Kāpēc sunim vajag iet skolā? Varbūt var iziet mājapmācību?

Tāpēc, ka skolā suns ir kopā ar citiem suņiem. Pierod, ka nav viens pats uz pasaules. Otrkārt, saimnieki redz, cik daudz prot darīt citi suņi, un tad arī paši sarosās. Citādāk mājās vienatnē var sevi žēlot un nepiespiest strādāt ar suni. Tiklīdz suns grib slinkot, negrib strādāt, tā saimnieki, sevišķi saimnieces, var pažēloties: “Mēs esam piekusuši...” Tā nu gan nedrīkst būt! Sunim jādara viss, ko saimnieks viņam teiks, vai diena, vai nakts!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ir cilvēki, kuriem suņi klausa, un ir tādi, kuri no suņiem bēg un baidās. Vai patiešām bailīgie nekad nevarēs baudīt suņa uzticību un draudzību?

Tikai tie var mācīt, kuriemm ir dabas dots talants. Visi cilvēki jau nevar būt talantīgi skolotāji, tāpat visi nevar būt suņu dresētāji. Īpašnieki gan var būt. Tāpēc bailulis saimnieks nāk uz nodarbībām, un es viņu mācu, kā saprasties ar paša suni. Nodarbībās ir bijuši gadījumi, kad saimnieks dresē suni, bet tas neklausās. Tēlo, ka nesaprot. Sastingst pie barjeras, uz laipas, un saimnieks tad nu pats staipa suni gluži kā tādu aitu uz ledus. Suņi var iespītēties un parādīt savu raksturu, cīnoties par vietu hierarhijā ar saimnieku. Tad tu, saimniek, pats vari līst caur skārda cauruli vai lēkt barjeras. Suns būs tevi, sliņķi saimnieku, uzvarējis.

Vai ir cilvēki, kuriem nemaz nedrīkst būt suņi?

Domāju, ka viņi arī nemaz negrib. Ja arī viņi iedomājušies, ka suni grib, jau ir paņēmuši, tad viņi tāpat neko ar to suni nedara. Piesien pie ķēdes. Ar to arī viss beidzas. Zinu vairākus gadījumus, kad kaukāzieti, kuru nemāca skolā, lai tikai patiešām būtu nikns, speciāli turēja pie ķēdes. Kas notika vēlāk? Suni gāja barot ar siena dakšām: uz dakšām uzlika bļodu ar ēdienu un tad pastūma gluži kā maizi uz lizes laižot krāsnī. Kur nu vēl tālāk...

Kāpēc paņēma lielu suni, ja neko nedara un sabojā dzīvnieku?

Ko tu man prasi!.. Tad jāprasa tiem, kuri tā dara. Es ņemu suņus tāpēc, ka man viņi patīk. Es nekad neņemtu kaukāzieti vai vidusāzieti, jo man jābūt tiešā kontakta ar suni. Es dzīvoju istabā, bet kaukāzietim jādzīvo ārā, svaigā gaisā - ziema vai vasara. Es gribētu vienmēr būt kopā ar suni, lai ir blakus. Istabā.

Vai tev ir bail no svešiem suņiem?

Noteikti nē! Kas tevī rodas, ja virsū skrietu suns? Kādas emocijas rodas? Man tās ir dusmas. Kā tu drīksti man brukt virsū?! Ja svešs suns skrien taisni tev virsū, ko tu tad dari? Kliedz, baidies, bet to jau sunim arī vajag, lai pakļautu savu pretinieku hierarhijas kāpnēs. Man gan nav gadījies, ka kāds suns atļautos uzbrukt, jo, tiklīdz kaut kas notiek, es ar savām domām sadragāju viņa cīņas sparu cīnīties. Ar dusmām!

Kadas ir tavas domas par dzīvnieku sterilizāciju?

Manai Greisai bija bērni. Viens no tiem, re, Džaspers - ja tu viņu ieraudzītu, apkristu augšpēdus. Īru seters, bet tāds resns, dūšīgs, ar gaišu, garu spalvu. Bija mācīts uz paklausību. Taču pēkšņi saimniecei sākās problēmas, jo īru seterā pamodās kādi zemapziņas instinkti - viņš nenormāli sāka sargāt saimnieci. Bruka virsū cilvēkiem un kļuva agresīvs. Ieteicu kastrēt. Un kas notika? Palika resns, resns, resns plus kļuva blondīns. Kā lācis. Noteikti bija izjaukta hormonu darbība. BET! Suns tagad ir ļoti labs, un gudrs, tikai atšķiras no tipiskā īru setera. Un vēl - ja negrib klapatas ar kucēniem, kuci gan ieteiktu sterilizēt. Esmu dzirdējusi runas, ka jābūt vismaz vienam metienam, un pēc tam var sterilizēt, arī tā var.

Vai tā ir patiesība - kāds suns, tāds saimnieks?

Jā, tā ir. Pati zini, kā ir hierarhijā - saimnieks ietekmē suni ar savu uzvedības modeli. Bieži vien tie saimnieki, kuri nodarbojas ar suņu audzēšanu izskatās dīvaini. Bet par to jau mēs runājām. Tas vienkārši ir bizness. Nekad neesmu rēķinājusi, cik man izmaksā suņa uzturēšana, cik viņš apēd. Savai Greisai nopērku vienu maisu ar sauso barību, un viņai ar to pietiek diviem mēnešiem. Speciāli viņai neko klāt nedodu. Kamēr izaug kucēni, tiem jādod, cik lien, liellopa kaulus jādod, jābaro labi un vēl labāk! Laba barošana parasti atmaksājas.

Kāpēc suņi ir tik dārgi? Vai tas ir ētiski - audzēt suņus pārdošanai?

Atceries - šķirnes suns bez ciltsrakstiem ir tas pats, kas mašīna bez tehniskās pases. Vai mašīnas maksā lēti? Citi luksusa priekšmeti un mode taču arī nav lēti! Ārzemēs šķirnes suņus nemaz tā - pa labi pa kreisi - nedod. Mode un bizness veido suņu cenu. Ja tev ir labs ciltsmateriāls, tad audzēt pēcnācējus ir pareizi. Ja izaudzē skaistus suņus ar labu eksterjeru, kāpēc gan ne? Bet, pārojot divas reizes gadā, tad gan to sunīti nomoka. Tad suņi jau vairs nav ģimenes locekļi, bet biznesa līdzekļi. Naudas pelnīšanas aparāts. Ja jau klubos atļauj...

Jā, patiešām - ko dara klubi? Vai izsniedz atļaujas pārošanai, un tikai?

Tas arī ir normāls bizness. Nezinu, kāpēc gan klubi iziet uz šķirnes audzēšanām un izstādēm, nevis uz sacensībām? Varbūt tāpēc, ka klubiem nāk nauda par kucēnu ciltsrakstiem, kucēnu kartiņām, kucēnu apskati - saimnieki par to maksā naudu. No tā arī klubi dzīvo. Sacensības vajadzīgas... saimniekiem... un suņiem. Vispirms laikam saimniekam, jo sunim tak’ nospļauties, ko saimnieks dara ar sacensībās iegūtajām medaļām. Saimnieks savā mājā ar tām lielās, ne jau suns.

Daudz jau to klubu nav - LKF, LKA... (Latvijas Kinologu federācija, Latvijas Kinologu apvienība...) - vai patiešām cīnās savā starpā?

Negribu par to runāt! Tas ir bizness, bez komentāriem. Man labāk patīk, ka ir gudrs suns, vienalga - šķirnes vai bez. Tāds, ar kuru strādā cilvēks, un es viņiem abiem varu palīdzēt. Agrāk, vēl padomju laikos, bija DOSAAF sacensības, ne tikai spoguļošanās izstādēs. Vidzemes pusē suņu sacensības rīko Jānis Pavlovskis, viņš ir no Smiltenes, agrāk vismaz divas reizes mēnesī rīkoja sacensības. Tas ir kā nekad nepabeigts darbs. Suņi noveco, saimnieki, viņus taupīdami, nebrauc uz sacensībām, bet jaunie vēl nav sagatavoti. Un vēl - varbūt cilvēkus neinteresē piedalīšanās sacensībās?

Tev mājās ir suņi, tu dzīvo viena pati. Ja tu būtu klasiska vecmeita, būtu jābūt kaķim. Piedod, varbūt vīrieši baidās no tevis, lai tikai tu viņus arī nesāc dresēt?

...(Beidzot sirsnīgi sāk smieties! Smejas ilgi un uzjautrinoši.)

Vai no tā, ka tu nodarbojies ar suņu dresūru necieš tava sievišķība? Tur taču ir jābūt raksturam, lai lielam sunim pateiktu: “Sēdi!”, “Guli!” vai “Nedrīkst!”

Ja pie manis atnāk cilvēki, es suņiem nepievēršu uzmanību. Vienīgais, ko man vēlāk teikuši, ka iesākumā tikai izskatos tāda nepieejama. Uz ielas tāpat neviens klāt nepienāktu, lai parunātos vai sāktu koķetēt. Bet tad, kad iepazīst, viņi teikuši, tad esmu savādāka. Tagad, kad meitas izaugušas un vairs nedzīvo pie manis mājās, ir skumīgāk. Vientuļāk. Taču mājās ar suni parasti nerunājos. Tas nav cilvēks, es nedaru tādas muļķības. Varbūt domās padomāju, varu pateikt, “Čau, Greisa!”, bet nestāstu savus bēdu stāstus. Tā tikai filmās dara. Suns saimnieku jūt, bet nezinu, vai patiešām saprot.

Vai patiešām nav kādreiz gribējies kādam bezkauņam pateikt tā kā sunim, lai patiešām viņš saprot: “Fu!”

Kad man bija divdesmit pieci gadi, varēju būt steidzīga, nesavākta, varēju uzkliegt gan suņiem, gan vīriešiem. Bet šobrīd, pirms ko daru, es padomāju - vai man tas ir izdevīgi. Arī attiecībā uz suņiem - ja palaižu vaļā suni, un tūlīt pat sākšu kliegt, lai nāk pie manis, vispirms es padomāju, vai viņš vispār nāks, vai nē. Bet, kā gan citādi? Lai jau suns pāris aplīšus paskraida, tad viņš arī gribēs pie manis atskriet, un vēl ar prieku. Bet citādi tāda neloģika iznāk - tikko palaidusi vaļā, jau sauc klāt. Saimnieks paliek par muļķi.

Vai suņi var izvest no pacietības?

Ja suns mani neklausa, tas nozīmē, ka pati neesmu pietiekami labi paprasījusi, pateikusi, ko gribu. Līdzīgi kā datoram, kad tu nedod pareizās komandas. Tu taču datoram nesit ar kulaku pa klaviatūru, ja tas rāda tev kaut ko nesaprotamu? Suni arī nesitīšu, jo tad jau es esmu bijusi muļķe, kura neprot pareizi paprasīt. Suņi mani iemācījuši būt mierīgākai. Savāktākai. Līdzsvarotākai. Viņi mācījuši savaldību, kas man noderējusi dzīvē. Es pat pirms trauku plēšanas pārdomāju, kuru šķīvi plēst... Bija tikai viena tāda reize, kad to darīju, tā arī pēdējā. Vai zini, kāpēc cilvēkam vajag suni?

Nu tad beidzot kāds to pateiks!

Tāpēc, ka suns tev nerunā pretī!

Manuprāt, sakarīgāku sarunu biedru nevarētu vēlēties. Sunim pietrūkst tikai valodas, lai tu saprastu, ka tas ir ideāls, ar ko tu gribētu dzīvot kopā.

Ha! Ja viņš sāktu runāt, tad tu ar viņu vairs kopā negribētu dzīvot... Noteikti. Es pat negribu zināt, ko mana Greisa domā.

Kāpēc cilvēkam tomēr vajadzīgs suns?

Bet kāpēc bērni vajadzīgi? Mani trīs bērni bija gribēti bērni, es viņus gribēju. Un suņi tāpat, gribēju, un man viņi bija. Lai gan ar Flēru bija tā. Man viņu atnesa. Mans tēvs stingri pateica: “Te tas suns nedzīvos!” Es sēdēju ar kucēntiņu klēpī un tajā brīdī domāju pie sevis, ka man tagad būs jāpārkārto sava dzīve - jāpaņem uz atsevišķu dzīvokli vēl otri divi suņi, vēl jāņem līdzi bērni, un, ja aizvākšos uz to dzīvokli, tad atpakaļ nekad nenākšu uz tēva mājām, kur esmu nodzīvojusi visu mūžu. Biju gatava pieņemt tādu lēmumu. Taču suns man mācīja būt lēnprātīgākai. Suņi vispār māca dzīvot. Kamēr tā sēdēju, mans tēvs pārdomāja ātrāk: “Labi, es saprotu, ka tu to suni nekur prom nedosi. Nu tad lai viņš paliek.” (..)

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” novembra numurā (Nr.27)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form