Lauki katram latvietim ir savi. Pilsētniekiem lauki ir ārpus pilsētas, pie radiem, kuri dzīvo laukos, kā parasti sakām. Taču Lauki pie Jaunpils Tukuma rajonā pa īstam ir seni apdzīvota vieta ar savu vēsturi un nākotni. Vietējie šo apvidu sauc sev zināmā apvidvārdā - Veclauki. Kartēs atzīmētie Lauki atrodas līdzenā vietā uz Kurzemes un Zemgales robežas, un ikviens etnogrāfs interesentiem pierādīs, ka Laukos dzīvo kurzemnieki. Kas raksturo kurzemniekus? Pirmkārt - lepnums par esību. Otrkārt - lepnums par savu dzīvi. Arī treškārt tā ir lepošanās, pat izkopta dižošanās ar paveikto un to, kas vēl būs. Laukos savos īpašumos dzīvo senas dzimtas. Pat no tiem laikiem, kad muižnieki piešķīruši uzvārdus.
Laukos ir skaisti uzskatāms mazas sabiedrības labas dzīvošanas modelis. Laukus veido: viensētas, pie sētām klātpienākošie un apkārtesošie zemes īpašumi. Katram saimniekam savs. Kā vienojošie elementi bija un daļēji vēl ir arī mūsdienās daži Lauku sabiedriskie centri - Lauku skola, Lauku kapsēta, Lauku muiža, pašiem sava vieta aktīvai atpūtai - Lauku Elles kalns. Laucinieki (Lauku iedzīvotāji) ir tipiski latvieši - mazliet norobežojušies savā iekoptā pasaulē, bet ar iespējām saskarsmei un sabiedrībai. Labāks dzīves modelis nav pieredzēts.

Īpašumus, kurus par piedalīšanos Atbrīvošanās cīņās ieguvuši laucinieki, vēl tagad apsaimnieko pirmējo tiešie pēcnācēji. Tas varētu būt galvenais iemesls kāpēc Lauku apkārtne ir tik sakopta, iekopta un zeme apstrādāta. Vēl svarīgs vienpatnību saglabājošs un sabiedrību organizējošs faktors rosīgai dzīvei ir apstāklis, ka Lauku apvidus kopš seniem laikiem piederējusi Jaunpils baronam fon der Rekem, kuram Laukos kā saimnieciska vienība bija Lauku muiža.

Viensētas

Laukos ir daudz viensētu - Ceļmaļi, Roņi, Liepas, Karpas ir tikai dažas no senajām. Karpu mājas uzceltas uzreiz pēc Atbrīvošanās cīņām. Pirmie saimnieki vispirms uzcēluši kūti un tās vienā galā arī iesākumā dzīvojuši tādā kā istabiņā. Otrs gals bijis atvēlēts govīm. Māja, kāda tā uzcelta toreiz, vēl joprojām stāv Otrajā Pasaules karā nesagrauta un sakopta. Vēl no muižas laikiem palienē aiz kūts bija izrakts dīķis. Karpām. Bija laiks, kad zivju bija daudz, tad uznāca laiks, kad zivis izzvejoja un nebija nekā. "Karpu" mājas no šī dīķa nosaukuma dabūjušas savu vārdu. "Karpu" saimnieces, Sakaļmātes znots, ielaida zivju mazuļus, bet, kad znots nomira, viss pajuka. Saimniece, Sakaļmāte, kaut jau cienījamos gados, aprušinājusi puķes, šķendējas par lietavām un neredzēti auksto pavasari. Kad paslavē viņas puķu dārzu, viņa it kā pašsaprotami pastāsta, ka puķu dārzam jābūt skaistam vienmēr, lai tur vai kas, viņa piebilst. - Un kas tad ir tas 'vai kas'? - Nu neredzu es ar vienu aci, bet ar otru aci arī cilvēkus redzu tādā kā pusgaismā. Taču puķes rotā dzīvi, tāpēc - lai cik grūti būtu, tās jāsaravē vispirmāk. Daudziem redzīgajiem nav tik sakoptas mājvietas un dārza, bet "Karpas", lai tur vai kas, tādas ir.

Skola

Lauku skolu ar Lauku muižas baroneses fon Deršau atbalstu cēla no dedzinātiem ķieģeļiem ceļa malā no 1875.-1878. gadam. Zīmīgi, ka skolā vienmēr par skolotāju strādājis viens skolotājs. Visiem skolotājiem uzvārdi bijuši "pēc vācu un kurzemnieku modes"- Žanis Eisbergs-Ledus, Krišus Freimanis un Erna Pūtelis (uzvārda līdzība ar kurzemnieku ēdienu 'pūteli' ir nenoliedzama). Skoliņā līdz 1937. gadam mācījās divdesmit laucinieku. Pēc tam celto skolu slēdza. Tagad tā ir dzīvojamā māja.

Muiža

Lauku muižas vēsture ir raiba. Muižas īpašnieki bijuši daudzu vācu muižnieku dzimtu locekļi, kuri Latvijā kā mītnes zemē atstājuši dažādas pēdas. Latviešu atmiņā un latviešu tautas vēsturē darījuši visādus darbus, par ko tauta dažus paturējusi siltā atmiņā kā labos kungus, bet citu pastrādātie posta darbi atalgoti ar uguni un muižu nodedzināšanu.

Lasot Lauku muižas vēsturi, jāsastopas ar skanīgiem vācu muižniecības dzimtu nosaukumiem un baronu vārdiem: kopš 1576. gada 18. februāra kā īpašuma daļa piederējusi fon der Rekem, ko 1765. gadā Jaunpils īpašnieks Georgs Pēteris Magnuss fon der Reke pārdeva Hermanim fon Manteifelim. Lauku muižā notika saimnieciska rosība, zeme apsaimniekota, īpašums vairākkārt ieķīlāts, pārdots, līdz 1845. gada 10. aprīlī to nopircis barons von Drahenfelds. Viņa pēcnācēji Lauku muižu atstājuši 1939. gadā, repatriējoties uz Vāciju.

Pēc tam vēsture nav tik aristokrātiskiem vārdiem saistoša. Otrā Pasaules kara laikā muižā bija ierīkots vācu armijas kara hospitālis. Kurus karavīrus izārstēja, to dzīve turpinājās dažādi. Kuri karavīri hospitālī nomira - vienalga, vai tie bija vācu karavīri vai okupētajā Latvijā paņemtie latviešu leģionāri - visus vienuviet apbedīja netālajā Saulīšu kalnā. Kapsētā uzstādīts piemineklis 1944.-1945. gadā kritušajiem, bet vandāļi to pirms dažiem gadiem aplēja ar sarkanu krāsu un mazliet paspridzināja. Pēc kara Lauku muižā bija ierīkots mežrūpniecības centrs, bet ap 60-iem gadiem tajā ierīkoja veco ļaužu pansionātu. Muižas saimniecības ēkās - Kalējmājā un Dārznieka mājā - ierīkoja dzīvokļus, kādā citā - Lauku piena savāktuvi. Parku nekopa, tas aizauga kokiem un krūmiem, un muiža kopš 1974. gada, kad pansionātu likvidēja, bija pakļauta lēnai sabrukšanai, ieaugšanai krūmos, čūsklājā un aizaugušā muižas mežā. Varbūt tas nemaz nebija slikti, jo Lauku muižas aizaugušajā parkā tagad sastopami Sarkanajā grāmatā ierakstīti augi - klājieniem aug vijolītes, plantācijās aug dzeltenās meža tulpes.

Pirms neilga laika Lauku muižas vēsturē līdzās fon der Rekem var rakstīt mākslinieka, tēlnieka Bikšes vārdu. Viņš muižu nopircis, tagad tā pamazām atdzimst.

Izklaižu vieta

Elles kalns atrodas pusotru kilometru uz ziemeļiem no Lauku muižas. Uz šo apkārtnē skaisto vietu Lauku muižas kungi ar saviem viesiem devušies zaļumos atpūsties. Kalnā no ķieģeļiem iebūvētas ejas, paliels kambaris, kas izmantots kā lauku virtuve zaļumnieku ērtībām, lai varētu uz vietas gatavot ēdienu. Elles kalna virtuvē darbojies muižas pavārs.

Taču, laikam ejot, Elles kalns apaudzis krūmiem, kokiem, biedējošiem nostāstiem. Stāsta, ka šajos kambaros kungs esot pavēlējis dzīvot kādam vīram un sievai. Viņi nedrīkstēja ne mazgāties, ne ķemmēties. Kad pie dabas atbraukuši kungi, tad tādiem melniem un cilvēcisko seju zaudējušiem, vīram un sievai bijis jādejo viesiem par izklaidi. Kungs rādījis - kā bauri dzīvo. Tāds baiss, katrā ziņā latviešus pazemojošs pastorālais šovs.

Vēl runā, ka viena Lauku muižas baronese esot vēlējusies, lai pēc nāves viņu apbedī nevis kapsētā, bet tieši Elles kalnā. Taču viss noticis gaužām hrestomātiski - ko amatnieki paredzētajā kapeņu vietā dienā uzmūrējuši, tas naktī nobrucis. Kā vainīgais postīšanā apsūdzēts velns. Mūrnieki palikuši sardzē, paņēmuši līdzi velnu aizbaidītāju gaili. Ap pusnakti sargi aizmiguši. Velns sācis postīt uzmūrēto, un tad iedziedājies gailis. Sargi uzmodušies, bet redzējuši tikai velnu skrienam no kalna lejā. Velns bēdzis krūmos, iespiedis pēdas nospiedumu akmenī. Zināms, ka Lauku velnam viena ir zirga, otra gaiļa kāja.

Kapsēta

Uz Lauku kapsētu ved liepu aleja. Pašaura, jo tad, kad apbedīja pirmos lauciniekus, - tā ap 1800. gadu, liepiņas bija mazas pīckas, bet bēru eskortu, kā zināms, tolaik veidoja pajūgi. Kapsētā atdusēties vēlējušies arī Lauku muižas baroni. Un ne jau kādā kapličā, bet kapu uzkalniņā, tā - pa vidu starp lauciniekiem. Krustu uzraksti ir bezkaislīgi, liekot aizdomāties kāpēc gan barons ar baronesi miruši tik jauni: "Theodor von Drachenfels, 15 März, 1832 - 26 Juni, 1872 un Anna von Drachenfels, geb.von Derschau, 8 Juni, 1841 - 22 Januar, 1874".

Ap kapsētu laukakmeņu žogs, mežs un dzied putni. Kapos vēl joprojām glabā lauciniekus. Nav atšķirības starp kārtām. Raugi, noskaidrots, ka kapos visi laucinieki beidzot esot vienlīdzīgi. Gan fon'i, gan zemnieki.

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” jūnija numurā (Nr.22)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit