Šodien preses konferencē es gatavojos detalizēti, uz dokumentu un citu faktu pamata izklāstīt gadījumu, kad mūsu tā sauktās tiesībsargāšanas iestādes nevis "varbūt", nevis "iespējams" un nevis "šķiet", bet nepārprotami un skaidri safabricējušas kriminālprocesu pret konkrētu personu.
Kā pēc pēdējo dienu notikumiem labi zināms, šī persona esmu es pats, un ko tur liegties - tieši šī iemesla dēļ esmu pielicis īpaši daudz pūļu, lai visus šos dokumentus un faktus savāktu un izkārtotu. Galu galā, lai cik tas būtu neticami, šī ir pirmā reize manā mūžā, kad esmu nonācis statusā "persona, pret kuru sākts kriminālprocess". Droši vien ap reizi desmito tas jau izraisītu tikai rezignētu smīnu.
Ticiet man: man patiešām ārkārtīgi gribētos visus šos dokumentus un pārējos faktus izlikt šeit un tagad, un tūlīt, negaidot nekādas preses konferences, lai jūs ar to visu tāpat tūlīt un nekavējoties iepazītos un noelstos - jā, neticami, ka tā notiek mūsu valstī. (Šajā gadījumā par šādu efektu tiešām esmu diezgan pārliecināts.)
Tā tomēr nebūtu īsti labi: ne tikai tāpēc, ka nebūtu godīgi pret preses konferences apmeklētājiem, kuriem ir solīts visu izstāstīt pašiem pirmajiem, detalizēti un pamatīgi, bet arī tāpēc, ka kriminālprocesa safabricētājiem un pasūtītājiem šodien derēs vēl kādas stundiņas padīdīties pārdomās no sērijas - interesanti, ir tikai dokumenti vai arī vēl kaut kas; ja vēl kaut kas, tad tieši kas, no kurienes un kā iegūts... Tā viņiem arī vajag, - paldies jums par sapratni.
Līdz ar to pašlaik, kad preses konference vēl priekšā, aprobežošos ar nelielu uzskaitījumu par to visu, kas mani personiski - pat neraugoties uz manu pietiekami bagātīgo pieredzi saskarē ar visvisādiem vilkačiem pagonos - šī safabricētā kriminālprocesa sakarā ir izbrīnījis visvairāk, un šādiem tādiem saviem secinājumiem, kuriem pēc visu faktu uzzināšanas, protams, varēsiet piekrist vai nepiekrist.
Pirmkārt, es nekad nebūtu domājis, ka tādā nosacīti respektablā un profesionālā kantorī kā Drošības policija - kas tomēr nav gluži Vilkadirkšņu policijas iecirknis, - ne mazums ļaužu ir tik pārliecināti par savu neaizskaramību, ka nemaz necenšas lietas nokārtot puslīdz perfekti.
Manā gadījumā konkrētiem, ļoti izteiksmīgiem un būtiskiem dokumentiem ir palikušas pietiekami viegli saskatāmas, ar valsts noslēpuma grifiem nenomaskētas, faktiski jebkuram interesentam uzejamas pēdas. Vēl vairāk - jebkuram, atvainošanu, idiotam vajadzētu būt pietiekami skaidram, ka šādā situācijā es jau nu nebūšu tas, kas nemetīsies šos dokumentus sameklēt.
Taču tas līdz šai baltai dienai absolūti nav traucējis uzplečotajiem kungiem no Drošības policijas bolīt acis un apgalvot - neko nezinām par tādiem dokumentiem, nav mums tādu, liecieties mierā. Ar zemtekstu - ko ņemies, tāpat mēs izdarīsim, ko gribēsim, un neviens šai valstī mūs neapturēs.
Otrkārt, ir tiešām pārsteidzoši, cik milzīgi valsts resursi var tikt izmantoti, lai savāktu visbezjēdzīgākās lietas, kuru kopums var noderēt ja nu vienīgi atskaitei attiecīgā kriminālprocesa pasūtītājiem par paveikto milzu darbu.
Par tādiem sīkumiem kā telefonsarunu noklausīšanās un patizli mēģinājumi piekļūt e-pastu kontiem un serveru saturam nemaz nerunāsim, taču "mana" kriminālprocesa ietvaros pa visu Latviju un ārpus tās pieprasītā informācija patiešām liecina tikai vienu - cik ērti ir iegūt izglītību kādā jomā uz nodokļu maksātāju rēķina.
Es tagad zinu gan visnotaļ konkrētus izdevējus, kuriem nācies klusi spurkt mutautiņā, klausoties Drošības policijas "profesionāļu" jautājumus par to, kā tiek izdotas grāmatas, kā notiek tekstu rediģēšana un sagatavošana, gan konkrētus medijus, kam pieprasīts izsniegt visdažādākos ierakstus, kur tādā vai citādā kontekstā esmu figurējis es, gan konkrētas tipogrāfijas, kam nācies skaidrot ne tikai grāmatu drukāšanas procesu, bet arī elementārus līgumu slēgšanas jautājumus. Un tā tālāk, un tā tālāk - labāk pat neskaitīt, kādus resursus tas viss prasījis.
Treškārt, Kriminālprocesa likumā it kā ir noteikts, ka kriminālprocesu pret konkrētu personu var uzsākt, tikai un vienīgi pastāvot reālai iespējai, ka konkrēta persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu. Tas tā - teorētiski. Taču realitāte ir pavisam cita.
Totālās nekontrolējamības apstākļos tāds vilkacis pagonos no Drošības policijas neriskē faktiski ne ar ko, atkarībā no pasūtījuma esamības vai neesamības vienos un tos pašos apstākļos izlemjot sākt neko neizsakošu resorisko pārbaudi, kriminālprocesu par kādu faktu vai nekavējoties jau nospriest - ehē, šoreizīt labāk uzreiz un uzreiz pret konkrētu personu.
Kāpēc gan ne - neviens šādus lēmumus un to pamatojumu reāli nekontrolē. Kā rāda Ilzes Naglas gadījums, pat tad, kad viss beidzas ar Strasbūras tiesas spriedumu, valsts norēķinās par savu pagonoto vilkaču darbiņiem ar nodokļu maksātāju naudu, savukārt konkrētā pasūtījuma izpildītāji paliek savos amatos.
Ceturtkārt, vēl pat briesmīgās Tautas partijas norieta laikos nebija iedomājamas tik primitīvas kriminālprocesu sākšanas metodes kā pašlaik. Un tā jau ir - kāpēc piepūlēties, ja var arī tāpat, bez kādiem stresiem?
Un tā nu, ja ir skaidrs pasūtījums "no augšas" vai vienkārši personiskās intereses prasa, visvienkāršāk ir kādu puskriminālu radību - attiecīgās struktūras stukaču pamudināt uzskrabināt faktiski neierobežotu skaitu kaut visabsurdāko iesniegumu, uz kura pamata jau tiks ierosināti pavisam konkrēti kriminālprocesi par jebko un pret jebko. Un kam jūs par ko tādu pasūdzēsieties? It īpaši, ja prokurors ir no tās pašas "grupas"?...
Vienīgā pašreizējā "neērtība" - to visu nepieciešams iepriekš rūpīgi sakārtot, lai iesniegums nonāktu pie pareizajiem cilvēkiem, ko savukārt (ne)uzrauga pareizā priekšniecība un pareizie prokurori. Savulaik kādu slavenu Andra Šķēles "izpētes" lietu Drošības policijas toreizējie profesionāļi, skaidri paužot savu attieksmi, bija nosaukuši īsi un skaidri - "Pasūtījums".
Arī "manā" kriminālprocesā, cik nu zinu, iesniegums bija izceļojies gan pa Ekonomikas policiju, gan pa prokuratūru, kur neviens īpaši nesteidza pasūtījuma izpildei - turklāt tik skaidri safabricētā lietā - likt uz spēles personisko reputāciju un vienkārši godaprātu, līdz beidzot Drošības policijā tika atrasti paklausīgi izpildītāji, kas bija gatavi uz visu. Protams, ar skaidru apziņu - mums jau neviens klāt neķersies un pretī nepīkstēs.
Jūs teiksiet - tas viss tak nav nekas jauns. Tā ir bijis padomju laikos, tā ir bijis pirms desmit un divdesmit gadiem neatkarīgajā Latvijā, tā tas ir arī tagad - un ne tikai pie mums, bet arī visās augsti civilizētajās Eiropas valstīs, kur tāpat gadās viss iepriekš aprakstītais. Taču ir viena liela starpība, kas 2013. gada Latvijai liek izskatīties drīzāk pēc tādas mazas Krievijas vai citas pustotalitāras valsts.
Jā, protams, viena ļauna Putina vietā mums ir ļumīga pelēka masa, bet līdzīgs ir kas cits: ja tā sauktajās Rietumu demokrātijās tiesībsargāšanas iestādes un specdienesti ir izkārtoti tā, ka pietiekami rūpīgi (un reizēm pat nikni) savas kompetences ietvaros kontrolē viens otru, tad mūsu Mazkrievijā viss ir pilnīgi citādi.
Tāpat kā Putina sistēmā arī mūsu Mazkrievijā "dienestos" roka roku mazgā un var atļauties faktiski jebkuras nelikumības, kamēr pilda politisko saimnieku ģenerālos uzdevumus, savukārt godprātīgie profesionāļi strādā divos darbos un tur muti, jo zina - viens nepareizs solis, un varēsi būt brīvs...
Pēc tiem faktiem, ko šodien atklāšu, normālā valstī jau uz vakarpusi mēs uzzinātu par Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika amata zaudēšanu, jo kā nekā tas viss ir noticis viņa paspārnē, bet vēl pēc pāris dienām Nacionālā drošības padome ķertos pie visaptverošas pārbaudes, lai noskaidrotu, kā vispār mūsu bezgala tiesiskajā valstī ir iespējama tik primitīva un nekaunīga pierādījumu slēpšana un apzināti prettiesisku lēmumu taisīšana, - no man nav ne mazāko šaubu, ka manam gadījumam līdzīgu ir simti un tūkstoši.
Taču, tā kā mēs dzīvojam Mazkrievijā, nekas tāds nav gaidāms, un man atliek tikai viens - parādīt gan pasūtītājiem, gan pasūtījuma izpildītājiem, ka viņiem nav īsti paveicies ar pasūtījuma objektu. Pie tā tad arī paliksim.
N. B. Ak, jā, un vēl pāris vārdi maniem mīļajiem mediju kolēģiem. Jums, protams, nekad nekas tāds nevar gadīties - kā tad nu citādi.
Vieniem, skaitā nedaudziem, - tāpēc, ka jūs esat pārliecināti, ka stāvat pareizajā pusē, kopā ar pareizajiem dienestiem un to pareizajiem pārstāvjiem, kuri, ja nu kas, jūs atbalstīs un neļaus, lai citi, tie sliktie, ar jums izrēķinās.
Otriem, lielākajai daļai, - tāpēc, ka jums taču ar šitādām tēmām vispār nav nekāda sakara, jūs vienkārši godīgi darāt savu darbu, un tāpēc ar jums pēc definīcijas nekas tāds nevar gadīties.
Ķeza tik tā, ka pasaules vēsture ir pilna ar situācijām, kad cilvēki ar tieši šādu pārliecību noskatījās, kā ķieģelīti pa ķieģelītim tiek uzbūvēta noziedzīga sistēma, kas agri vai vēlu pieķērās arī šiem optimistiskajiem skatītājiem. Bet tad, protams, bija par vēlu brēkāt un protestēt.
