sekmīgai krīzes vadībai ir skaidri noteikts atbildīgo institūciju kompetenču sadalījums. Pašreizējā decentralizētajā un dekoncentrētajā katastrofu pārvaldīšanas modelī, kurā nozaru ministrijas un pašvaldības atbild par to kompetencē esošu katastrofu veidu, nav padomāts, kā koordinēt katastrofas pārvaldīšanu situācijā, kad tā skar citu institūciju kompetencē esošus jautājumus un kad citas institūcijas redzējums par katastrofas pārvaldīšanas pasākumiem, to īstenošanas laiku un veidu atšķiras. Proti, normatīvajos aktos un civilās aizsardzības plānos nav paredzēti mehānismi, lai katastrofu pārvaldīšanas subjekti varētu pienācīgi īstenot tiem piešķirto kompetenci. To uzskatāmi redzējām Covid-19 pandēmijas laikā – Veselības ministrijas rokas bija sasietas, kad Ekonomikas ministrija rīkojās tā, it kā pandēmijas nebūtu.

Visaptverošās, visu valsti skarošās krīzēs ir nepieciešama viena institūcija, kura šo krīzi vadītu un kurai būtu piešķirta pietiekama kompetence un resursi. Esošajā katastrofu pārvaldības modelī vadošās civilās aizsardzības iestādes valstī ir Iekšlietu ministrija un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), kas vienlaikus nodrošina arī Krīzes vadības padomes sekretariāta funkcijas. Taču šīm institūcijām nav pietiekamas kapacitātes, lai nodrošinātu valsts mēroga krīzes vadību un VUGD atrodas pārāk zemu hierarhijā, lai tam būtu pietiekama autoritāte un reālas iespējas ietekmēt lēmumus, pat ja tam nodrošinātu vajadzīgo kapacitāti.

Citās valstīsiii šādas krīžu vadības institūcijas ir izveidotas pie valdības centra, maksimāli tuvu Ministru prezidentam un to kompetencē ir ne tikai liela mēroga krīžu un katastrofu vadība, bet arī atbalsta funkcija katastrofu pārvaldīšanas subjektiem mazākās krīzēs, kā arī pārnozaru un sistēmas attīstības jautājumi. Latvijas gadījumā šādai institūcijai būtu darba pilnas rokas un izaicinājums varētu būt neieslīgt otrā galējībā, uzticot šai institūcijai arī tās kompetences, ko katastrofu pārvaldīšanas subjektiem būtu jāspēj īstenot, bet ko dažādu iemeslu dēļ nevar, nemāk vai negrib īstenot, tādējādi ierobežojot galvenās krīžu vadības iestādes iespējas risināt valsts līmeņa jautājumus.

Kas būtu šie valsts līmeņa jautājumi? Papildus liela mēroga krīžu un katastrofu vadībai šāda institūcija varētu darboties kā kompetences centrs krīžu vadībā, analizējot pārnozaru un vairāku nozaru riskus un paredzot atbilstošus katastrofu pārvaldīšanas pasākumus. Šobrīd mūsu iespējas prognozēt, identificēt un sagatavoties jauniem riskiem un iespējamiem apdraudējumiem lielā mērā ir atkarīgas no nejaušības, jo nav nevienas institūcijas, kurai būtu pienākums ar to nodarboties sistemātiski.

Tāpat arī nav iedibināts pastāvīgs mehānisms, kā krīžu vadībā iesaista akadēmiskās vides ekspertus un zinātniekus, un šāda mehānisma izveidošana varētu būt krīžu vadības iestādes uzdevums. Krīzes laikā uzticama datu analīze un zinātnes atziņās balstīta informācija ir būtiska, lai palīdzētu pieņemt gan tūlītējus lēmumus, gan lai atbalstītu krīzes turpmākās attīstības scenāriju modelēšanu un plānotu iespējamo rīcību ilgākā termiņā. Ņemot vērā liela mēroga krīžu straujo un nelineāro attīstību, datu iegūšana, to analīze un interpretācija var sniegt būtisku pienesumu, skaidrojot krīzes attīstību un ietekmējot reaģēšanas pasākumusiv.

Pēc lielu krīžu pārvarēšanas nereti ir dzirdami aicinājumi centralizēt lēmumu pieņemšanu un ierobežot politisku lemšanu, lemšanas tiesības piešķirot ekspertiem un ierēdņiem. Taču krīžu vadība nav tikai tehnisks jautājums un politisko lēmumu pieņemšana ir neatņemama krīžu vadības sastāvdaļa. Tāpēc miera laikos ir būtiski izveidot mehānismus tam, kā krīzes laikā dažādu jautājumu risināšanai darba formātos tiek iesaistīti ministri un Saeimas deputātiv. Efektīvai krīzes vadībai politiķiem jāiesaistās savlaicīgi un aktīvi jāpiedalās krīzes pārvarēšanas priekšlikumu izstrādē un izdiskutēšanā, vēl pirms jautājumi ir izlemšanai uz galda valdības un Saeimas sēdēs. Šādu mehānismu izveidei un darbībai ir nepieciešama atbilstoša līmeņa platforma, ko varētu nodrošināt krīžu vadības iestāde.

Tāpat šī iestāde varētu gādāt par civilās aizsardzības, katastrofu pārvaldīšanas un krīžu vadības mācībām. Rūpējoties par ārējās drošības stiprināšanu, aizsardzības resors nodrošina regulāras dažāda līmeņa mācības, aptverot plašu institūciju un organizāciju iesaisti, un nereti tieši aizsardzības resora organizētās mācības ir vienīgās mācības, kurās gatavību krīzēm var trenēt pašvaldības un uzņēmumi. Valsts līmeņa civilās aizsardzības mācībām atbilstoši likumam jānotiek reizi četros gados. Latvijā pēdējo reizi šādas mācības notika 2016.gadā, 2020.gadā plānotās mācības tika atceltas Covid-19 pandēmijas dēļ un 2022.gada nogalē plānotas vien attālinātas valsts civilās aizsardzības mācības.

Pārējo civilās aizsardzības mācību organizēšana ir atstāta katra katastrofu pārvaldīšanas subjekta ziņā. Neviena institūcija valsts līmenī sistemātiski neplāno civilās aizsardzības mācības un neapkopo informāciju par to, kādu apdraudējumu novēršanai un kādu katastrofu pārvaldīšanai esam trenējušies un kādas ir mūsu vājās vietas. Taču mācības ir vienīgais veids, kā pārbaudīt civilās aizsardzības plānos paredzētos sadarbības mehānismus, plānoto pasākumu un resursu atbilstību un piemērotību dažādu apdraudējumu situācijām. Tas ir vienīgais veids, kā novērst sistēmas trūkumus, pirms iestājies reāls apdraudējums. Piemēram, Zviedrijā civilās aizsardzības mācību plānošanu un organizēšanu koordinē valsts līmenī. Attiecīgi tiek izstrādāts vidēja termiņa civilās aizsardzības mācību plāns, aptverot visas iesaistītās puses. Krīzes vadības iestāde sniedz atbalstu mācību plānošanā un mācību materiālu izstrādē, novērtē un apkopo mācību rezultātus, tādējādi ar praktisku mācību palīdzību stiprinot institūciju un sabiedrības spēju atbilstoši reaģēt krīzes situācijā.

Vēl viens mūsu civilās aizsardzības sistēmas Ahileja papēdis ir civilās aizsardzības plāni. Lai arī valsts un pašvaldību civilās aizsardzības plāniem būtu jāsniedz pienesums katastrofu pārvaldīšanā, paredzot nepieciešamos preventīvos, gatavības, reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumus, nereti tajos noteiktais ir formulēts ieceru un ideju līmenī bez skaidrības par konkrētu pasākumu saturu, finansējumu, termiņiem un atbildīgajiem. Līdz ar to plānos paredzētais nereti paliek "uz papīra", šādi civilās aizsardzības plāni nepalīdz iespējami labi sagatavoties apdraudējuma situācijām un katastrofu situācijās var darboties pat ar pretēju efektu, padziļinot krīzes.

Piemēram, saskaņā ar valsts civilās aizsardzības plānu katrai pašvaldībai ir jāspēj nodrošināt iedzīvotāju evakuāciju, pagaidu izmitināšanu, ēdināšanu un sociālo aprūpi, nodrošinājumu plānojot 2% pašvaldības administratīvajā teritorijā reģistrēto iedzīvotāju apmērā. Taču, uzņemot Ukrainas bēgļus, saskārāmies ar situāciju, ka gatavība nodrošināt iedzīvotāju pagaidu izmitināšanu nav pietiekamā līmenī. Vēl viens piemērs ir valsts agrīnās brīdināšanas sistēma, kurai ir būtiska nozīme iedzīvotāju apziņošanā, brīdinot par apdraudējumu un sniedzot ieteikumus rīcībai katastrofas vai tās draudu gadījumā. Aizsardzības ministrijas šoruden rīkotajās mācībās uzzinājām, ka iedzīvotāju apziņošanai par informāciju krīzes situācijā bija nepieciešamas divas dienas. Tas, savukārt, aktualizēja jautājumu par to, ka daudzu gadu garumā nav piešķirts finansējums efektīvas valsts agrīnas brīdināšanas sistēmas izveidei, kas reālas krīzes gadījumā daudziem Latvijas iedzīvotājiem var maksāt dzīvību.

Līdzīgi novārtā ir atstāta arī valsts materiālo rezervju veidošana. Iepriekšējos četrus gadus to izveidei finansējums no valsts budžeta nav piešķirts, lai gan aplēstās vajadzības ik gadu ir bijušas sešu līdz astoņu miljonu eiro apmērā. Tas nozīmē, ka nav izveidots "drošības spilvens", kas valsts apdraudējuma gadījumā nodrošinātu nozaru darbības nepārtrauktību un iedzīvotājus ar pirmās nepieciešamības precēm.

Aktuālās krīzes un apdraudējumi neļauj pret civilo aizsardzību, katastrofu pārvaldīšanu un krīzes vadību attiekties kā līdz šim. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Aizsardzības ministrija šopavasar aktualizēja jautājumu par to, ka pašvaldību civilās aizsardzības plānos nav paredzēti pasākumi rīcībai kara laikā vai militāra iebrukuma gadījumā, attiecīgi sekoja rīcība, lai šos jautājumus sakārtotu. Līdzīgi būtu jārīkojas arī citām institūcijām. Pēdējo krīžu mācības un Valsts kontroles revīzijas secinājumi un ieteikumi iezīmē ceļa karti nepieciešamajiem pilnveidojumiem, kuru īstenošanu atlikt nevaram atļauties.

i OECD "Policy response to coronavirus (Covid-19). Building resilience to the Covid-19 pandemic: the role of center of government", Building resilience to the Covid-19 pandemic: the role of centres of government (oecd.org).

ii Valsts kontroles revīzijas ziņojums "Valsts civilās aizsardzības sistēmas plānošana un gatavība"

Vai valstī definētā rīcībpolitika civilās aizsardzības jomā var nodrošināt efektīvas civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēmas izveidi atbilstoši ES līmenī atzītai labajai praksei un pieņemtajiem tiesību aktiem | Valsts Kontrole (lrvk.gov.lv).

iii Piemēram, Apvienotajā Karalistē, Zviedrijā.

iv Scientific Advice During Crises. Facilitating Transnational Co-operation and Exchange of Information, OECD, October 2018.

v Crisis management coordination and capacities. European Public administration country knowledge. European Commission, Directorate-General for Structural Reform Support (DG REFORM), October 2020. Crisis management, coordination and capacities (europa.eu). Political decision- making during a crisis. A Practical toolkit for politicians during the Covid-19 pandemic. National Democratic Institute, May 2020. Crisis Response Teams English.pdf (ndi.org).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!