Pirmais. Mums nu gari un plaši stāsta par Satversmes kodolu. Valstisko ekspertu saradies milzīgs pulks, un visi atcerējušies šo valstisko kodolu – svētu, neaizskaramu un visādi citādi supersvarīgu. Neko nezināja, nenojauta – bet nu pēkšņi atcerējās.
Tad kas sanāk – labi, mēs, protams, esam augsto likumdošanas sfēru dumiķi, bet kur tad, kad vēl tikai tika sākts vākt parakstus valodas jautājumā, bija visi šie gudrie ļaudis, kuru liela daļa pārtiek no valsts (nu, vai Eiropas Savienības) naudas? Kādā pašapmierinātības snaudā un kur viņi vāļājās visus šos mēnešus – visi šie Bērziņi, Čepānes, Leviti un Co.? Kāpēc viņi visi atmodās tikai piecas minūtes pirms divpadsmitiem? Tā skaitās uzticamā un profesionālā kalpošana savai valstij – vai tomēr kaut kas pavisam cits?
Otrais. "Viena lieta ir ļaut izteikt viedokli, otra - mainīt valstiskuma pamatus," televīzijā teic viens no šiem te snauduļiem, tieslietu ministra krēslā sēdošais Gaidis Bērziņš, un beidzot atmodušos "valstiskuma ekspertu" bars piebalso – jā, jā, ir svētas lietas, par kurām Latvijas pilsoņiem nevajag būt nekādai teikšanai, vai tad nu jums pašiem tas nav skaidrs.
Tad kas sanāk – ka bērziņprāt un čepāņprāt ir lietas, ko Latvijas tautai nav tiesību par sevi izlemt, pat ja par kādu lietu vienisprātis ir 70, 80, 90 procenti pilsoņu? Un ka šie snauduļi būs tie, kas noteiks, par ko Latvijas tauta var lemt un par ko ne? Kad vajadzēja atdot prāvu daļu valstiskās suverenitātes, iestājoties ES, Latvijas tautas lēmums bija gana labs, bet nu ne? Un kas varētu sekot tālāk – piemēram, noteikt Saeimas kodolu, uz ko neattiecas Saeimas vēlēšanas, vai kaut kas vēl novatoriskāks? Un kā – pēc simt gadiem, ja latvieši būs sekmīgi pašiznīcinājušies, vietējiem dzeltenbrūnīšiem nebūs tiesību izvēlēties runāt pidžininglišā un pievienoties... nu, vienalga, kam? Vai nebūs tā, ka viņi vienkārši nospļausies uz antīko Čepāņu pārdomām par svētajiem kodoliem?
Trešais. Ja kāds neatceras, ar ko visa šī referenduma jezga sākās (nevis turpinājās, kad pareizās strāvas saoda ušakovi, Urbanoviči un Co., bet tieši sākās). Tā sākās nevis ar kādu milzu sazvērestību un apjomīgiem politiskajiem spēkiem, bet ar vienu lētu provokatoru, tādu neizdevušos Edičku Ļimonovu, kuram līdz šim vienīgais kaut cik veiksmīgais pasākums dzīvē ir bijis erotiskās avīzītes izdošana un kurš nu pirmoreiz mūžā izrādījās noderīgs lielākiem tēvočiem. To visu aizsāka viņš.
Tad kas sanāk – ka Latvijas valsts un visi tie valstiskie gudreļi, kas barojas uz tās rēķina, nav spējīga tikt galā ar vienu šādu Bronšteina-Trocka embriju un laikus – uzsveru, laikus – dot tam likumīgu, bet pienācīgu pretsparu, tā vietā nostādot sevi visnejēdzīgākajā situācijā, kāda vien iespējams, un arī tad nespējot pat vienoties par vienu skaidru un tēraudcietu viedokli, pie kura turēties, lai vai kas? Vai tiešām tas, uz ko šie "valstsvīri" ir spējīgi, ir tikai jezga, ņudzeklis un ņemšanās, kas liktu skaudībā nobālēt pat Brauna kustībai?
Ceturtais. Papildus visiem šiem gudreļiem mums vēl ir valsts galva, kurš tā vietā, lai pildītu sava paša zvērestā uzskaitītos nebūt ne neskaitāmos pienākumus, visā šajā laikā nav spējis izbubināt neko vairāk kā runča Leopolda – zēni, davai, dzīvosim draudzīgi.
Tad kā sanāk – kāda jēga mums no valsts galvas, kas nu nemaz neatgādina galvu? Galva – tā, ziniet, organismā ir daļa, kas savāc kopā visu uztverto, ātri izanalizē un skaidri saka organismam (šajā gadījumā – savai tautai), ko būs darīt, ja šis vēlas izdzīvot. Tad ko darīt, ja šis te prezidentveidīgais pārpratums, kura analīze aprobežojas ar patiesi drosmīgo atziņu, ka "referendums ir apzināti eskalēts notikums", un rīcības skatījums – ar ierosinājumu "dzīvot savstarpējas tolerances un cieņas gaisotnē", patiesībā kopā ar visiem saviem padomniekiem uzvedas nevis kā valsts galva, bet kā valsts divpadsmitpirkstu zarna – kaut ko savā nodabā gremo, reizēm pabubina, un tas arī viss?
Ak, un vēl piektais. Caurkritusī eksministre Sarmīte Ēlerte, kuras panākumus sabiedrības integratores postenī mēs nu skatām, par šo savu "darbu" vairs pat neiepīkstas, bet tagad aicina katram latvietim integrēt vienu krievu. Vienkārši interesanti – varbūt kāds var pateikt, kur un kā, lūdzu, varētu iepazīties ar pašas Ēlertes kundzes integrēto krievu? Droši vien daudziem būtu interesanti pārņemt šo svarīgo pieredzi – protams, ja tā latvju politiķiem tradicionāli nav tikai tukša muldēšana.