Cienījamie DELFIsti! Centīšos rakstīt īsi, jo, man zināms, ka jums no rītiem nepatīk lasīt garus rakstus. Tomēr nevaru atļauties greznību nerakstīt un neapgrūtināt jūs ar savu skatījumu uz mūsu valstī tik ļoti samilzušo problēmu – regulāras asins donoru kustības nepieciešamību Latvijā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tieši regulāras, jo kampaņveida kustībai ar sirdi plosošiem un tirpas izraisošiem klipiem televīzijā, atsaucīgie ir. Paldies viņiem. Tomēr, kampaņa beidzas, klipu vairs nerāda, un pilsoņa apzinība un cēlsirdība iesnaužas. Domājams, līdz tam šaušalīgajam brīdim, kad problēma skar pašu, kādu tuvinieku, draugu vai kolēģi.

Pašlaik mūsu valstī ārstniecības iestādes ar drošiem asins pagatavojumiem apgādā Valsts Asinsdonoru centrs (VADC), kurā apzinīgi strādā mediķi, nevis sabiedrisko attiecību, mārketinga, reklāmas vai vēl kādi citi speciālisti, kuriem tāds nieks vien būtu padarīt šo cēlo kustību par tautā tikpat populāru kā kalnu slēpošana, snovbords, veikbords, dragreiss un citi moderno cilvēku interesējoši prieki un prieciņi, kas… gadās, ir visai bīstami dzīvībai. Un te nu ir paradokss. Iedomājieties, vai mēdz būt gadījumi, kad kādā kompānijā raisītos saruna, kurā viens vai otrs sarunas dalībnieks sajūsmā vēstītu, cik “kruti” vai “kūlīgi” bijis brīdī, kad viņš vai viņa ziedojusi asinis, kāds gandarījums justs, cik laipni darbinieki tur bijuši. Par minētajiem vaļaspriekiem gan šādi stāsti dzirdēti ne vienu reizi vien.

Vai tiešām pareizākais ir gaidīt, līdz nelaime skars pašu un tikai tad domāt, kurš palīdzēs? Donoru kustības devīze varētu būt “palīdzi šodien citiem, un rīt citi palīdzēs Tev”, tomēr VADC darbinieki izvēlējušies daudz pieticīgāko – “palīdzi mums palīdzēt”. Kā gan citādi, lai donorcentrs apgādā ar asins sagatavēm slimnīcas, kurās “asins jautājums” var kļūt par izšķirošo cilvēka – kāda brāļa, draudzenes, meitas, vīra vai tēva – dzīvības glābšanas procesā, ja mēs “nepalīdzēsim palīdzēt”? Ne reizi vien bijis tā, ka Asinsdonoru centra mediķi paši jau kuro reizi gadā spiesti ziedot asinis, jo to akūti trūkst kāda cilvēka dzīvības glābšanai. Bet donori nenāk. Jo ir atvaļinājumu laiks… Lai gan tieši atvaļinājums būtu tas brīdis, kad cilvēks ir atpūties, pilns spēku, lai varētu spēcināt citus, dodot no sevis dārgāko – asinis. Kāpēc gan tieši VADC darbiniekiem vajadzētu savā mājas lapā rakstīt - ĻOTI LŪDZAM (izcēlums mans – K.J.) atsaukties donorus. Vai pazemoties un lūgt visai tautai nepieciešamo būtu VADC ārstu īpašais sabiedriskais pienākums?

Es te negribētu ilgi moralizēt par mediķu cēlo profesiju, utt., bet drīzāk aicināt uz ikdienišķu cēlumu un nesavtības izpausmi ikvienu, kuram vien veselība atļauj. Padomā: ja rīt Tev vajadzētu pārliet asinis, vai to būtu pietiekami? Arī tad, ja Tu tikai nodomāji “re, tieši tādas, kā manējās,” izdzirdot radio vēstīto bezkaislīgo “nepieciešamas B grupas Rh negatīvas asinis”.

Šajās dienās kādā no televīziju diskusijām no kāda mākslinieka mutes dzirdēju visai absurdu viedokli: lai donori nāktu, nepieciešams vairāk maksāt! Asinis nav prece. Ne tās pērk, ne pārdod. Trīs lati, kurus donors saņem VADC ir domāti kā kompensācija pusdienām – lai donors šajā, asins nodošanas dienā tiktu spēcināts un varētu droši nokļūt mājās. Vai tad labu sirdi var samaksāt? Asins nodošanas procesā tik tiešām pats galvenais ir morāls gandarījums, un finansiāla atlīdzība par asins ziedojumu novestu pie tā, ka arī asinis saņemt varētu tikai maksātspējīgie.

Šajā pašā raidījumā tika izteikts sašutums par VADC, kurš it kā bija atraidījis kādu sieviņu, kurai pasē nebija pieraksta. Iedomājaties, ja, nedod Dievs, pats mākslinieka kungs būtu nokļuvis nelaimē, un tieši tobrīd uz donorcentru atnāktu kāds nošņurcis vīrelis, protams, bez pieraksta, vienkārši no patiltes, ar vēlmi “papildināties”, saņemot donoram pienākušos trīs latus. Un māksliniekam pārlietu tieši viņa asinis!

Tieši tādēļ, lai izvairītos no šādiem potenciāliem gadījumiem, nepieciešama piesardzība un precizitāte donorcentra darbībā – asins paraugu analīzes, precīzi personas dati un dzīvesvietas pieraksts. Tas vajadzīgs arī tādēļ, lai VADC darbinieki varētu sazināties ar personu, gadījumos, ja, izmeklējot asins paraugus, tiek atklāta kāda medicīniska problēma. Tāpat dzīvesvietas norāde nepieciešama arī lai liegtu cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas gūt viņuprāt “vieglu peļņu” apreibinošo vielu iegādei.

Lai mans šodien, šeit pateiktais nebūtu vienkārši tukši vārdi, laikā, kad mana darbavieta organizēja donoru kustības veicināšanas akciju, arī es kļuvu par donori, un kopš tā laika esmu kļuvusi par dedzīgu donoru kustības aizstāvi, un uz ikvienu, kas strādā donorcentrā, raugos ar cieņu. Viņu pienākums nav lūgties, bet viņi lūdzas. Viņu pienākums nav ziedot asinis biežāk, nekā citiem, bet viņi to dara. Pati personīgi varu teikt, ka mūsu VADC asins ziedošana notiek gluži tāpat kā citās Eiropas valstīs: tikpat droši, veikli un sterili, izmantojot vienreiz lietojamos materiālus, iepriekš veicot analīzes un rūpējoties par donoru visā asins nodošanas procesā. Donors tur tiek uztverts kā cēlsirdis, kas veic vienu no cilvēka cēlākajiem uzdevumiem – glābj līdzcilvēku. Lai kļūtu par glābēju, nemaz nav jābūt muskuļotam drošsirdim kalnu pārejā vai drosmīgam glābējam no pludmales patruļas!

Par šo samilzušo problēmu, kura, diemžēl, nav ieguvusi arī valstsvīru un politiķu vērību, varētu runāt vēl un vēl – par neatsaucīgajiem darba devējiem, kuri gribošos un varošos potenciālos donorus kavē doties ziedot asinis, par bailēm, kuras jāpārvar. Tālab aicinu Latvijas masu medijus, īpaši rakstošos, laiku pa laikam pievērst uzmanību un “padurstīt” sabiedrību ar pašu sirdsapziņas adatu, kaut vai iedomājoties – ja rīt tieši man vajadzētu pārliet asinis, vai to būtu pietiekami?

Varbūt arī DELFI portālā iespējams izvietot linku uz VADC mājas lapu http://home.delfi.lv/vadc/, kurā ik dienas atrodama informācija par akūti nepieciešamajām asins grupām? Lai arī rūdītie interneta lietotāji, ar dažu klikšķu palīdzību varētu uzzināt, vai, gadījumā, viņi šodien nevar kādam palīdzēt!

Priecājos, ja, izlasot šo rakstu, jūs kaut nedaudz iedomājāties par sevi – vienalga kādā – donora vai cietēja lomā. Tas nozīmē, ka kādreiz būsiet donori.

Informācijai: Valsts asinsdonoru centrs (Sēlpils ielā 6, jābrauc ar 9. vai 21.trolejbusu līdz pieturai Sēlpils iela - bijusī 6. slimnīca) atsaucīgos donorus pieņem katru darbdienu no plkst. 8 līdz 17. Ņemiet vērā, ka asins nodošanas process kopumā ilgst 2 stundas, tādēļ vēlākais, kad potenciālajiem donoriem ierasties, būtu plkst.15 – laikā ietilpst gan asins grupas noteikšana, analīžu noņemšana un obligātās karstās un saldās tējas dzeršana (tā atvieglo asins nodošanas procesu). Donora svaram jābūt ne mazākam kā 50 kg, pirms asins došanas jāatpūšas, vēlams lietot veselīgu uzturu, daudz šķidruma, nedrīkst lietot alkoholu un pirms procedūras smēķēt. Noteikti jāņem līdzi pasei!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form