Klausoties kā jaunās, daudzsološās opozīcijas, tā politiskajā miskastē vismaz uz kādu laiciņu ieslaucīto partiju pārstāvju pēdējo nedēļu un jo īpaši dienu – kopš valdošās koalīcijas galīgās noformēšanās – publiskajos paziņojumos, šķiet, ka māte Terēze ir pārdzimusi nevis vienā, bet vismaz desmitos cilvēcisku būtņu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
No “jauno samariešu” pulciņa izkrīt faktiski viens pats Jānis Jurkāns, no kura izbuktētās ārienes visos līdzcilvēkos, citējot viņa paša vārdus, aizvien skaidrāk sāk rēgoties vairs ne divi, bet četri vaigi. Savukārt visi pārējie šķēles, bērziņi un Co. vienā balsī aizkustinoši gaužas, izsaka līdzjūtību, ir norūpējušies un gluži vienkārši bažījas vai par jebkuru jautājumu, kas saistīts ar jauno koalīciju un tās veidoto valdību.

Vairumā gadījumu tas, protams, izklausās gana smieklīgi – nu, piemēram, kā līdzšinējais premjers Andris Bērziņš, pēdējās savas valdības nedēļās sarūpējis jaunajam Ministru kabinetam izdevumus par daudziem desmitiem miljonu, tagad publiski izsaka dziļas rūpes par jaunās valdības spēšanu savākt vajadzīgās naudiņas savu solījumu pildīšanai.

Tomēr atsevišķos gadījumos šī muldonība, kas tik raksturīga ļaudīm, kuri nemāk zaudēt ar godu, tomēr pārsniedz piedienīguma (pat lietojot šo terminu tā latviskajā izpratnē) robežu. Par citiem gadījumiem neņemos spriest, taču tas, ko pēdējās dienās visi šie šķēles un bērziņi ir sarunājuši par atklātības jautājumiem, ir ne tikai piedauzīgi vien.

Tātad, ja īsumā savelkam kopā "jauno samariešu" pēdējo dienu izteikumus (tikai nejaukt ar izteikumiem pirms vēlēšanām!), sanāk tā: jaunās koalīcijas veidošana nevis aizkulisēs, kā ierasts šiem kungiem, bet gan žurnālistu un citu interesentu acu priekšā ir izvērtusies par nožēlojamu "cirku" un amatu pirkšanas pasākumu, savukārt Einara Repšes plāniņš žurnālistiem ļaut piedalīties arī valdības sēdēs ir vēl nožēlojamāks un ne tikai ir pretrunā ar "pasaules praksi", bet arī “samākslotas atmosfēras apstākļos” neļaus ministriem "izteikties brīvi", ir “priekšvēlēšanu triks” un “klajš populisms”.

Tas, protams, labi, ka ir tāda jauka pasaules prakse, uz kuru vienmēr vajadzības gadījumā var atsaukties. Un tāpat labi, ka visas mūsu bezgala principiālās "sabiedrības par atklātību" kā ūdeni – vai kaut ko citu – mutē ieņēmušas klusē par situāciju, kāda Latvijas likumdošanā tieši ar šo to šķēļu, bērziņu un viņu kompanjonu (tā sauktais atklātības likums, piemēram, cik atminos, ir "svabadā publicista" Edvīna Inkēna rūpju bērns) rokām ir izveidota informācijas pieejamības jomā.

Šī situācija ir vienkārša: valsts noslēpumu likumdošanas normas komplektā ar grāmatvedības un atklātības likumu ierēdnim rada visas iespējas neatklāt faktiski jebkādu informāciju, ko tas tādu vai citādu iemeslu dēļ nevēlas atklāt. Un man patiešām gribētos valdībā vai vienalga kur pamanīt kādu, kas to vēlētos risināt.

Repšes un Co. ideja par koalīcijas veidošanas sarunu un valdības sēžu atklātību, protams, pirmām kārtām bija priekšvēlēšanu māneklis bez jelkāda pārdomāta mehānisma. Un rezultāts līdz šim ir bijis likumsakarīgs – galu galā atklātība tāpat kā demokrātija, tiesiskums un tamlīdzīgas mantas vienmēr ir bijusi grūtāk realizējama un nesalīdzināmi neērtāka nekā informācijas slēpšana, strādāšana, tā sakot, zem tepiķa, vienpersonisku lēmumu pieņemšana un īstenošana. Tur, lūk, ir jāsamierinās ar daudzu neizpratni, ņirgām, regulāriem belzieniem un, protams, sistēmas pretdarbību – jo, piemēram, padomājiet paši, kas gan būtu sanācis no pārtikas rūpniecības prihvatizācijas, ja process būtu bijis atklāts, vai ne?

Es vēl gluži labi atceros 90. gadu sākumu, kad valdības sēdes žurnālistiem bija pieejamas, taču toreizējais demokrātiski ieceltais premjers Ivars Godmanis tik regulāri "norāvās" no medijiem par neglītajām Ministru padomes sēdēs izskanējušajām lietām, ka beidzot neizturēja un par atklātību bišķīt piemirsa.

Cits pamācošs piemērs ir tas pats Andris Bērziņš un viņa spēja savienot skaļus vārdus par atklātību un caurspīdīgumu ar, teiksim, informācijas slēpšanu par visai valstij un tās prestižam svarīgiem starptautiskiem tiesas procesiem, kuri turklāt no nodokļu maksātāju kabatas prasa miljonus latu, vai labi zināmā "sabiedrība par atklātību", kas, kā izrādījās, par atklātību bija gatava stāvēt un krist tikai tik ilgi, kamēr nebija jāatklāj pašai sava netīrā veļa.

Ar vārdu sakot, būt atklātam – tā ir tāda nopietna štelle, ko, sācis saņemt savas "atklātības piepes", nu jau laikam nojauš arī Repše – un vismaz pagaidām, kamēr vairāk tiek runāts nekā darīts, no atklātības aizstāvja lozungiem neatsakās. Taču jāatminas, ka pat priekšvēlēšanu karstumā "Jaunais laiks" nav iepīkstējies par gatavību nevis nodemonstrēt pāris atklātības pasākumus, bet gan būtiski mainīt pašreizējos normatīvos aktus informācijas atklātības jomā. Tāpat uz skumjām pārdomām mudina fakts, ka jaunais atklātības aizstāvis ir tas pats, kurš savulaik gadiem ilgi savam preses dienestam bija aizliedzis atklāt, kāda ir viņa mēnešalga, un bija to spiests atklāt tikai līdz ar likumdošanas maiņu.

Tā ka – vismaz pagaidām šķiet, ka nez vai topošais premjers gatavībā izrādīt savu netīro veļu izturēs ilgāk par Godmani. Bet nu cerams, ka es kļūdos.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form