Mēs visi pēdējā gada laikā esam daudzkārt dzirdējuši, ka nu beidzot pie varas ir politiskie spēki, kuru prioritāte viennozīmīgi ir – visos veidos un ar visiem līdzekļiem apkarot korupciju. Turklāt, kā var spriest no “tautas” reakcijas sakarā ar valdības grīļošanos un šajā saistībā izteiktajiem publiskajiem apgalvojumiem, “tauta” stāstus par uzsākto korupcijas apkarošanu ir dzirdējusi pietiekami daudzkārt, lai noticētu un ar rokām un kājām būtu par.
Un tas viss, protams, ir ļoti labi, jo kurš gan iebildīs pret to, ka korupcija ir jāapkaro? Es noteikti ne, lai gan, nebūdams ne būvnieks, ne autovadītājs, ne uzņēmējs, kaut kā līdz šim no šīs, spriežot pēc publiskiem izteikumiem, baisi izplatītās parādības izpausmēm esmu izvairījies – kaut kā nekad neviens ierēdnis vai policists ar aci nav miedzis un divdomīgas piezīmes nav izteicis. Taču, kamēr pēdējā laikā par modes lietu kļuvis Einara Repšes valdībai, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam vai “Jaunā laika” pārstāvjiem šķelmīgi pajautāt – nu, kur tad ir tie jūsu gada laikā noķertie lielie korumpanti? –, man ir sakrājušies daži citi, varbūt ļoti naivi jautājumi.

Pirmkārt, mums visiem ir iestāstīts, ka korupcija Latvijā ir sazēlusi tā, ka tālāk vairs nav kur – bezkaunīgie korumpanti mēģina nozagt ja ne valsti, tad vismaz pa gabaliņam katrs – noteikti. Bet tādā gadījumā jāsecina: ja reiz šo maitasgabalu ir tik baisi daudz, tad nudien nevarētu būt problēmu katru dienu tādus saķert dučiem un kāliem. Bet kaut kā nesaķer – kāpēc gan? Variantu nav daudz – vai nu potenciālie ķērāji un apkarotāji nemāk (negrib), vai arī patiesībā korumpantu ir krietni mazāk, nekā mums mēģina iestāstīt. Kā tad ir? Kurš var atbildēt?

Otrkārt, šī vispārējā taisnīguma triumfa gājiena laikā nav, piemēram, īsti saprotams, kāpēc "kādas bankas" prezidentes dēls par netīšu cilvēka nogalināšanu visnotaļ tīšas iekaustīšanas rezultātā uz izmeklēšanas laiku paliek uz brīvām kājām, bet trīs "parastie" jefiņi par ebreju kapu apgānīšanu tiek turēti apcietinājumā, jo citādi "var turpināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus vai izvairīties no izmeklēšanas"? Vai tiešām šeit galveno argumentu spēlējis brīnišķs raksturojums no tenisa skolas pirmajam indivīdam kontrastā ar trim pārējiem, kuru vecāki, pieļauju, nez vai spētu no mēneša ienākumiem atlicināt pat vienas raketes cenu? Jeb kas cits? Un kāpēc tas nevienam nešķiet brēcoši un nejēdzīgi?

Treškārt, tāpat man nav skaidrs, kāpēc tad, kad nelikumīgi ziedojumi atklājas vienām partijām (nu, piemēram, tai pašai tizlajai Zemnieku un Zaļo savienībai), tās tiek drāztas kā zīmuļi un visi korī auro par baisiem pārkāpumiem, bet tad, kad tieši tikpat nekaunīga naudas ņemšana, neraugoties uz tās avotiem, tiek konstatēta saistībā ar "Jauno laiku", sākas runas par likumdošanas nepilnībām, kuras, lūk, vajagot ar skubu labot? Un kā ar apgalvojumu, ka, ja reiz nodokļi no saņemtās summas nomaksāti un saņēmējs bijis labticīgs, nav ko piekasīties? Vai tiešām tas nozīmē, ka arī jebkuram ierēdnim – protams, ja viņš pārstāv “pareizo” partiju, – kaut kas kabatā ieslīdēt var, ja vien viņš, sirdsšķīstais, nenojauš, ka tas ir kukulis un nomaksā nodokļus?

Ceturtkārt, man galīgi nav skaidrs, kāpēc viens Valsts civildienesta pārvaldes priekšnieks (protams, ne jau “jauno laiku” pārstāvis), pamēģinājis šo to no valsts maka pārcelt citās kabatās, no sava krēsla izlido ar skaļu paukšķi, Ministru prezidenta principiālas un svelošas kritikas pavadīts, bet, kad viņa pēctecis tikpat naski ķeras pie pašrocīgas savu ienākumu palielināšanas uz valsts rēķina, Ministru prezidents tikpat principiāli raksta milzumgaru vēstuli, pieprasot šo lietu izskatīt “pareizi”? Kā tad tas saskan ar totālo, vispārējo, taisnīgo bezkompromisu cīņu pret korupciju, valsts nozagšanu, apzagšanu un izzagšanu? Jeb “savējie” tomēr pa drusciņai drīkstēs? Bet tā taču ir bijis arī līdz šim, “vecajos laikos”...

Piektkārt, tie visi, protams, ir atsevišķi sīkumi, taču ir vēl sestais jautājums, kuru ilustrēšu ar nelielu piemēru. Kāds mans paziņa atstāstīja atgadījumu, kurš noticis burtiski pirms pāris nedēļām: viņš uzsācis dzīvokļa pārbūvi jau pirms būvprojekta apstiprināšanas, jo kredīts bijis jāizmanto, strādnieki īdējuši un galīgi nav bijusi vēlēšanās gaidīt vēl mēnesi, kamēr būvprojektā savāksies visi vajadzīgie paraksti. Arhitekte viņu godīgi brīdinājusi, ka attiecīgajā rajonā darbojas būvinspektors ar pārdabiskām spējām, kurš šādus nelikumīgos būvdarbus uzož caurmērā trīs darba dienu laikā, pēc kā varianti ir divi: vai nu 50 latu inspektoram aploksnītē, vai arī uz administratīvo komisiju prom – un tad pat 250 latu sods faktiski neizbēgams.

Protams, ka paziņa izvēlējies pirmo variantu – un, atvainojiet, es viņu par to nenosodu. Savukārt naivais jautājums šajā sakarā ir šāds: gadiem ilgi ir runāts par to, ka korupciju nav iespējams apkarot tikai ar policejiskām metodēm, ka nepieciešams radīt tādu likumdošanas situāciju, kad korumpēties un korumpēt nebūtu ne īpaši iespējams, ne īpaši izdevīgi. Bet kāpēc neviens par to vairs nerunā – neviena no šīm “Delnām”, neviens no šiem televizoru ekrānos ņudzošajiem politologiem, ekspertiem un tā tālāk? Un – kas vēl interesantāk – kāpēc, kā izskatās, neviens šajā sakarā arī nekā vairs nedara? Vai tiešām kādam – kaut viņš sešreiz būtu no Andromēdas miglāja vai Saturna meteorītu jostas – šķiet, ka korupciju reāli būs iespējams apkarot tikai ar uniformētu vīru un dažādu nosaukumu slepenpolicistu palīdzību?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit