Dupšas ir vieta, kam ir divdomīgs nosaukums un savrupi noslēgta pasaule, savukārt tās iedzīvotājiem ir aktīva dzīves pozīcija. Tāda sabalansēta norobežošanās. Dāviņu teritoriju šķērso republikas nozīmes ceļš Bauska - Linde. Pirms simts gadiem gar ceļa malu bija uzcelti krogi: Sulaiņkrogs, Plataiskrogs un Dupšas krogs. Šajos krogos viss bija kā kārtīgos krogos ierasts - gan krogus telpa, gan stadula, gan bufete. Dupšas krogā bijusi pat kalēju darbnīca. Agrāk, pirms kara, krogs piederējis Klārai Līdakai.
Tagad Dupšās ir saimniecība. Paši iedzīvotāji - Irēna Karele ar vīru, kurš iepazīstoties sevi nosauc par Toļiku, atrunājas, ka neko par vietas vēsturi pastāstīt nevarot, jo esot ienācēji. Dupšu kroga bijusī saimniece Irēnu vienmēr saukājusi par vasarnieci, uztvērusi tā nenopietni. Dzīvojot Dupšās kopš 1986. gada, taču par savu dzīvesvietu viņi zina gana daudz. Kroga ēkas vairs neesot, pašu māja iebūvēta bijušā krogus rijā.
Tā kā Dupšas atrodas lielceļa malā, un apkārt staigā visādi, arī šaubīgi ļautiņi, tad Irēnai ir daudz suņu. Katram ir savs uzdevums mājas darbos. Atliek tikai pabrīnīties kā mājas saimniece ar visiem tiek galā. Suņiem skaisti vārdi: Arčis, Čipus, Daura, tālāk Bella, otrpus sētai Radars un Tobis. Vecās stadulas vietā ieauguši kārtīgi bērzi. Kroga mājas vietā laika gaitā nams mainījis savu sākotnējo izskatu. Irēna stāsta, ka agrāk gan bijis jautri. Kolhoza laikos bijusi piebūvīte, kurā ievietots projektors, pie sienas piekārts paliels palags un rādīja kino. Kad iepriekšējā saimniece nomirusi, pēcnācēji vairs neesot gribējuši uz šejieni braukt dzīvot.
Mājā tagad dzīvo bites. Par skrejām bites izmanto dēļu spraugas mājas sienās. Ar dēļiem apšūtā vecā māja izskatās pēc liela bišustropa. Apkārt zied ceriņi, puķes un leknē Irēnas kopts maurs.
Dāviņu pagasta pastniece Anita Garjāne, kas atbraukusi līdzi uz Dupšām, redzot bites skrejam mājā, pastāsta atgadījumu no savas bērnības. Bijis kaut kas līdzīgs - bites bija iedzīvojušās mājas sienā. Bērniem nagi niezējuši, un viņi skreju aiztaisījuši ciet ar mitru zemi. Bites nepadevās, cīnījās skreju savest kārtībā, bet bērni par to bija jau aizmirsuši. Taču bites ne! Vakarā mājās pārnācis radu onkulis, tāds mazliet iesilis un apsēdies tieši zem aizdrīvētās ieejas. Bitēm, kuras bija saniknotas, ka netiek savā mājā uz gulēšanu, to tikai vajadzējis. Atradušas objektu, kam izlikt savas dusmas. Sakodušas piedzērušo onkuli, bet bērni saņēmuši pelnītus žagarus. Pirms trim gadiem tieši 11. jūlijā Dupšām pāri pārbrāzās viesulis. Plosījies tikai divdesmit minūtes, bet nolauzis visu, kas vien bija laužams. Sakapāja kokus, gluži kā ravējot izretināja mežus un dārzos izlauza ābeles. Nogāza arī liepu, kurā bija stārķu ligzda. Irēnas pagalmā stārķi tagad uzcēluši ligzdu uz stabiem.
- Tie ir Matildes stārķi!
- Kas ir Matilde?
- Kaimiņiene, kuras pagalmā nolauza koku ar visu ligzdu. Bet es pastāstīšu,
cik tie putni ir gudri. Kā dabā viss prātīgi iekārtots: pirmajā gadā viņi
ligzdu būvēja un bērnu nebija. Otrajā gadā viņi ligzdu pabeidza un vienu
perējumu izlaida pasaulē. Nedara gan kā cilvēki, kas bērnus pataisa un pēc tam
nezina, kur tos likt. Tāpat kā Dēra, neatkarīga kuce, kas te mums ir tāds kā
sabiedrisks suns, jau kuro gadu, staigā pa pagastu apkārt, apbērnojas un pēc
tam pa klusam ielien kādās mājās kaut ko nozagt.
- Visiem ēst gribas.
- Bet kārtīgi dzīvot pie ķēdes viņa negrib!
Irēnai ir govs Urga, kas šovasar nosmidzināta ar pretkukaiņu līdzekli.
Tieši iepretim Dupšas krogam pāri Iecavas upei ir otra lielākā Dupšas
saimniecība. Bulūži. Māju līdz ar neatkarību atguva Haralds un Ilga Lediņi. Un
tur dzīvo arī Matilde, kas visu savu mūžu nodzīvojusi Bulūžu klētī. Lediņi
Matildei atvēlējuši tādu kā mūža renti, un viņas mājiņa gadiem kopta, izskatās
kā mazs botāniskais dārzs.
Kad saimniekam Haraldam šopavasar nomira tēvs, viņa mammai Ausmai ne diena nepagāja bez asarām. "Būtu dikti labi dzīvot, bet še tev!"- Ausma mierīgi stāsta, " tēvam jau bija grūti, jo izslimoja gan žurku mēri, gan pārcieta infarktu, bija pat klīniskā nāve klāt! Sagriezās gūžas kauls, bet neoperēja, jo sirds vāja. Atbrauca ārsti un teica: "Mammiņ, neko jaunu mēs viņam ielikt nevarēsim…"
Viņi kopā bija nodzīvojuši piecdesmit astoņus gadus. Kad vīrs aizgāja, pēkšņi Ausmai radās tāds kā tukšums dvēselē. Matilde teica: "Ausma, tev vajag dārzu!" To varētu arī nosaukt par dārza terapiju, kad cilvēks, kuram sāp dvēsele, pēkšņi pārliek savus spēkus un uzmanību tam, kas prasās siltuma, rūpības, gādības, uzmanības un sarunu. Ausmas dārzā tādu pēc mīlestības ilgojošos ir daudz - mazliet zemenītes, pupiņas, sīpoli, puķes, kuras bez uzslavas nemaz neaug, mēs visi zinām. Atpūtas brīdī Ausmu modri sargā Čapis, sunītis, kuram jau divpadsmit gadu.
Šādā skaistumā rosoties, rūpējoties, sedzot pret salnām, paiet dienas un asaras vairs nemaz nenāk. Kurmji, maitas, lienot un izcilājot stādījumus, pret tiem dārzā sasprausti mieti ar PET pudelēm. Vējš iepūš pudelē, rada vibrāciju, žūžojošu troksni. Kurmji ir uzmanīgi dzīvnieki, no vietām, kur atskan lieks troksnis, viņiem būtu jāaiziet. Kāds vēl palicis, Ausma dusmojas. Tad iestājas tāds kā miers. Gan jau visus savējos satikšu, Ausma samiernieciski atzīstas. Kapos satikšu, viņa paskaidro.
Kopā ar Matildi abas sparīgi rušinās katra pa savu dārziņu. Matilde ielabo vagas ar rokas arkliņu un pati ir gan vilcējs, gan stūmējs. Aukstā jūnija sākumā, kad citi kartupeļus vēl tikai stāda, Matildes dārzā kartupeļi bija piesegti un tūliņ ziedēs. Tāda ir čaklā Matilde. Viņa runā ar jauku akcentu, iesākumā nevar saprast, no kura novada viņa atnākusi. Esot lietuviete, Latvijā nodzīvoti tikai piecdesmit pieci gadi, viņa nezin kāpēc taisnojas. Matilde strādājusi Mūsā kūdras purvā, vēlāk sovhozā, pēc tam Bulūžos viņai ierādīja vietu, jo savā iepriekšējā vietā Smiltniekos, gluži mežā, bija palikusi viena pati.
Viss te, Dupšās, skaisti aizaudzis. Labi, ka saimnieki Ilga un Haralds, meliorators, padsmit gadus Bulūžos dzīvodami, ir daudz ko pārveidojuši. Iesākumā, kad atnāca uz atgūstamo īpašumu, no mājas iedzīvotāji negāja prom, un Lediņi pacietīgi dzīvoja pagaidu vagoniņā. Haralds atjaunojis ceļu, kas met slaidu loku gar Iecavas upi, iet uz Trumpēm un Kāraviem.
- Kas ir Trumpes?
- Vai, tas ir bēdīgi, ar tām Trumpēm, tur tik skaisti dzīvoja, dzīvoja, bet, kad
uzradās īpašnieki, viņus izdzina. Tādi Pakalni dzīvoja, aizgāja. Tagad viss
stāv sasalis, gan jau aizaugs no jauna.
Ilgai agrāk bija govis, cūkas, liela skriešana un kaudze nepadarāmu darbu. Tagad lopiņu nav, taču darbi tāpat pāri galvai, un tas ir labi, saimniece secina. Visa Bulūžu apkārtne izskatās mazliet mežonīga, dzīvelīga un vienlaikus redzi, ka cilvēka roka visu modri vada.
Dupšās ir vēl dažas mājas un pašiem sava autobusu pieturvieta. Visapkārt meži.
(Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” jūlija numurā)