Ēriks Jēkabsons vairs nav iekšlietu ministrs, un vienīgais, kas būtu sakāms par šo faktu kā tādu, protams, ir – sen bija laiks. Nevarīgs kā valsts amatpersona un iekšlietu sistēmas vadītājs, ne no gudrāko un prātīgāko desmitnieka (vai simtnieka) kā politiķis, atklāti nodevīgs un neuzticams kā cilvēks – līdz pēdējai amatā pavadītajai dienai. Ko nu tur vairāk – paši varat atsvaidzināt piemirstos iespaidus ziņu arhīvos, sākot ar „godavīra” iebakstīto politisko dunci nabaga Eināra mugurā un beidzot ar Berezovska sāgu, kas īpaši smieklīgi izskatās, atminoties par ministra darbības sākumā dotajiem kaislajiem solījumiem nīdēt oligarhus līdz pēdējai asiņu un sviedru lāsei.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tas tā – no vienas puses. Bet no otras: kā iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons nav bijis ne par matu sliktāks kā Māris Gulbis vai Mareks Segliņš – kāda iekšlietu sistēma bija pirms viņu atnākšanas, tāda palika arī pēc aiziešanas, tikai šoreiz trokšņa ir bijis pavairāk; politiskas izgāšanās piemēru atliku likām ir kaut vai pašreizējā valdībā (Roze un Vējonis ar cukurfabriku, Šlesers un Kariņš ar degvielu, Pabriks un Kalvītis ar Krievijas robežlīgumu, utt.); par patiesīgumu un ētiskumu saistībā ar mūsu politisko eliti vispār nav ko runāt.

Protams, paraugoties atpakaļ uz mūsu „godavīra”, domājams, nu jau neatgriezeniski noslēgto politisko karjeru, jāatzīst, ka arī šajā īpatnajā vidē viņš ir bijis īsts tīrradnis. Ierindas Latvijas politiķis, redz, vismaz cenšas, lai viņu nevarētu atklāti pieķert melos; ierindas Latvijas politiķis vismaz pūlas, lai viņa vārdi un solījumi izskatītos kaut cik nopietni un nemainītos ik pa dažiem mēnešiem; ierindas Latvijas politiķis vismaz mēģina noslēpt savus šaubīgākos paziņas un cenšas nelielīties ar šādiem kontaktiem…

Ja arī Ēriks Jēkabsons to ir darījis, tad gauži neveiksmīgi – vietā un nevietā bārstot atsauces uz mistisku operatīvo informāciju, sevis kā „godavīra” slavināšanu organiski apvienojot ar sīkiem meliņiem un noklusēšanu, burtiski apaugot ar šaubīgiem paziņām un padomdevējiem, savus paša „es nevēlētos izpaust” papildinot ar padomnieku aizdomas radošajiem kontaktiem un finanšu noslēpumiņiem, visbeidzot – pat savā pēdējā preses konferencē nemēģinot izdomāt ko gudrāku par Kremļa bubuli un savu principiālo iestāšanos par policistu algām, bet iepriekšējos meliņus tagad aizvietojot ar „šobrīd nav svarīgi, cik reizes es ar Berezovski esmu ticies – vienu reizi vai vairākas”.

Tiktāl par bijušo iekšlietu ministru: lai nu viņam labi klājas – kaut gan nez vai, palicis bez amata, viņš Berezovska kunga villās vairs būs tikpat gaidīts viesis. Bet… būtu nepareizi, ja saistībā ar Ērika Jēkabsona demisiju bez pieminēšanas paliktu citi šīs traģikomēdijas aktieri (par režisoriem saukt viņus pagrūti) un viņu, manuprāt, ne mazāk nepievilcīgā loma pēdējo nedēļu un jo īpaši jau dienu notikumos.

Visinteresantākie, protams, ir Tautas partijas intriganti, kuri pa ilgiem laikiem kaut ko tiešām ir nospēlējuši kā pa notīm. Sāksim ar to, cik glīti izspēlēta tika visa informatīvā kombinācija – līdz pat premjeram finālā dotajai „pilnīgi nejaušajai” iespējai, tēlojot absolūtu korektumu, vēl papildus iespert koalīcijas „partneriem” no Pirmās partijas un „uz mediju informācijas pamata” uzdot drošības iestādēm izvērtēt, vai tik tieši ministrs nav nopludinājis informāciju no Nacionālās drošības padomes sēdes.

Protams, tik labi sakomponēta informatīvā kombinācija tautpartijas shēmotājiem nebūtu izdevusies bez mediju līdzdalības. Acīmredzams bija, ka konkrēti „pietuvinātie” mediji – pirmām kārtām jau „Diena”, kurai kļūšana par šāda veida informatīvo ieroci pietiekami augsti stāvošu „interesentu” rokās nav nekāds retums, un arī telekompānijas LNT ziņu dienests – par ministra gaidāmo demisiju bija labi informēti, vēl pirms viņš to uzzināja pats.

Prieks bija noskatīties žurnālistu tieši laikā „nejauši” satiktā premjera skaidrojumos zilajā ekrānā vai garu, plašu un acīmredzami ilgu darbu prasījušu notikumu „pareizo” izklāstu laikrakstā, kurš tipogrāfijā tika nodots jau pāris stundas pēc tam, kad informācija par Ērika Jēkabsona gaidāmo demisiju tika izziņota publiski, un kurš nabaga „godavīru” tikpat „nejauši” turpināja rakstiski slānīt līdz pat pagājušās nedēļas beigām.

Nevajadzētu aizmirst arī ļaudis, kuri abu Berezovska vizīšu laikā pēc pirmā svilpiena bariem vien metās tikties ar šo īpatno kungu vai izteicās par to visnotaļ izlīdzinošos vārdos. Ingrīda Ūdre, Indulis Emsis, Andris Šķēle, Jūlijs Krūmiņš, Valērijs Belokoņs, pat Vaira Vīķe-Freiberga, kura pat otrās krievu eksoligarha vizītes laikā par to varēja pateikt tikai tik daudz, ka „vērojot ar interesi”. Neaizmirsīsim, ka šī attieksme strauji un gana „elastīgi” (atšķirībā no „godavīra” Jēkabsona) mainījās tikai pēc publiskajiem atgādinājumiem, kas īsti ir „politiskais bēglis” un kādas nejaucības viņš savulaik strādājis Krievijā (tostarp arī pret Latviju).

Visbeidzot, „Berezovska sāga” un Ērika Jēkabsona demisijas apstākļi dod zināmu vielu arī pārdomām par šo „sātaniski visvareno” cilvēku vārdā Boriss Berezovskis, kuru pat Valsts prezidente – tajā apziņas posmā, kad jau izteica šaubas par viņa iederīgumu latvju valstī, - pamanījusies gana nopietni salīdzināt ar Volandu no „Meistara un Margaritas”. Protams, Berezovska kungs var šķist gana sātanisks un visvarens, kamēr par kritēriju kalpo viņa Latvijas politiskajā „elitē” saceltā jezga vai varbūt tā stundiņa ar asti, ko pašmāju „oligarhs” Andris Šķēle dabūja pacietīgi gaidīt aiz Berezovska kunga durvīm, līdz tika pie iespējas paskatīties kādu izglītojošu multenīti.

Taču vismaz notikumos ap nu jau bijušo iekšlietu ministru Berezovska „ģeniālais kombinatora talants”, „politiskā pieredze” un „ietekmēšanas spējas” ir izrādījušās pilnīgs bleķis. „Lielais kombinators” faktiski ir dubulti iegāzis savu, kā izrādījies, gandrīz vai tuvāko „draugu” Ēriku Jēkabsonu, demonstrējot pilnīgu neizpratni par mūsu valsts politisko realitāti un nespēju pat medijiem savas domas izteikt neizkropļojamā formā, un pats savas muļķības pēc tagad balansē uz Latvijas „melnā saraksta” maliņas.

Vismaz Krievijā Berezovska kungs jau sen vairāk atgādina kolorīto galveno varoni (to zaļgano) no tīrīšanas līdzekļa „Domestos” reklāmas: gribēšana palikusi, bet no kādreizējās politiskās varenības palikušas tikai grēmas un no ietekmes lielajā kaimiņzemē – tikai iespēja izpausties atsevišķos viņa kontrolē esošus Krievijas masu medijus, uz kuriem Kremlis noskatās ar vieglu smīnu un kuriem pretēji Latvijā valdošajai pārliecībai par visu citādi domājošo iznīdēšanu ij nedomā aizbāzt muti.

Šajā situācijā „politiskajam bēglim” atliek vien brīžam patētiska, brīžam paklusa ņemšanās visur, kur vien viņu un viņa atlikušos dažus simtus miljonu (biežāk minētā atlikušo īpašumu vērtību) uztver nopietni. Un, ja kaut kas visā situācijā ap mūsu „godavīra” Jēkabsona demisiju var patiesi priecēt, tad tas ir: Ukrainā nopietni ietekmēt politiskos procesus Berezovskim izdevās, iztērējot vismaz 15 miljonus zaļo amerikāņu naudiņu; Latvijā zellis acīmredzami bija plānojis padzīvoties „pa lēto” – un re, kā uzrāvās. Būs citiem mācība.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form