Pasaules preses brīvības indeksā, ko ik gadu veido organizācija Reportieri bez robežām (RSF), Krievija starp 180 valstīm ierindota 148. vietā. Kremlis nebūt negrasās pieņemt konkurenci, kas nāk līdz ar plurālismu, tāpēc ir apņēmies sagrozīt likumus un organizēt medijus pēc sava prāta.
No apmelošanas kriminalizācijas līdz ziņu, kas aizskar "ticīgo reliģiskās jūtas", aizliegumam, Putina mediju likumi kļūst arvien vairāk ierobežojoši. To neskaidrais formulējums ļauj tos izmantot izlases un patvaļīgā veidā, un preses brīvības aizstāvji, kas mēģina šo status quo apstrīdēt, nonāk pastiprinātas uzmanības lokā.
Līdzinoties sagrozītai spēlētāju pārcelšanas sistēmai, vadošie Krievijas plašsaziņas līdzekļi atrodas zem Kremļa tupeles. Televīzijas apraidi – Krievijas galveno ziņu avotu – valdība ir stūrējusi kopš 2000. gadu sākuma, kad moguliem Borisam Berezovskim un Vladimiram Gusinskim, attiecīgi, tika atņemti kanāli ORT un NTV. Pēc 2014. gada revolūcijas Ukrainā šīs un citas valsts raidsabiedrības Kremļa propagandas apjomus savā ēterā ir palielinājušas.
Piemēram, 2015. gadā dokumentālā filma, kas tika izrādīta valstij piederošajā kanālā Rossija 1, cilvēktiesību aktīvisti Nadeždu Kutepovu apsūdzēja "industriālā spiegošanā" – šie meli beigās piespieda viņu doties trimdā. Nākamajā gadā šis pats kanāls izmantoja viltotus dokumentus, lai apsūdzētu vadošo Kremļa kritiķi Alekseju Navaļniju kā Lielbritānijas MI6 izlūkdienesta aģentu. Putina tvēriens pār valsts medijiem vēl ciešāks kļuva 2013. gada decembrī, kad kanāli tika pārgrupēti konsorcijā Rossija Segodņa, lai būtu iespējams vēl labāk izstāstīt Krievijas "stāstu".
Televīzija nav vienīgais Kremļa kontrolētais plašsaziņas līdzeklis; iegrožots tiek arī internets. Tiek bloķētas mājas lapas, uzraudzīti blogeri, cenzētas meklētājprogrammas un ziņu apkopotāji, aizliegti virtuālie privātie tīkli (VPN). Šā gada aprīlī Krievija, ar savu rīcību pievienojoties tādām valstīm kā Ķīna un Irāna, atslēdza pieeju šifrētajam ziņapmaiņas tīklam Telegram. Visatraucošākais ir tas, ka arvien vairāk un vairāk interneta lietotāju tiek ieslodzīti savu komentāru sociālajos medijos dēļ vai pat vienkārši par to, ka atbalstījuši kāda cita ievietotu saturu ar "patīk".
Nobela prēmijas laureāts Albērs Kamī reiz teica: to nieku, ko ir iemācījies par dzīvi, viņš ir apguvis "futbola laukumā", un ka izsperta bumba, tāpat kā nelaime, "nekad nenāks atpakaļ no tās puses, no kuras to gaidījāt". Kaut ko līdzīgu var teikt par mediju spēles laukumu Krievijā. Kopš 1999. gada, kad Putins pirmoreiz kļuva par premjerministru, šajā valstī ir nogalināti 34 žurnālisti, ieskaitot pētniecisko žurnālistu Nikolaju Andruščenko, kurš pērn Sanktpēterburgā tika piekauts līdz nāvei. Šo gadījumu izmeklēšanas lielākoties ir nonākušas strupceļā un vainīgie nekad nav tikuši identificēti.
Likmēm esot tik augstām, daudzu mediju īpašnieki ir izvēlējušies šo spēli vispār atstāt, pārdodot savus kanālus Kremlim labvēlīgiem oligarhiem, daudziem no kuriem Putins – cik atbilstoši – iepriekš ir licis iegādāties futbola klubus. Dažas mediju organizācijas turpina nodrošināt augsta līmeņa žurnālistiku, taču tām nav ne tuvu tik daudz lasītāju vai skatītāju kā vadošajiem valsts kontrolētajiem medijiem.
Vienīgo neatkarīgo nacionālo raidsabiedrību Doždj satelīttelevīzijas un kabeļtelevīzijas pakalpojumu sniedzēji pārtrauca translēt 2014. gadā. Tajā pašā gadā kopā ar lielāko daļu savu darbinieku tika atlaista Krievijas vislasītākā ziņu portāla Lenta.ru redaktore Gaļina Timčenko. 2016. gadā līdzīgu likteni piedzīvoja mediju grupas RBC redakcijas komanda. No slēgšanas nav izbēguši arī tādi vadoši reģionālie plašsaziņas līdzekļi kā Sibīrijas raidsabiedrība TV-2 vai Kaļiņingradas populārākais neatkarīgais nedēļas laikraksts Novie Kolesa. Katrs no šiem kanāliem izcēlās ar to, ka ziņoja par sensitīviem jautājumiem – sākot ar konfliktu Ukrainā un beidzot ar augsta līmeņa korupciju.
Šobrīd Krievijā ir mazāk preses brīvības un vairāk aiz restēm sēdošu žurnālistu, mediju darbinieku un blogeru nekā jebkad kopš Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Krimā un Čečenijā neeksistē pat viselementārākā mediju aizsardzība. Ar Kremļa svētību šie reģioni ir pārvērsti par ziņu un informācijas "melnajiem caurumiem", kur varas iestādēm ir brīv rīkoties, nebaidoties no sekām.
Savas grupas Pasaules kausa spēlēs Krievija sacentās ar citām zemu ierindotām valstīm, piemēram, Ēģipti (45. vieta futbolā un 161. vieta RSF veidotajā preses brīvības indeksā) un Saūda Arābiju (FIFA ierindota 67. vietā un 169. vietā RSF). Labi attīstīts pretinieks (vismaz uz papīra) bija tikai Urugvaja (14. vietā futbolā un 20. vietā mediju brīvībā). Un tomēr, lai gan Krievijai ir izdevies tikt līdz sacensību izslēgšanas raundam, sajūsma par spēlēm – un Krievijas panākumu mazticamība – kalpo tikai īslaicīgai uzmanības novēršanai.
Lai arī šis nav Preses brīvības Pasaules kauss, taču, Krievijai esot pasaules uzmanības centrā, starptautiskā sabiedrība var uzstāt uz ieslodzīto žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju atbrīvošanu, drakonisko likumu atcelšanu, valdības kontroles pār medijiem atslābināšanu un punkta pielikšanu nesodāmībai. Diez vai vēl kad drīzumā gadīsies šāda iespēja. Pasaule to nedrīkst neizmantot.
Kristofs Deluārs ir organizācijas Reportieri bez robežām, ko starptautiski pazīst kā Reporters Sans Frontières (RSF), ģenerālsekretārs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
