Vai valdošā elite to nevarēja paziņot, pirms sabiedrība sāka vākt parakstus? Vai valstī dzīvojošai sabiedrībai ir aizliegts zināt, kas un kur tiks būvēts? Jo, iespējams, tas tika izlemts jau 60. gados no okupācijas varas puses. Uzzināju, ka lēmums jau esot un šajā būvniecībā jau ieguldīts ap 3 miljoniem eiro. Līdz ar to tā viņi vēlējās apstiprināt, ka būvniecība jau nolemta un atpakaļceļa nav. Tas esot viens un vienīgais pierādījums viņu attieksmei pret mums.
Lai tas nenotiktu, tauta jeb mēs organizēja tautas iesaisti pret tādu absurdu pamatojumu savām idejām. Pati parakstu vākšana shēmotājiem bija neparasta, pat apgrūtinoša. Kāpēc?
Liekas, ka viņu izstrādātā "uzvārīšanās" jau izmēģināta – un tas, kādā veidā var "uzvārīties". Vai arī politiski pamatota.
Pirms pāris gadiem bija cita iedzīvošanās shēma būvniecībā. Tad svarīgākā būve Rīgā bija tramvaju ceļu izbūve no Purvciema caur kapiem uz purvu. Šī jautājuma izgaismošanai uzrakstīju rakstu "Ar tramvaju caur kapiem uz Skanstes purvu". Viena no atsauksmēm bija, ka manu muldēšanu var neņemt galvā, jo esmu okupācijas laika inženieris...
Kad mans raksts bija izlasīts portālā "Delfi", pa telefonu saņēmu apstiprinājumu, ka projekts nav apturams, jo tur jau ieguldīti vairāki miljoni eiro. Neviens par to nav ne nosodīts, ne arī par to vairs runā. Viņi, iespējams, sadarbībā draudzīgi iegūto sadalīja – gan pašam, gan Sašam – un visi gali purvā.
Vēl lielāku izbrīnu izraisa uzbūvētais mistiskais tilts uz "nekurieni" Daugavgrīvas ielā, kurš atrodas Daugavas kreisajā krastā.
Mūs interesē valsts naudas tērētāju uzvārdi un ieņemamie amati ("varoņu" amati un uzvārdi).
Ir pamats teikt, ka uzskaitītās būves netiek būvētas bez jebkādas "uzvārīšanās". Rīgā ir daudz brīvu zemes vienību, kuras nesen bija apbūvētas vai ir pilnīgi tukši laukumi.
Laikmetīgi ir pieņemt un atbildēt, ka tā ir privātā zeme, bet tas ir cits jautājums. Pēc kādiem noteikumiem teritorija pārtapa par privāto, un cik par to ir saņēmusi valsts? Šīs kombinācijas ir zināmas, gan tas, kā pārtapa privātā, gan tas, cik tas maksāja.
Ir pamats iztēloties notikumu, ka, no rīta pamostoties, uzzinām, ka Rīga pārdota vai izpārdota pa kvartāliem. To nopirka kāds miljonārs vai miljonāru ģimene, šķēle vai gailis, un uzzinām, ka tas jau sen ir noticis. Kur palicis senlatviešu teiciens – "Nevienam Rīgu es nedošu, kā vien tam, kas cels tās varenību"?
Slepus uzzinām, ka nav ne Rīgas, ne tās varenības. Tā vietā iegūstam miljonāru pulku vai miljonāru ģimeņu skaitu. Jautājums: kas pērk, kam maksā, par kādiem līdzekļiem? Kur paliek līdzekļi, kuri ir ņemti no valsts kases, t.i., no mums?
Varas funkcionāri neiedomājas, ka pēc 3 gadiem vai vairāk klusēšanas darījums top mums zināms.
"Latvijas ceļa" partijas virsotne tādiem jautājumiem ar daudz lielāku darījumu un naudas apriti piedeva dokumentam valsts noslēpuma statusu.
Tagad par zemes nogabala būtību.
Berklava valdīšanas periodā ap 60. gadiem pametu darbu būvniecībā un pārgāju strādāt Baltijas dzelzceļa projektu kantorī ar plaša profila darbu saturu, kur nostrādāju gandrīz 8 gadus, gaidot apsolīto dzīvokli.
Tas bija vēsturiski latviešu tautas slēptais atmodas laiks. To saprata 1960. gada varas instancēs.
Runāja, ka Latvijā dzīvo, ieskaitot armijā esošos, apmēram miljons sveštautiešu-iebraucēju, pamatā krievi. Maskava darīja visu, lai demobilizētie paliktu Latvijā. Dzīvojamo māju projektus armijas daļām izstrādāja Dzelzceļa projektu organizācija, kuru finansēja no Padomju Savienības speclīdzekļiem.
Mēs projektējām dzīvojamās mājas it kā vietējām vajadzībām, bet tās būvēja atvaļinātiem un uzaicinātiem armijniekiem.
Tā radās dzīvojamo māju kompleksi Jūrmalā, Lašu ielā, un daudz kur citur Latvijas pilsētās. Tajā laikā visiem bija zināms neafišēts norādījums, ka demobilizētie armijas virsnieki un viņu ģimenes jāapgādā ar dzīvokļiem jebkurā PSRS pilsētā, izņemot Pēterburgu (bij. Ļeņingradu), Maskavu un Kijevu. Virsniekiem bija izvēles tiesības, uz kuru novadu pārcelties.
PSRS pirmā sekretāra amatu tad ieņēma Ņikita Hruščovs, par kura ierašanos Latvijā bija pamatā divi jautājumi.
Kukurūzas audzēšana Latvijā, no kā cēlās iesauka "kukuruzņiks", otrs jautājums bija saistīts ar Berklava laika latviešu nacionālās apziņas uzplaukumu. Pēdējais jautājums tautai bija ļoti svarīgs. Runas un norādījumi bija gari, un valdības personālam tie bija draudoši.
Augsta ranga demobilizētiem atvaļinātiem virsniekiem solīja dažādus labumus, galvenais, labiekārtotus dzīvokļus, ja pārcelsies uz Latviju. Šo elites sabiedrību pirms pārcelšanās speciāli apmācīja, jo Latvijā esot daudz padomju varai nelojālu iedzīvotāju. Aicināja iet visās jomās darboties valsts politiskajā dzīvē.
Tādā veidā Latviju pārvērta par politiski zombētu un pret pamatiedzīvotājiem naidīgi noskaņotu virsnieku dzīvesvietu. Tas jūtams līdz pat šai dienai. Latviju pārvērta par būvlaukumu – ar plašu rūpnīcu un dzīvokļu fonda būvniecību. Pēc uzsaukuma par darbaspēka nepieciešamību tika ievests darbaspēks no daudziem Krievijas novadiem. Tā tika atšķaidīta vietējā sabiedrība. Brīnos, ka par to nerunā. Šeit ir atbilde, kāpēc, piemēram, ir tik daudz naidīgu runu pret latvisko sabiedrību.
Maskavas kabinetos pieņēma saskaņotu lēmumu pārvērst republiku par rūpniecisku un atpūtai atbilstošu nostūri. Par to man atklāsmes brīdī izteicās kāds no iebraucēju elites puses.
Dzīvojamā fonda izvēle tika veikta pēc demobilizēto pakāpes un esošajiem un bijušajiem amatiem. Iegūtā dzīvokļa vērtība, mājas izvietojums, komforta līmenis. Visas ēkas bija vienādas, tikai dažas vienādākas ar topošajiem iemītniekiem. Teica, ka visi bija vienādi politiski zombēti, bet daži bija labāk zombēti.
To var nosaukt par uzsaukumu ierasties uz dzīvi Latvijā, lai atšķaidītu vietējo iedzīvotāju blīvumu. Mērķis Pelšes uzraudzībā valstī tika sasniegts sekmīgi. Vienlaikus tika veikta vietējās sabiedrības selekcija, ko veica organizācijās. Sevišķi tas notika augstskolās.
Tika veikta neparasti plaša būvniecība pa visu Latvijas teritoriju.
Mājas, dzīvokļi tika būvēti pēc principa – vienādi, bet starp tām bija vienādākas ēkas, piemēram, fotogrāfijā parādītā ēka tika speciāli uzbūvēta velotreka priekšā. Vai blakus bijušajām siltumnīcām. Mēs to neprojektējām. Mājas iedzīvotāju kontingents arī bija atšķirīgs, ar kādu šīs mājas iedzīvotāju strādāju vienā telpā. Viņa specialitāte un nodarbošanās arī bija mīklaina. Viņš bija speciāli atbraucis uz dzīvi Latvijā. Bija neparasti inteliģents un pieklājīgs. Vēlāk pārcēlās strādāt uz pārvaldes pirmo daļu, tad daudz kas tapa skaidrs.
Minētās dzīvojamās mājas statuss arī tapa skaidrs, kad atšķirībā no citām dzīvojamām mājām Ropažu ielā blakus ēkai uzstādīja skaņas signālus ierobežojošo zīmi. Arī velotreks tika slēgts, jo tas traucēja ēkā dzīvojošajai elitei.
Paredzētā jaunbūve, iespējams, sasaucas ar jau uzbūvēto. Vēlāk Ropažu ielai, apejot drošības intereses, noteica vienvirziena ielas statusu, tas atgādināja iedzīvotāju visu varošo spēju. Ņemot vērā visu man zināmo, šajā ēkā varēja atrasties kāds Interfrontes atbalsta dzīvoklis vai punkts. Iespējams, šī ēka mērķtiecīgi tika satuvināta ar esošo, tas nenotiek gadījuma pēc.
Ropažu ielas 5 dzīvojamā ēka ar velotreku priekšplānā
Tirdzniecības centra "Elkor" Brīvības gatvē 201 tukšais laukums nav izmantots
Vieta, kur savā laikā tika ielikti pamati Vissavienības vagonu rūpnīcas zinātniski pētnieciskajam institūtam. Vai nav iespējams laukumu izmantot? Atsavināt, atpirkt vai kā citādi, lai sasniegtu mērķi? Mājai, kur redzams laukums kreisajā pusē, personīgi pēc pasūtījuma veicu konstruktīvās daļas izstrādi un vadīju būvdarbus. Vienlaikus visi konstruktīvie risinājumi ir mani.
Brīvības gatvē 201 ir tukšs zemes nogabals, uz zemesgabala atrodas "Elkor" tirdzniecības korpuss. Teritorija ap 4 ha platībā atstāj pamestības iespaidu.
Lasītājiem
Lūdzu piedošanu, bet nevar neteikt, ja ir, ko teikt, jo tas netieši skar mūs visus un mazāk viņus – ieinteresē. Vai kārtējo reizi kāpjam uz grābekļa? Te var piemērot tautas parunu "Ko nevar nopirkt par naudu, to var nopirkt par lielu naudu".
Iespējams, šie notikumi apsteidza mani. Biju domājis par šiem jautājumiem rakstīt savā septītajā grāmatā, ko paredzu izlaist šovasar.